- Sī ir visu varavīkšņu varavīksne, vectētiņš beidzot ierunājās, kad Jancis vairs necerēja sagaidīt atbildi. Jau no neatminamiem laikiem tā te ir bijusi. Es to atceros kopš savas bērnības. Tā te atradās arī tad, kad mans tēvs un vectēvs bija tikai mazi puikas. Un tāda tā ir viena vienīgā visā pasaulē.
- Visu varavīkšņu varavīksne, Jancis pie sevis atkārtoja. Vai tāda kā varavīkšņu karaliene? Zēns, elpu aizturējis, lielām acīm pavērās vectēvā.
- Tā varētu teikt, brīdi padomājis, vectēvs piekrītoši palocīja sirmo galvu. Karaliene, kurai pieder pašai sava valstība. Nevis viena, bet veselas septiņas, savi pavalstnieki un arī savs sargs. Ikreiz, kad kaut kur pasaulē nolīst lietus un atkal uzspīd saule, mūsu varavīksnes elfi dāsni pasviež gaisā katrs pa spožai septiņkrāsu riekšai; tur, kur tā pieskaras, rodas jauna varavīksne.
- Varavīksnes elfi? Jancim no izbrīna mute pavērās, un acis iepletās gluži kā divas debeszilas pogas. Elfi!
Viņš bija dzirdējis nostāstus par elfiem, bet nespēja noticēt, ka tā varētu būt patiesība. Elfi taču mīt tikai pasakās. Varbūt arī šī ir viena no vectētiņa pasakām?
Vectēvs pasmaidīja un, gluži kā zēna domas lasīdams, atbildēja:
- Mums ir pašiem savi elfi. Veseli septiņi. Viņi veic svarīgu uzdevumu: rūpējas par varavīksnes krāsām. Katrs gādā par savu krāsu, lai tā allažiņ degtu tikpat koši kā tagad.
- Pat ja viņi patiešām ir, Jancis neticīgi vērās tālumā, kur no krāsainu ziedu paklāja pļavas vidū pret debesīm slējās varavīksnes loks, kāpēc es tos nekad neesmu redzējis? Patiešām kāpēc?
Viņš neskaitāmas reizes bija skraidījis cauri plašajai pļavai un apkārt ezeram, bet ne reizes nebija manījis nevienu pašu elfu. Kur nu vēl veselus septiņus! Ha! Vai tikai vectēvs negrib viņu izjokot? Pašķielējis ar vienu aci uz vecā vīra pusi, Jancis pūlējās grumbainajā sejā saskatīt slēptu smieklu pēdas, bet nekā… Vectēva seja bija tikpat nopietna kā toreiz, kad viņš mazdēlu bija pieķēris slepus ēdam ābolus kaimiņu dārzā.
- Kāpēc es nekad neesmu tos redzējis? Jancis uzstājīgi atkārtoja. Vai tu, vectēv, viņus esi sastapis?
- Esmu gan, vecais vīrs noklepojies atteica. Gan arī tu pamanīsi, kad pienāks laiks. Tos redz tikai tāds, kam rūp mūsu varavīksnes liktenis.
Jancis klusēdams atkal sparīgi šūpoja kājas. Par elfiem jautāt vairs nebija jēgas, jo vectēvs, pabeidzis sakāmo, apklusa un cieši saknieba lūpas, vairīdamies no tālākas iztaujāšanas.
Zēns aizdomājās. Līdz šim viņš bija ticējis vectēvam uz vārda, bet par elfiem… Nu nē, šoreiz vectētiņš viņu grib tikai paķircināt! Jancis spītīgi saknieba lūpas tāpat kā vectēvs, cieši apņēmies vairs neko nevaicāt, ja reiz tā.
- Kāpēc mūsu varavīksne nekad nepazūd kā pārējās? Jancis, tikai īsu brīdi paklusējis, tomēr nenocietās.
- Tādēļ, ka tai allaž ir jābūt nomodā par citām varavīksnēm. Vectēvs pasmaidīja un piecēlās. Tāpat kā man un tev jābūt nomodā par savu saimniecību. Noliec savas mantas istabā, es tikmēr izvedīšu bullēnu ganībās.
- Pagaidi mani, vectēv, es iešu tev līdzi! Jancis paķēra somu un iegāja istabā. Arī te viss bija pa vecam. Pie sienas dižojās senlaicīga kumode, virs kuras dzegužpulkstenis, skaļi tikšķēdams, nepaguris skaitīja laiku. Pie pretējās sienas joprojām stāvēja ar raibu segu apklāta gulta, kur tagad gulēs viņš. Nolicis somu uz svītrainā grīdceliņa, Jancis izskrēja laukā.
Vectēvs pa iestaigāto taciņu devās uz kūts pusi, un Jancis sekoja, spārdīdams sīkus akmentiņus, kas gadījās ceļā. Palaikam viņš domīgi pameta skatienu uz varavīksni. Stāsts par to nekādi neizgāja no prāta.
