- Ne vienmēr esmu bijis šāds, daudzkājainais radījums uzsita sev pa krūtīm, un ķēde atkal iežvadzējās.
- Vai arī tev Miglas Rausējs atņēma krāsas? Jancis nopētīja zirnekļa vareno augumu, mēģinot iedomāties, kāds tas izskatījies iepriekš.
- Viņš man atņēma manu dzīvi un iespundēja šajā ķermenī. Ja tev šķiet, ka allaž esmu bijis zirneklis, tad tu rūgti maldies.
- Tātad tu kādreiz nebiji zirneklis? Un patiesībā arī tagad neesi?
Radījums, neko neatbildējis, atspiedās pret sienu: kājas bija nogurušas, bet īsā ķēde neļāva apsēsties.
- Esmu tik ļoti noguris… viņš nočukstēja, un balss tik tikko izlauzās no ķēdes aizžņaugtā kakla.
Jancim no sirds kļuva žēl nabaga gūstekņa. Viņš pameta skatienu visapkārt. Šur tur gar sienmalēm stutējās prāvi akmeņi.
- Klau, man ir ideja! viņš iesaucās un pieskrēja pie liela akmens, kas vāļājās netālu.
Tas bija smagāks, nekā zēnam bija licies, un ne par ko negribēja kustēties no vietas, kur jau gadiem bija gulējis. Tomēr Jancis nepadevās, līdz tas beidzot sašūpojās. Aizvēlis akmeni līdz zirneklim, viņš atlieca muguru un pavēcināja kaistošās plaukstas gaisā: tulznas lika sevi manīt. Tiklīdz svelošās sāpes mazliet pierima, Jancis ķērās pie nākamā akmens. Tikko tā noputējušais sāns atsitās pret sienu, zēna acis jau meklēja citu akmeni. Viņš nerimās, līdz pie sienas slējās prāva akmeņu kaudze.
- Nu tu vismaz varēsi pasēdēt, pieveldams beidzamo akmeni, viņš elsa.
- Paldies tev, draugs! zirneklis apsēdās uz akmeņu kaudzes un uzelpoja. Tik labi beidzot atpūtināt nogurušās kājas!
- Par ko viņš tevi tā pie ķēdes? Jancis piemetās blakus.
- Vienā zemē divu saimnieku ir par daudz, zirneklis nopūtās.
- Tu! Zēns pielēca kājās, pēkšņi apjauzdams, kas patiesībā ir dīvainais radījums viņam līdzās. Tu taču esi Varavīksnes Sargs, princis Ludvigs! Vai ne? Es domāju, ka esi miris!
- Nē, es taču esmu nemirstīgs. Princis, jo tas tik tiešām bija viņš, pasmaidīja. Tāpēc Miglas Rausējs mani pārvērta par zirnekli un pieķēdēja, lai smoku te lejā uz mūžīgiem laikiem. Ja neredzu sauli un debesis virs galvas, esmu tikpat kā miris. Pagaidi! Viņš uzlika roku zēnam uz pleca. Kā tu zini, kas es esmu? Tu neesi no mūsu pasaules!
- Zaļais elfs par tevi izstāstīja.
- Ak, Zaļumiņš! Kas gan to pļāpu aiz mēles raustīja?
- Tu daudz ko nemaz vēl nezini. Jancis nopūtās un izstāstīja visu, kas bija noticis: kā Miglas Rausējs nolaupījis sešus elfus un tikai Zaļumiņam izdevies paglābties, kā viņš piekritis palīdzēt elfiem un visbeidzot kā nokļuvis līdz šejienei.
Pabeidzis stāstu, viņš apklusa. Arī zirneklis labu brīdi nebilda ne vārda. No viņa dzidri zilajām acīm ritēja asaras un pilēja uz aukstā akmens klona.
- Tā ir mana vaina. Tikai mana vaina. Ja es nebūtu tik akli uzticējies Miglas Rausējam… Zirneklis nikni notrauca asaru no vaiga un, pielēcis kājās, no visa spēka sāka raustīt ķēdi, taču tā bija pārāk stipra. Princis Ludvigs padevies noslīga uz akmeņu kaudzes.
- Tava vaina? Jancis nesaprata.
Mana gan, zirneklis nopūtās un sāka stāstīt. Kopš neatminamiem laikiem esmu bijis Varavīksnes Sargs. Mans pienākums bija gādāt, lai mūsu valstībā neiekļūtu neviens svešinieks ar ļaunu sirdi. Dzīve šajā karaļvalstī bija lieliska. Otru tik skaistu vietu neatrast visā plašajā pasaulē. Te valdīja visu septiņu Varavīksnes Valstību skaistums. Ja vien tu būtu redzējis, kādi šeit saullēkti un saulrieti! Un ziedi pietiek vien uz tiem paskatīties, un sirds pielīst pilna laimes. Un putni! Kā tie dzied! Pat šejienes zvirbulim skaņāka balss nekā tavas zemes lakstīgalai. Šķita, ka itin nekas nespēs iztraucēt mūsu mieru. Brīžiem es pat sajutos lieks, jo kas gan tas par sargu, kuram nav no kā sargāt savu valsti, elfus un varavīksni? Mans uzdevums bija neielaist svešiniekus, bet neviens pat nemēģināja tuvoties manas valsts robežām.
