- Mēs esam uz pareizā ceļa. Jūtu, ka tuvojamies pilij, Ceriņš nočukstēja. Gluži kā atbalss viņa teiktajam atskanēja neizprotams troksnis. Izklausījās, ka rati rībēdami aizbrauc pa akmeņainu ceļu. Un vēlreiz…
Draugi apstājās un ieklausījās, bet apkārt atkal valdīja dziļš klusums. Viņi grasījās doties tālāk, kad pēkšņi atkal atskanēja dīvainais troksnis: apdullinoši skaļš brumm! tieši virs galvas. Draugi reizē iesaucās:
- Negaiss!
- Aši sēdies man mugurā, jātiek no šejienes prom! Ceriņš uzsauca.
Jancis, ne mirkli nedomādams, paklausīja. To, ka negaisa laikā nedrīkst atrasties lielu koku tuvumā, viņš zināja gluži labi.
Baltais zirgs rāvās uz priekšu un skrēja, ko kājas nes. Aiz muguras jau šaudījās spožas zibens mēles. Tās centās trāpīt zirgam un jātniekam, bet atkal un atkal aizšāva garām, trāpot koku stumbros, niknumā dārdinot skaļā pērkona balsī. Tagad bija skaidrs, kurš nezvērs saplosījis koku stumbrus. Zibens, saniknojies, ka noskatītie upuri ikreiz pamanās izvairīties no spēriena, trieca uguns liesmas pret koku, kas auga ceļiniekiem tieši priekšā. Skaļi brakšķēdams, tas nogāzās un aizšķērsoja ceļu. Ceriņš tik tikko paguva saslieties pakaļkājās un lēca, nespēdams apstāties.
Tiklīdz zirga kājas pieskārās zemei, zibens atkāpās. Redzot, ka jātnieks zirga mugurā izsprucis viņa nagiem, negaiss visas dusmas izgāza uz zemē nokritušo koku, raidot pret to uguns bultas.
Ceriņš krietnu brīdi skrēja vēja spārniem prom no negaisa plosītās vietas, līdz beidzot uzdrošinājās apstāties.
- Fū! Jancis noslaucīja nosvīdušo pieri un nolēca no zirga. Par mata tiesu paglābāmies, vai ne? Zēns uzlūkoja zirgu, kurš likās nedzirdam viņa jautājumu.
Baltkrēpis satraukti ošņāja gaisu, un viņa nāsis iepletās kā ikreiz, kad viņš sajuta briesmas.
- Janci, zirgs nočukstēja, lēnām, ļoti lēnām atkāpies līdz lielajam kokam aizmugurē.
- Kas noticis? zēns neizpratnē vaicāja un, piemiedzis acis, cieši lūkojās turp, kur kā piekalts kavējās Ceriņa skatiens. Brīdi šķita, ka gar koku stumbriem pazib melna ēna. Vai varbūt tās bija tikai iedomas? Tomēr ne. Ēna parādījās atkal, un šoreiz tai blakus nostājās vēl viena… divas… trīs… Nu to bija vesels bars vismaz desmit, pat vairāk.
Lēni atkāpies, Jancis cieši piespieda muguru pie zarainas egles stumbra un, aizturējis elpu, noskatījās, kā ēnas lēnām zogas arvien tuvāk, viņus ielencot. Cauri miglai cits pēc cita iegailējās acu pāri, un nu jau varēja skaidri saskatīt, ka tie ir vilki.
- Ceriņ, kāpēc mēs stāvam? Mums taču jābēg!
- Nē, šoreiz nekur tālu netiksim. Viņi mūs jau ir ielenkuši. Kāp kokā, veikli!
- Bet tu?! Jancis satraukts satvēra zirgu aiz pavadas. Bet tu, Ceriņ? Tu taču neuzkāpsi!
- Klausi, ko saku! Rāpies augšā! nepielūdzamā balsī zirgs atkārtoja. Redzēdams, ka Jancis pat nepakustas, viņš maigi pabikstīja zēnu ar degunu.
- Klausi mani, draudziņ! Abiem no šejienes prom netikt. Mēģināšu viens pats izlauzties no aplenkuma un atgriezties vietā, kur trakoja negaiss. Pietiktu ar vienu degošu zaru, lai šos negantniekus aizbiedētu! Tad es atgriezīšos pēc tevis.
Jancis pamāja ar galvu. To, ka vilki baidās no uguns, viņš zināja. Pakāpies uz Ceriņa platās muguras, zēns uzrausās egles zarā. Uzrāpies vēl dažus zarus augstāk, viņš cieši apķēra stumbru ar rokām un palika sēžam. Ja viņš kāptu vēl augstāk, tad miglas dēļ vairs neredzētu, kas notiek uz zemes, bet to viņš nepavisam nevēlējās.
