- Mēs to izdarījām! Jancis priecīgi un mazliet neticīgi iesaucās un jau kuro reizi apskāva Ceriņa spēcīgo kaklu. Vai zini, ka visā pasaulē nav labāka zirga par tevi? viņš nočukstēja. Vai tu to maz zini?
Vilki staigāja šurpu turpu gar aizas malu un izskatījās varen saniknoti. Spalvu uz skausta sabozuši, viņi nikni rūca gan uz abiem draugiem, kas tik veikli izsprukuši no viņu nagiem, gan cits uz citu. Redzēdami, ka te vairs nav ko meklēt, viņi klusi kā ēnas aizslīdēja atpakaļ uz mežu, asti kājstarpē iežmieguši.
- Te nu mēs esam, Miglas Rausēj. Un tev būs mums jāatdod elfi gribi vai ne! Jancis, nolēcis no zirga, uzrunāja šķautņaino akmens sienu tik dedzīgi, it kā tā viņa vārdus varētu nodot drūmajam saimniekam.
- Ceriņ, paskaties! Pilij nav ne logu, ne durvju. Nekā! Kā mēs tur tiksim iekšā?
- Katrai ēkai ir ieeja, gan atradīsim… Ceriņš atteica šķietami mierīgi, lai gan pats gluži drošs par to vis nebija.
Uzmanīgi nopētījis tumšām efejām apaugušo pils sienu, Jancis pārliecinājās, ka tajā tiešām nemana ne spraugas. Pāris plaisu, ko viņš pamanīja, bija šaurākas par plaukstu. Apgājis apkārt pilij, viņš vienā no torņiem pamanīja nelielu, izdrupušu caurumu; varbūt to bija izgrauzis laika zobs. Zēns gan lieki nelauzīja galvu par to, kā tas radies.
- Redzi? Jancis pacēla roku. Caurums sienā. Tas ir pietiekami liels, lai es pa to iekļūtu iekšā!
- Man gan tas šķiet par mazu, Ceriņš, pacēlis galvu, nobubināja.
- Domāju gan! Jancis pasmaidīja. Un ne vien par mazu, bet arī atrodas pārāk augstu. Tu taču neproti rāpties augšup pa klinti, vai ne?
Baltais zirgs kaut ko nesaprotamu nobubināja zem deguna. Pats par sevi saprotams, to viņš neprata gan. Pakavi bija radīti tikai auļošanai.
- Tev būs jāgaida mani tepat, Ceriņ. Pavisam drīz mēs atkal tiksimies…
- Protams, es būšu tepat. Nesperšu ne soli prom, līdz tu atgriezīsies, draudziņ! Baltā zirga balss šķita savādi aizsmakusi, un viņš pagrieza galvu sāņus, slēpdams acis, kas nez kādēļ kļuva mitras.
- Ceriņ, es taču drīz būšu atpakaļ. Neraudi! Jancis mierināja, lai gan pašam kaklā sakāpa asaru kamols.
- Es zinu, es zinu. Zirgs joprojām grieza galvu sāņus. Es neraudu, man tikai acī kaut kas iebira…
- Es tagad nu iešu. Jancis pēdējo reizi cieši apskāva Ceriņu un strauji pagrieza viņam muguru, pirms dīvainais kamols, kas sakāpa kaklā, izsprūk laukā.
- Kamēr rāpsies augšā, esi uzmanīgs un neskaties lejā! zirgs uzsauca nopakaļ.
Ieķēries efeju stīgu mudžeklī, Jancis tās no visa spēka parāva uz savu pusi un sāka kāpt augšā. Likās gana izturīgas. Kāpšana vedās itin raiti, taču pāris metru attālumā no cauruma efeju žogs beidzās. Jancis pameta skatienu lejup un tūliņ nožēloja, ka to darījis. Elpa aizrāvās, redzot, cik augstu viņš bija uzrāpies. Nejau velti Ceriņš bija vēlējis neskatīties uz leju. Zēns pavērās augšup. Tā bija daudz labāk. Tumšais caurums akmens sienā šķita vai ar roku aizsniedzams, tikai atlikušo ceļu nāksies veikt, traušoties pa kailu akmens sienu. Negribīgi izlaidis no rokas stiegraino efeju, Jancis pieķērās asai akmens radzei. Iztaustot ar kāju pamatu, kur atsperties, viņš lēni rāpās uz augšu. Akmens izcilnis, tad vēl viens… Un beidzot pirksti cieši ieķērās izdrupušajā akmens caurumā. Pēdējiem spēkiem viņš ierausās platā akmens ailē.
Iesākumā viņš neko nevarēja saskatīt. Šķita, ka te valda piķa melna tumsa. Tomēr pēc neilga laiciņa acis ar tumsu aprada un skatienam pavērās pustumša telpa. Kaut kur dziļi lejā pavīdēja zeme. Viņš bija uzrāpies gana augstu un tagad sēdēja kā sprostā: pārāk augstu, lai lēktu lejā. Jancis paskatījās augšup, bet tur nebija nekā. Pilnīgi nekā. Melns tukšums sniedzās nebūtībā. Kaut kur lejā Miglas Rausējs turēja gūstā elfus.
