- Mums jāpasteidzas, pirms Rausējs atgriezies, Oranžais elfs ierunājās un satraukti paskatījās pār plecu uz aizvērtajām zāles durvīm.
- Viņam taisnība, Sarkanais elfs piebalsoja. Rausējs nemēdz ilgi kavēties. Viņš mēdz te dirnēt stundām ilgi un tīksmināties par mūsu ciešanām.
- Es jūs atbrīvošu, un tad labi ātri bēgsim projām cauri slepenajam tunelim. Jancis ķērās pie būra durtiņām. Man gan nav ne jausmas, kā atgriezīsimies mājās, bet gan kaut ko izdomāsim.
Par to neuztraucies. Tiklīdz būsim visi kopā, mums būs gana daudz spēka visus dabūt prom.
- Gatavs! Jancis uzgavilēja, tiklīdz krātiņa durvis atsprāga vaļā.
Tomēr prieks izrādījās pāragrs.
- Kas tad te notiek?! pēkšņi aiz muguras atskanēja dārdoša balss un gar ausi nošvīkstēja pātaga. Būra durvis aizcirtās. Tās, griezīgi iečīkstēdamies, nošūpojās, elfs paklupa, un uguntiņas viņa acīs apdzisa.
Zēns strauji pagriezās un priekšā ieraudzīja pašu Miglas Rausēju. Viņš bija gaidījis negantu milzi, ieskautu miglas mākonī, bet ieraudzīja ko gluži citu. Miglas Rausējs līdzinājās nīgram, noskrandušam ubagam ar rievās savilktu pieri un mazām, ļaunām ačelēm. Apģērbs bija gluži atbilstošs izskatam necilas, apdriskātas drānas bija savilktas kārtu kārtām. Rokā cieši sažņaugtā pātaga kā gara čūska aizlocījās pa grīdu. Jancim ienāca prātā, ka vecis atgādina milzu žurku ar pātagu astes vietā. Viņš neviļus noskurinājās, taču neizrādīja savas bailes.
- Esmu ieradies pēc elfiem. Atdod viņus, un mēs gluži vienkārši aiziesim!
- Ha-ha-ha! gluži kā pērkona dārdi izvēlās ļauni veča smiekli. Pils nodrebēja. Ko tu, puišeli, esi
iedomājies vienkārši ielauzties un atņemt man elfus? Ne tu viņus dabūsi, ne arī pats aiziesi. Ietupināšu būrī uz mūžīgiem laikiem, līdz tev kauli sapelēs!
Miglas Rausējs atvēzēja pātagu. Jancis neviļus aizklāja seju ar plaukstām. Gaidītais zvēliens tomēr nesekoja. Rausējs skaļi iebrēcās, un zēnam caur pirkstu spraugām acīs iespīdēja spoža gaisma. Nolaidis rokas, Jancis ieraudzīja to pašu satriecošo skatu, ko iepriekš, elfu acis atkal mirdzēja visās varavīksnes krāsās un viņu stari dedzināja Rausēju kā uguns liesmas. Nikni iekliedzies, vecis atvēzēja pātagu un Jancim domāto cirtienu raidīja elfu virzienā. Ar skaļu dārdoņu būri sašūpojās līdz pat griestiem un, atrauti no ķēdēm, kuros tie karājās, skaļi rībēdami, nokrita zemē un aizvēlās kur nu kurais.
Jancis šausmās noraudzījās notiekošajā, un viņa kājas kļuva akmens smagas. Viņš saprata, ka jāslēpjas no saniknotā Rausēja, pirms tas paguvis atvēzēt savu pātagu pār viņa galvu, bet sirds neļāva aizbēgt un pamest nabaga elfus nelaimē. Kamēr viņš svārstījās, bija jau par vēlu.
Rausējs pagriezās pret viņu un atvēzēja pātagu, kliegdams:
Vai tiešām tu ceri mani uzveikt? Es tevi noslaucīšu no zemes virsas, tu, mazais nelieti!
Jancim šķita, ka pātaga tūliņ trieksies pret galvu
un tad… Nebūs vairs nekā. Viņš nekad vairs nenoklūs atpakaļ mājās. Nabaga vectētiņš tā arī paliks neziņā, kur pazudis mazdēls. Elfi paliks ļaunā Rausēja varā. Arī noburtais princis Ludvigs viņam mūžīgi būs jāmokās ieslodzītam zirnekļa ķermenī un pieķēdētam paša pils pagrabā. Un Ceriņš… Varbūt viņš būs nākamais, kuru ķers pātagas belziens.
- Tās ir beigas, es nespēju glābt pat sevi, kur nu vēl Varavīksni! viņš nodomāja. Tad notika kaut kas negaidīts.
Smagās zāles durvis nodunēja, it kā pa tām būtu trāpījis zibens spēriens. Tad vēl un vēlreiz. Un tad tās atsprāga vaļā. Kā satrakots viesulis iejoņoja Ceriņš. Rausējs uz mirkli sastinga kā zibens ķerts. Jancis, izmantodams Rausēja apjukumu, veicīgi paguva pamukt malā, kaut pātaga, asi švīkstēdama, triecās pret zemi vien pāris pirkstu attālumā no viņa kājām.
