- Sī ir tava pils?! Zēns vēlreiz nopētīja drūmās akmens sienas.
- Kādreiz bija. Tagad tā ir mainījusies līdz nepazīšanai tāpat kā es. Princis pārlaida skatienu drēgni pelēkajām sienām, kas oda pēc pelējuma, un, skumji nopūties, turpināja: Esmu gatavs saderēt, ka no ārpuses tā izskatās tikpat baismīga kā no iekšpuses, vai ne?
Jancis neko neatbildēja. Negribējās vēl vairāk skumdināt nabaga princi, kurš jau tā bija gana cietis.
- Ja šī ir tava pils, Jancis veikli mainīja sarunas tematu, varbūt tu zini, kur atrodas Miglas Rausējs? Un kur viņš iespundējis elfus?
- Iespējams, ka zinu gan! Princis kļuva mazliet priecīgāks, jo vismaz kaut kā spēja palīdzēt zēnam. Reizēm es saklausu veča balsi. Domāju, ka tā atskan no lielās zāles. Elfus gan neesmu dzirdējis. Viņiem pārāk klusas balstiņas. Varbūt Rausējs runā tieši ar viņiem; šaubos, ka viņam ir kāds cits sarunu biedrs.
- Un kā nokļūt līdz pils zālei?
- Ja turpināsi iet tādā pašā virzienā, tad tieši tur arī nokļūsi. Bet ir vēl kāds ceļš. Par to zinu tikai es un mans draugs Viesulis. Tā ir tik labi noslēpta svešām acīm, ka varbūt pat Rausējs tai nav ticis klāt. Ejot pa to, tu nokļūtu pils zālē gandrīz nepamanīts.
, Jancis, daudz nedomādams, izlēma iet pa slepeno ceļu. Ja izdotos atrast elfus, viņš tos atbrīvotu un…
Tad jau redzēs!
Sīki izprašņājis princi, kā atrast ceļu, Jancis atvadījās un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nesen kā bija atnācis. Viņš atkal līda cauri šaurajām akmens ejām un drīz vien stāvēja tajā pašā telpā bez griestiem ar mazo akmens lūku sienā, pa kuru bija iekļuvis pilī. Plaukstas atkal iesūrstējās, atgādinot par bīstamo rāpšanos. Kaut kur otrpus sienai viņu gaidīja Ceriņš.
- Ceru, ka man viss izdosies! Jancis nopūtās.
Viņš devās uz telpas vistālāko un tumšāko stūri un nometās ceļos. Pēc prinča stāstītā tieši te jābūt slepenajai ejai. Pārvilcis plaukstu pār grubuļaino akmens klonu, Jancis sataustīja nelielu izcilni.
- Te nu tu esi, viņš nočukstēja un, cieši satvēris iegareno akmens veidojumu, no visa spēka vilka uz savu pusi.
Lūka negribīgi padevās, un zēna skatienam atklājās kāpnes. Uzmanīgi skatīdamies apkārt, viņš lika kāju no viena pakāpiena uz nākamo, līdz pusatvērtā lūka palika augstu virs galvas.
- Ah! Jancis izdvesa.
Ala mirguļoja spilgtā gaismā, kas nāca no sīkajiem akmentiņiem, kuri rotāja sienas. Sīksīciņi, salikti cieši cits pie cita, tie veidoja neparastus zīmējumus un mirdzēja kā īsti dārgakmeņi. Acis iesāpējās, gluži kā skatoties uz sauli. Pārāk ilgi drūmajā zemē tām bija liegts prieks baudīt krāsas.
Piegājis tuvāk, Jancis samiedza acis un iesvilpās. Viņš gan nebija nekāds dārgakmeņu speciālists, bet būtu gatavs saderēt, ka tie nav vienkārši krāsaini akmens vai stikla gabaliņi, bet tik tiešām dārgakmeni.
Sai vietai Miglas Rausēja pātaga nez kā bija paslīdējusi garām. Tas iepriecināja, jo ļāva noticēt, ka ļaundaris tomēr nav visspēcīgs. Zēns tikko jaušami pasmaidīja un gāja tālāk, skaistajiem sienu rotājumiem vairs nepievērsdams uzmanību. Viņš domāja par to, kas notiks, kad viņš tiksies ar Miglas Rausēju.
Un nu jau tas brīdis bija pavisam tuvu. Ala beidzās, un augšup atkal veda kāpnes. Uzkāpis augšā, Jancis uzmanīgi atbīdīja lūkas vāku un, pabāzis galvu, paskatījās visapkārt. Viņš bija nokļuvis plašā pils zālē. Protams, tā bija tikpat drēgni pelēka kā viss līdz šim redzētais, izņemot krāsaino slepeno alu.
Pacēlis acis uz augšu, zēns ieraudzīja putnu būrīšus: tie karājās ķēdēs.
- Nabadziņi, Jancis līdzjūtīgi nočukstēja.
Vai tiešām ļaundarim nepietika ar to, ka nabaga putniem laupīja balsis? Tagad viņš vēl ņirgājas, tos ieslogot pretīgos dzelzs būros. Zēns nespēja ne acu atraut no būrīšiem. Kaut kas tajos šķita pavisam dīvains…
- Tie taču… Jancis pakāpās uz pēdējiem pakāpieniem un piecēlās kājās, aizmirsis par piesardzību. Tie taču ir elfi!