- Kas notiktu, ja varavīksne kādu dienu nodzistu? Jancis domīgi ierunājās, saņēmis rokā bullēnam ap ragiem apmesto saiti.
- Tad uz visiem laikiem nodzistu arī pārējās varavīksnes un pasaule ietītos bezgalīgā miglas mākonī, vectēvs nopietni atbildēja, saraucis biezās uzacis. Tas nedrīkst notikt.
- Tas nedrīkst notikt, Jancis ka atbalss nočukstēja.
Brīdi šķita, ka pat bullēns saslien ausis un piekrītoši pamāj.
Jancis vērīgi nopētīja tumšbrūno ragulopu, bet tas tikai noskurināja ausis un, nomāvis skaļu mūuu, nepacietīgi rāvās uz durvju pusi.
Dod nu man, lopiņam laiks ganībās! Viņš pēc dabas tāds spītīgāks, tevi varbūt neklausīs. Vectēvs pastiepa roku pēc virves.
- Gan jau klausīs, Jancis atbildēja un steigšus devās uz pļavas pusi, pirms vectēvs paspēja ko iebilst.
Vectētiņš, plecus paraustījis, lēnām devās uz mājas pusi. Mazā mājele slēpās violetu ceriņziedu mākonī. Gandrīz visi ceriņu krūmi bija ziedu pilni, tikai viens, tieši blakus durvīm, neziedēja.
- Ek, sliņķi! Vectētiņš maigi paraustīja zaļi salapojošo zaru. Vai esi aizmirsis, ka sen laiks ziedēt? Nogrozījis galvu, viņš atskatījās pār plecu: mazdēls aizsoļoja pa pļavu, nopakaļus vilkdams bullēnu, kurš bija ietiepies kā ēzelis un labprātāk paliktu uz vietas, nevis dotos turp, kur viņu grib aizvest. Brīdi vērojis, kā Jancis atspēries neatlaižas un velk tiepšu uz priekšu, vecais vīrs klusi nosmējās un iegāja mājā, cieši aizvērdams aiz sevis durvis.
II NODAĻA Baltkrēpis jeb Jancis iegūst jaunu draugu
Nu tā, te tev ēdamā būs papilnam! Jancis noteica, atradis leknas zāles pleķi, un, sameklējis lielu akmeni, iedzina dzelzs mietiņu dziļi zemē. Paraustījis virvi, viņš vēlreiz pārliecinājās, ka miets to tur gana cieši un, atliecis muguru, pagriezās uz varavīksnes pusi. Ne velti viņš labprātīgi pieteicās izvest bullēnu ganībās, kurš visu ceļu spītējās kā ēzelis. Varavīksne bija tepat blakus, gluži vai ar roku aizsniedzama, un vectētiņa stāstītais joprojām nelika mieru. Ja nu tas par tiem elfiem bija tiesa? Varbūt vectētiņš nemaz negribēja viņu ķircināt, bet stāstīja tīru patiesību? Ja tādi elfi patiešām ir, tad viņš tos uzmeklēs tūliņ pat. Tas nu ir izlemts.
Palaikam atskatīdamies pār plecu, it kā darot kaut ko neatļautu, Jancis lavījās arvien tuvāk varavīksnei. Kad līdz tai bija atlicis vien pāris soļu, viņš, elpu aizturējis, apstājās. Sirds krūtīs salēcās, un acis vērīgi nopētīja krāsas lokus citu pēc cita.
…Sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaišzila, zila, violeta… Visas krāsas viegli vizēja un mazliet virmoja gluži kā tvaika mutuļi no vectēva tējkannas, kad tanī vārījās tēja. Tikai tējkannas mutuļi smaržoja pēc liepziediem vai piparmētrām, bet varavīksne pēc saules. Ja kāds Jancim šobrīd pajautātu pēc kā smaržo saule, viņš gan nemācētu atbildēt. Varbūt pēc sasilušas koka mizas, varbūt pēc karstām pludmales smiltīm vai gluži vienkārši pēc vasaras. Jancis cītīgi nopētīja varavīksni, bet elfus saskatīt nespēja. Viņš piebāza degunu tik tuvu, ka acīs sāka ņirbēt visas septiņas krāsas, bet joprojām nekā. Zēns atkāpās pāris soļu un skatījās plati ieplestām acīm, baidoties tās piemiegt kaut uz brīdi. Ja nu elfi uzrodas tieši tad, kad viņš pamirkšķina acis? Lai arī kā viņš pūlējās gan samiedzot acis šaurā spraudziņā, gan atplēšot tik plaši, cik vien spēja, no elfiem joprojām nebija ne vēsts.
Jancis paraustīja plecus un vīlies devās mājās. Laikam šoreiz vectēvs būs viņu izjokojis. Šeit nebija nevienas pašas dzīvas dvēseles, ja neskaita kādu nomaldījušos dunduru, kurš, laikus nepamanīts, paguva sāpīgi iedzelt tieši vaigā. Jancis sapīcis aizgaiņāja uzmācīgo zumzētāju un, sabāzis rokas bikšu kabatās, nokāra galvu un devās atpakaļ uz māju pusi.