- Atkal tu?! Miglas Rausējs ieķērcās, niknumā vai aizrīdamies ar siekalām. Jau otrreiz tu mani iztraucē! Šoreiz tu vis neizbēgsi, tu paliksi guļam tepat auksts kā akmens bluķis!
Ceriņš, piejoņojis briesmonim cieši klāt, nikni iezviedzās. Jancis pirmo reizi redzēja balto, rāmo zirgu tik «saniknotu. Viņa zilās acis satumsa kā padebeši un mežonīgi iezvērojās.
- Otrreiz tu mani no šejienes prom nedabūsi ne dzīvu, ne mirušu, ļaundari! Ceriņš draudoši nošņāca, un viņa vārdi atbalsojās vistālākajos pils stūros.
- Ceriņ, uzmanies! Jancis iekliedzās un, pieskrējis Rausējam no aizmugures, ieķērās kaulainajā, ledusaukstajā rokā, kura jau grasījās atvēzēt savu iznīcinošo pātagu.
Zēns nevilšus nodrebēja. Likās, it kā viņš būtu satvēris aukstu, norasojušu akmeni, nevis dzīva radījuma roku. Ļaundaris apsviedās apkārt un ierūcies ieskatījās Jancim tieši acīs. Viņa šaurās ačeles plati iepletās, skatiens bija tik tukšs un baiss, ka zēna plaukstas neviļus atslāba. Rausējs, steigšus izrāvis savu roku, atvēzēja pātagu.
Vienā acumirklī pātaga švīkstēdama pacēlās gaisā, Ceriņš zibenīgi saslējās pakaļkājās un metās virsū negantajam Miglas Rausējam, ar priekškājām gāzdams viņam pa krūtīm. Kamēr ļaundaris centās atgūt līdzsvaru, Ceriņš pamanījās viņam izraut pātagu.
- Bēdz, Ceriņ, bēdz! Aiznes pātagu labi tālu un iznīcini, saspārdi to gabalu gabalos un iemet aizā! Es tikmēr veci aizkavēšu. Jancis bija sapratis, ka Miglas Rausēja spēks slēpjas tieši pātagā.
Baltais zirgs zibenīgi apsviedās un nozuda tikpat ātri, kā bija uzradies. Jancis pat nepaguva nobrīnīties, kā gan Ceriņš iekļuvis pilī, jo viņi iepriekš nebija atraduši ieeju, lai arī cik cītīgi to meklēja.
Rausējs pārsteigts joprojām lūkojās te uz durvīm, kuras vēl arvien virinājās šurpu turpu, te uz savu tukšo roku, kura bija paradusi vienmēr līdzi nēsāt pātagu. Ļaundara sejā pārsteigums mijās ar dusmām. Draudoši klusēdams, viņš pagriezās pret zēnu. Jancis atkāpās pāris soļu, jo stindzinošais klusums biedēja vairāk nekā niknā klaigāšana.
- Tu… Rausējs nošņāca. Tu…
Neteicis vairs ne vārda, viņš sagrāba zēnu aiz pleciem un piegrūda seju viņam klāt tik tuvu, ka varēja sajust ledusauksto elpu, kas vēdīja pēc pelējuma.
Jancis saņēma dūšu un apvaldīja zobu klaboņu. Zēns negribēja, lai skrandainais vecis gūst prieku, redzot viņa bailes. Ieskatījies Rausējam acīs, Jancis juta, ka kājas atkal sastingst kā akmens stabi. No drūmā veča ļaunuma pilnajām acīm viņā lūkojās paša bailes, kas sūktin iesūca sevī, gluži tāpat kā pirmīt mežā rāvainais purva akacis bija mēģinājis sevī ievilkt Ceriņu. Jancis mēģināja novērst skatienu sāņus, bet nespēja. Veča redzokļi viņu turēja savā varā gluži kā magnēts. Viņš bija kļuvis pats savu baiļu gūsteknis.
- Baidies gan, ko? Rausējs čerkstoši iesmējās. Ja tūliņ pat neliksi savam kleperim atdot to, kas pieder man, mirsi visbaisākajā nāvē. Tu noslīksi pats savās bailēs!
Jancis papurināja galvu; neparko viņš nesauks Ceriņu atpakaļ.
- Labāk mirstu nekā dzīvoju tādā pasaulē kā tavējā! Jancis saņēma visus spēkus un atbildēja.
Tiklīdz izskanēja pēdējais vārds, iestājās dziļš klusums. Pēkšņi no tālākā zāles stūra atvizēja vāri dzeltena gaisma. Tai pievienojās oranža, zila, sarkana… «Cits pēc cita elfi pieplaka pie krātiņu restēm, un viņu acis iedegās arvien spožāk un spožāk, svilinot Rausēja ledusauksto miesu. Ļaundaris iešņācās kā saniknota odze un nepatikā samiedza acis. Tajā brīdī zēns sajuta, ka baiļu akacis viņu atlaiž. Miglas Rausējs raustījās un locījās, un viņa rokas tik krampjaini sažņaudza zēna plecus, ka viņš no sāpēm iekliedzās.