Tiešām! Ciešāk ieskatoties, viņš pamanīja, ka putnu vietā Miglas Rausējs ieslodzījis elfus. Viņš tos bija atradis. Visi seši būri karājās līdzās, un katrā no tiem tupēja pa elfam. Tie bija tik līdzīgi Zaļumiņam, «tomēr… atšķīrās. Ļaundaris viņiem bija laupījis krāsas, un nu viņi kā pelnu pelēkas nelaimes čupiņas dirnēja, ierāvušies būru stūros.
Jancis pameta skatienu visapkārt Miglas Rausēju nekur nemanīja. Zēns aši devās pie tuvākā būra. Viņš piebāza degunu gluži klāt pie mazā, noputējušā būra. Brīdi viņam šķita, ka ir kļūdījies un tas nemaz nav elfs. Viņš atcerējās, cik sprigans un dzīvīgs bija Zaļumiņš. Viņa brāļiem noteikti jābūt tādiem pašiem. Taču mazais, pelēkais radījums, kas tupēja, ierāvies būrīša stūrī, un baiļu pilnām acīm lūkojās viņam pretī, itin nemaz nelikās nedz dzīvīgs, nedz… Nūjā, tam bija spicas ausis tāpat kā Zaļumiņam un sīks augumiņš. Bet tas arī bija vienīgais, kas atgādināja elfu.
Zēns atrāva degunu no būra restēm un uzmeta skatienu pārējiem pieciem gūstekņiem. Tie klusējot viņu pētīja neizpratnes pilnām acīm. Jancis atkal pievērsās pelēkajam radījumam. Kaut kas tomēr šķita gluži pazīstams. Ieskatījies ciešāk, viņš saprata, kas tas bija. Acis! Kaut arī tās bija apdzisušas, kaut kur dziļi, dziļi tajās vēl spīdēja mazas, sarkanas uguntiņas. Tas noteikti bija elfs, Sarkanais elfs, tikai pārvērties līdz nepazīšanai. Tagad tas drīzāk atgādināja mazu velnēnu, nevis Sarkanās Valstības elfu.
- Ko tas ļaundaris jums nodarījis! Jancis nočukstēja.
Mazais gūsteknis joprojām klusēja, bet aizdomu pilnajā skatienā pavīdēja interese. Tomēr tā apdzisa tikpat ātri kā parādījusies, un viņš pagrieza galvu sāņus.
- Tu man neuzticies, vai ne? Jancis rūgti pasmaidīja. Esmu gājis tālu ceļu, kurā abi ar draugu varējām iet bojā. Ierados, lai jūs atbrīvotu, bet pretī saņemu vien tavu vienaldzīgo acu skatienu. Biju domājis, ka tavā zemē valda mīlestība, taču tā vis neliekas. Un tas esot Sarkanās Valstības elfs, ha!
Zēns pagrieza galvu sāņus un, elpu aizturējis, gaidīja, vai viņa vārdi atradīs dzirdīgas ausis. Ilgi nebija jāgaida. Ar acu kaktiņu viņš pamanīja, ka elfa spicās aušeles saslienas augšup gluži kā Ceriņam, kad tas sadzirdējis kaut ko neparastu.
- Vai zini, kas es esmu? atskanēja dzidra balstiņa.
- Protams, zinu! Jancis lepni atbildēja. Zaļumiņš lūdza palīdzēt, un te nu es esmu gatavs beidzot jūs atbrīvot, pirms Varavīksne pavisam nodzisusi.
Nu no vienaldzības Sarkanā elfa sejā vairs nebija ne vēsts. Ar mazajām roķelēm ieķēries būra restēs, viņš atmeta matus no pieres. Uguntiņas acīs iekvēlojās kā gailējošas oglītes ugunskurā.
- Vai ar Zaļumiņu viss kārtībā? viņš satraukti jautāja.
- Pagaidām jā. Viņam izdevās paglābties no Miglas Rausēja nagiem, un tagad viņš viens pats rūpējas, lai Varavīksne nenodziest. Ilgi tas neizdosies. Ar viena elfa spēku vien ir par maz. Tāpēc atnācu jūs atbrīvot.
Jancis uzlūkoja visus sešus būrus, un tajos kā uz burvja mājienu iedegās krāsainas uguntiņas. Tur jau viņi visi bija blakus Sarkanā elfa būrim spoži iemirdzējās violets acu pāris, vēl tālāk viņā cieši skatījās oranžas ačteles. Pārējos būros gailēja pa dzeltenam, zilam un gaišzilam acu pārim. Mirkli drūmā pils zāle šķita iezaigojamies gandrīz visās varavīksnes krāsās.
- Kā gan Miglas Rausējs jums nav nolaupījis visas krāsas? Jancis brīnījās.
- Viņš mūs ar vienu pātagas cirtienu pārvērta pelnu pelēkus un, ieslodzīdams krātiņos, padarīja par saviem gūstekņiem. Taču laupīt mums ticību un cerību uz glābiņu viņam vis neizdevās. Tā palikusi, lūk, te, mūsu sirdīs. Sarkanais elfs piecēlās kājās un uzsita ar dūri pa krūtīm.