Reiz, kad es, kā parasti, sava labākā drauga Viesuļa mugurā jāju gar valsts robežām, mani uzrunāja pavisam necils vīrelis pelnu pelēkā apģērbā. Viņš slavēja skaisto karaļvalsti un pajautāja, vai drīkst ienākt uz mirkli atpūsties. Es atteicu: lai vien pūšas turpat, jo savā zemē ielaist svešiniekus nedrīkstu. Kopš tā laika vai ik dienu viņu satiku tanī pat vietā. Vīrelis izskatījās tik nošņurcis un nelaimīgs, ka beidzot mana mīkstā sirds neizturēja un es ielaidu viņu iekšā. Es pats biju laimīgs un gribēju, lai arī visi pārējie būtu tādi.
Mans Viesulis laikam nojauta ko nelāgu, jo, tiklīdz vecais spēra kāju pāri robežai, tūdaļ sāka neapmierināti kārpīt zemi un šņākuļot. Tas mani darīja piesardzīgu. Bet bija jau par vēlu. Nokļuvis manā zemē, večuks acumirklī pārvērtās. Tikai tad es sapratu, ka manā priekšā stāv pats Miglas Rausējs, kuru gan nekad nebiju redzējis, bet dzirdējis par viņu biju gana daudz. Un tieši viņš bija tas, kuru es vismazāk drīkstēju ielaist savā valstībā. Ļauni smiedamies, večuks stalti izslēja sakumpušo muguru, ap viņu sagriezās netīri pelēks vēja virpulis. Nez no kurienes viņam rokā pagadījās pātaga, un Rausējs sāka to vicināt uz visām pusēm, raidot cirtienus pa labi un pa kreisi. Vienā mirklī mana skaistā zeme pārvērtās līdz nepazīšanai. Pats redzēji, kāda tā tagad ir. Es centos viņu savaldīt, bet velti. Miglas Rausējs atvēzēja pātagu arī pret mani. Viesulis metās mums pa vidu un blieza viņam ar pakaļkājām. Mans varonīgais draugs izsita pātagu vecim no rokām, bet dārgi samaksāja par to. Rausējs pacēla pātagu un zvēla nabadziņam tā, ka viņš aizlidoja tālu aiz Valstības robežām. Tobrīd jutos tā, it kā pātaga būtu trāpījusi man pašam. Biju tik satriekts, zaudējis savu labāko, savu vienīgo draugu, «ka uz brīdi nepievērsu uzmanību Rausējam, un viņš to izmantoja savā labā. Nākamais pātagas cirtiens trāpīja man. Pēdējais, ko atceros, bija ņirdzīgie Miglas Rausēja smiekli un vārdi, ka tagad šī būs viņa Valstība un visi, kas nepakļausies viņa gribai, tiks iznīcināti. Turpmāk viņa iekarotā zeme jādēvē par Dūmakas Valstību.
Pēc tam es attapos šeit. Man jau sen ir sajucis laiks cik ilgi te īsti atrodos. Pātagas cirtiena sāpes pārgājušas, bet sirds par mīļo Viesuli smeldz joprojām. Kur viņš, nabadziņš, tagad klejo? Vai mani vēl atceras?
Ikviens, kas reiz pametis šo zemi, vienalga, labprātīgi vai piespiedu kārtā, aizmirst dzīvi šeit kā nebijušu. Tā mēs paši, Varavīksnes Valstības iemītnieki, kopš senseniem laikiem nolēmām savas drošības dēļ. Toreiz man nenāca ne prātā, ka reiz tas skars manu draugu visašāko un uzticamāko rikšotāju, kāds vien sastopams pasaulē. Un nabaga elfi… Man bija jārūpējas arī par viņiem, bet tagad viņi ir ļaunā Miglas Rausēja rokās. Ak, es nekad to sev nepiedošu! Varavīksnes Sargs saņēma galvu visās četrās rokās.
- Nešausti sevi tik ļoti! Vēl visu var vērst par labu. Jancis mierinoši uzlika roku uz zirnekļa spalvainā pleca. Es atbrīvošu elfus.
Varavīksnes Sargs pacēla galvu un ilgi skatījās zēnam acīs.
- Es tev ticu, viņš visbeidzot noteica. Tu esi paveicis ceļu, neviens cits to nespētu. Es tik ļoti vēlos doties tev līdzi, bet šī sasodītā ķēde…
Pamēģināšu to noņemt. Jancis vērīgi aplūkoja biezo, aprūsējušo ķēdi.
- Nesanāks. Ludvigs noraidoši papurināja galvu. Tā paliks nesaraujama, kamēr vien pār šo zemi valdīs Miglas Rausējs. Es esmu viņa gūsteknis pats savā pilī.