Ek, lai notiek kas notikdams! viņš nopūtās. Pārāk tālu ceļu esam nogājuši, lai tagad atkāptos.
Uzmanīgi pārkāris kājas pāri malai, viņš mēģināja sataustīt kādu izcilni. Par lielu atvieglojumu, pēda atdūrās pret prāvu izvirzījumu sienā. Soli pa solim Jancis lēnām kāpa arvien zemāk un zemāk, līdz beidzot kājas pieskārās stingram pamatam. Zēns atviegloti nopūtās un paskatījās augšup: pašam bija grūti noticēt, ka sveiks un vesels nokļuvis galā.
Au! viņš nosūkstījās. No rāpšanās pa raupjo akmens sienu rokas bija tulznās un svila kā apdedzinātas.
Apskatījis krēslas pielieto, kluso telpu, Jancis pamanīja prāvu caurumu sienā. Varbūt tās ir durvis, kas ved uz kaut kurieni? Zēns piesardzīgi iegāja alā, cenšoties netrokšņot. Tā līkločiem veda uz priekšu: dažviet tik šaura, ka nācās līst rāpus, bet citviet tik plata, ka atliku likām pietiktu vietas pat Ceriņam. Arī šeit valdīja mijkrēslis, lai gan nebija ne mazākās spraugas, pa kuru varētu iespīdēt dienasgaisma.
Miglas Rausējs laikam atzīst tikai pelēko krāsu. Pat melnā nav laba diezgan, ja jau pat šeit valda krēsla un naktij viņa zemē nav vietas, Jancis nodomāja un atkal metās četrrāpus, lai izlīstu caur sašaurinājumu. Patlaban viņam Rausēja pelēkā krāsa tīri labi noderēja, jo ložņāt pa nezināmu tuneli pilnīgā tumsā būtu pavisam neomulīgi.
Ar mokām izspraucies cauri šaurajai ejai, zēns atviegloti ievilka elpu, bet tad sastinga kā iemiets. Tieši pie zemei piespiestajām plaukstām pēkšņi parādījās divi zābaku pāri. Jancis drudžaini domāja: aizbēgt nebija iespējams, vismaz ne tik ātri, cik vajadzētu aizmugurē palika tikai šaura akmens sprauga, pa kuru viņš tik tikko bija izlīdis, un priekšā… Viņš pat baidījās minēt, kas stāv viņa priekšā. Skatienu nepacēlis, zēns pētīja vienādos smailo zābaku pārus. Saņēmis dūšu, Jancis beidzot pavērās augšup. Viņš apslāpēti iekliedzās un apklusa. Visu četru zābaku īpašnieks bija tikai viens. Turklāt tieši tikpat daudz roku veseli divi pāri sniedzās uz viņa pusi. Divas no tām sagrāba Janci aiz pleciem un uzrāva stāvus. Jancis nodrebēja nepatikā un centās novērsties, bet zirneklis jā, tas bija milzu zirneklis viņu turēja cieši un pat nedomāja laist vaļā. Jo vairāk zēns centās izrauties no spalvaino ķetnu gūsta, jo ciešāk zirneklis viņu vilka pie savām asi spalvotajām krūtīm. Jancis saprata, ka pretoties nav jēgas, un iecirta zobus sev apakšlūpā, lai ne ar skaņu neizrādītu bailes. Saņēmis dūšu, viņš cieši ieskatījās briesmonim acīs un pagalam apstulba. Kā tik spalvainam un baisam radījumam var būt tik dzidri zilas, pat skaistas acis?!
He-he-hē! zirneklis atlaida Janča plecus un iesmējās mazliet čerkstošā balsī. Tu taču esi drosmīgs zēns, ko?
- Es… Kas tu… Jancis apjucis stostījās, nespējot atrast īstos vārdus.
- Kas tu esi?
- Kā redzi, esmu tikai gūsteknis. Miglas Rausēja gūsteknis.
Zirneklis pakāpās sāņus, un zēns tikai tagad ieraudzīja, ka viņa kaklu cieši skauj sarūsējusi ķēde. Tās gals ar resnu dzelzs tapu bija iedzīts akmens sienā. Nelaimīgais paraustīja ķēdi, kuras garums ļāva paspert tikai pāris soļu, un tā skaļi iežvadzējās.
Ak! Jancis izdvesa un pat nopriecājās, jo vairs nebija viens pustumšajā, drēgnajā alā, kas varēja viņu aizvest tikpat labi pie elfiem, kā pie ļaunā Miglas Rausēja.
- Kādēļ viņš tevi te pieķēdēja?
To nu Jancis nekādi nevarēja saprast. Briesmīgs un drūms radījums drīzāk varētu būt Miglas Rausēja mīlulis, nevis ienaidnieks.
- Nespried pēc izskata, draugs, zirneklis rūgti iesmējās, it kā būtu nolasījis viņa domas.
- Piedod! Es tā nedomāju, Jancis nokaunējies atvainojās un piesarka, jo tieši tā arī bija domājis. Pirmo reizi viņš nopriecājās, ka alā ir tik tumšs, ka zirneklis neredz viņa sasārtušo seju.