Vilks ar saboztu spalvu jau bija pielavījies pavisam tuvu baltajam zirgam un, pieplacis pie zemes, atņirdza asus zobus. Tiklīdz no miglas slēpņa iznira pārējie vilki, Ceriņš atspērās un lēca pāri zemei pieplakušā vilka ķermenim. Pelēcis, nikni rēkdams, cirta ar ķepu Ceriņa pavēderei, bet netrāpīja. Zaudējis līdzsvaru, uzbrucējs uzgāzās tuvāk stāvošajam vilkam un notrieca to no kājām. Nogāztais pelēcis nikni ierūcās un iecirta zobus neveiksminieka skaustā. Kļūme nedrīkstēja palikt nesodīta.
Viss vilku bars, izņemot vienu sakosto neveiksminieku, apsviedās apkārt un metās pakaļ Ceriņam. Jau pēc dažiem desmitiem soļu tie pagaisa Janča skatienam.
Sakostais vilks staigāja šurpu turpu zem koka ,un glūnēja uz Janci, cerēdams, ka tas pārdomās un nokāps zemē, tātad viņam ķetnās. Nolaizījis brūci kaklā, viņš nikni noņurdējās un apgūlās, joprojām nenolaiž dams skatienu no zēna.
- Vācies prom! Jancis uzsauca, bet vilks par atbildi tikai saboza spalvu uz skausta un atņirdza zobus.
Iestājās kapa klusums. Jancis centās saklausīt, kas notiek aiz miglas plīvura, bet velti. Vienīgā skaņa, ko zēns sadzirdēja, bija paša sirdspuksti: sirds dauzījās kā negudra.
- Ceriņ, kur tu esi… viņš nočukstēja.
Ritēja minūte pēc minūtes, bet no zirga nebija ne ziņas, ne miņas. Negribējās pat domāt, kas ar viņu varētu notikt. Ja nu vilki viņu panākuši un… Nē, nē! Gribējās nokāpt no sasodītā koka un meklēt Ceriņu, bet pelēkais negantnieks turpat lejā to vien gaidīja. Turklāt draugs bija pieteicis palikt tepat, līdz viņš atgriezīsies.
Jancis piemiedza acis, cenšoties cauri miglai ieraudzīt Ceriņa balto augumu, un sasprindzināja dzirdi, lai saklausītu viņa soļus. Bet nekā. Apkārt valdīja biedējošs klusums. No nekustīgās sēdēšanas koka zarā zēnam notirpa kājas, arī rokas pagura.
- Ja palikšu te kaut mirkli ilgāk, es neizturēšu, Jancis nodomāja, berzēdams notirpušo kāju. Aizmigšu un novelšos no koka tieši vilkam rīklē. Piedod, Ceriņ, bet es te vairs nevaru palikt!
Piecēlies kājās, Jancis uzmanīgi soli pa solim virzījās uz leju, ar rokām cieši ieķēries zarā virs galvas un ne mirkli nenolaizdams skatienu no vilka. Tas šķita iesnaudies. Ja izdotos pārvietoties no koka uz koku, kamēr pelēcis guļ, varbūt varētu nemanīts nokāpt lejā un aizlavīties.
Domāts darīts. Zēns piecēlās kājās un noskatīja tuvāk augošo koku.
- Un vajadzēja tai sasodītajai kājai notirpt, Jancis sirdījās. Šķita, it kā to kāds durstītu ar adatiņām. Viņš jau tā nebija veikls kokā kāpējs, un tagad notirpusī kāja bija vai vilkšus jāvelk līdzi pa tievo zaru kā tādu lupatu lelli. Pavisam lēnām viņš līda no zara uz zaru, un tad uz nākamo… Vēl tikai atlika nokāpt no koka un…
Ai! Jancis iekliedzās, atskanot skaļam brīkšķim. Pamats zem kājām zuda, un viņš krita, pēdējā brīdī pagūstot ieķerties zemāk augošajā zarā.
Vilks satrūkās no negaidītā trokšņa un pielēca kājās. Dzeltenās acis pievērsās zēnam, kurš karājās pāris metru virs zemes, ar abām rokām ieķēries zarā. Ja plēsoņa kārtīgi palēktos, varbūt pat varētu satvert Janci aiz kājas. Pelēcis jau saspringa lēcienam, bet tad pēkšņi pārdomāja. Puišelis, viņaprāt, tik un tā drīz vien novelsies zemē. Negribējās lēkāt, jo sakostais kakls vēl joprojām sāpēja. Vilks apsēdās un nepacietīgi kuļāja asti, skatīdamies augšup. Pamanījis, ka zēna rokas pagurst un pirksti sāk slīdēt, pelēcis ņurdēdams sāka staigāt šurpu turpu pa skujām piebirušo sūnu.