- Jūs, sīkās žurkas! Rausējs kliedza uz elfiem, bez Zaļā elfa jums mani neuzveikt! Vai tiešām cerat, ka viņam tik vienkārši izdevās paglābties? Ha-ha! Es viņu pat necentos sagūstīt, jo tikai visi kopā jūs spējat nostāties pret mani! Pagaidiet tik, nospiedīšu šo zelli kā knisli un tad ķer šos klāt jums. Cits pēc cita pazudīsiet no zemes virsas uz visiem laikiem!
Miglas Rausējs aizspieda Jancim rīkli tik cieši, ka sāka trūkt elpas. Par spīti elfu dedzinošajiem skatieniem, Rausēja roka sakļāvās arvien ciešāk un ciešāk…
Jancim acu priekšā viss satumsa. Dīvainā kārtā apziņā iznira Zaļumiņš ar sažņaugtu dūrīti; caur viņa pirkstiem izbira zaļi mirdzoši putekļi, tad Zaļais elfs atkal nozuda tikpat pēkšņi, kā bija parādījies.
Zaļie gaismas putekļi! Jancim atausa atmiņā diena, kad mazais elfs viņam uzdāvināja maisiņu ar gaismas putekļiem un piebilda, ka no tiem Rausējs baidās vairāk par visu pasaulē.
Kā zēnam uzreiz tas neienāca prātā! Turklāt Rausējs pats tikko izpļāpājās, ka kopīgiem spēkiem elfi
vinu uzveiktu. Paša Zalumina te nav, bet dala no vina gaismas gan!
Paldies, Zaļumiņ, Jancis nodomāja, steigšus sataustījis kabatā elfa dāvāto maisiņu, izvilka to no kabatas un trieca vecim tieši sejā. Maisiņa gals atrisa, un pār viņiem nobira spoži zaļš zvaigžņu lietus.
Miglas Rausējs iekaucās kā lapseņu dzelts un atlaida Janci. Briesmonis ar šausmām skatījās, kā miglas pelēkā roka pārkrāsojas visās varavīksnes krāsās. Drīz ne tikai roka vien, bet viss viņa ķermenis mirdzēja un vizēja, tad kļuva arvien blāvāks, līdz pacēlās augšup un ar vieglu nopūtu izgaisa.
Tiklīdz viss apklusa, Jancis piesteidzās pie zemē gulošajiem būrīšiem un citu pēc cita tos atvēra. Mazie elfi beidzot varēja atstāt nīsto cietumu un ar baudu izstaipīja notirpušās rokas un kājas. Līdzko locekļi atguva agrāko vingrumu, pelēcīgā krāsa sejās un apģērbā pagaisa. Sarkanais elfs pacēlās spārnos un nolaidās uz Janča pleca.
- Paldies tev. Viņš nolieca galvu. Mēs nekad neaizmirsīsim, ko esi darījis mūsu labā! Tu esi īsts varonis.
- Varonis? Nē… Jancis samulsis atrunājās, kaut arī jutās glaimots. Patiesībā jau elfam bija taisnība: ja viņš un Ceriņš nebūtu ieradušies, elfi tā arī paliktu ieslodzīti būrīšos.
XIII NODAĻA brīnumainās pārvērtības
Nāciet ārā! Jums tas jāredz! Pa plašajām pils durvīm pavisam aizelsies ielaidās Oranžais elfs. Viņa balsī bija tāds satraukums, ka gan visi elfi, gan Jancis steigšus paklausīja.
Izskrējis laukā, zēns apstājās kā zemē iemiets. Elfi tik strauji vis neapstājās un cits pēc cita ietriecās Jancim mugurā. Ķiķinādami kā nebēdnīgi puišeļi, viņi visi sakrita vienā kaudzē, bet, aplaiduši skatienu apkārt, apklusa un aizturētu elpu vēroja, kā Dūmakas Valstība pamazām pārvēršas. Pirms brīža tāpat bija pārvērties Miglas Rausējs.
Cik vien tālu acis spēja saredzēt, no zemes augšup cēlās miglas vāli. Savērpušies neskaitāmos biezos tīstokļos, tie lēni kā pelēki kamoli virpuļoja augšup. Jancis, galvu atgāzis, vēroja, kā tie ceļas arvien augstāk un tad pamazām izklīst.
Netīri pelēkās miglas driskas nevarīgi plivinājās gaisā. Tad atskrēja maigs dienvidvējiņš un tās izdzenāja pa malu malām.
Sen neredzētās saules stari pieskārās zemei, un tā atdzīvojās. Cauri pelēkajai zemes kārtai cits pēc cita izspraucās sīki, koši zaļi zāles asni. Zeme steidzās atgūt nokavēto, un drīz vien atkal lekni zēla zaļa zāle un reibinoši smaržoja košas puķes. Saules stari sadziedēja garo bezdibens aizu, un tā aizvilkās kā gara rēta. No tās pacēlās pelnu pelēkas plēksnītes un nodrebējušas atdzīvojās, pārvēršoties par krāsainiem tauriņiem. Baru bariem tie riņķoja ap tikko uzziedējušajām krāšņajām puķēm. Arī koki atguva savu lepno lapu rotu, šur tur kautrīgi ieskanējās pa putnu dziesmai. Drīz pievienojās arvien jaunas un jaunas putnu balsis.
Arī nomelnējušās efejas, kas vijās ap drūmo prinča pili, atdzīvojās. Lapiņas kļuva zaļas un spīdīgas, it kā katru no tām kāds būtu nopulējis. Šur tur pat izspraucās pa mazam, baltam ziediņam, lai gan Jancis nebija dzirdējis, ka efejas zied. Baisie pils torņi saules gaismā vairs nešķita nedz pārlieku augsti, nedz spici. Tie laistījās saules staros, it kā būtu no tīra zelta, un tiem pēkšņi uzradās nelieli, ieapaļi lodziņi. Pils durvis, pa kurām viņi bija iznākuši laukā, nu bija skaidri saskatāmas: tās rotājās grezniem kokgriezumiem un .aicināt aicināja spert kāju uz vizuļojošajiem akmens pakāpieniem un nākt iekšā.
Princis! Jancis pēkšņi iesaucās. Kur tad princis?
Arī elfi pavērās uz pils durvju pusi, gaidot, ka kuru katru mirkli pa tām iznāks princis un visiem būs iespēja pirmo reizi mūžā skatīt viņu vaigā. Līdz šim elfi bija uzturējušies katrs savā valstībā un rūpējušies par Varavīksnes krāsām. Princis gan reizēm bija jājis cauri visu septiņu krāsu valstībām, bet aci pret aci viņi tikušies gan vēl nebija ne reizi.
Tieši tobrīd princis arī parādījās pils durvīs un, spilgtās saules gaismas apžilbināts, piesedza acis ar
vienu no saviem četriem taustekļiem.
Jancis savilka uzacis nesapratnē, redzot princi joprojām tādu pašu, kādu viņš to satika pazemes alā: neglīts, asi spalvots zirneklis. Elfi klusēdami viņu uzlūkoja platām acīm. Ja nebūtu maigi zilo acu briesmoņa sejā, neviens nemūžam neiedomātos, ka tas ir viņš visu daudzinātais princis Ludvigs, Varavīksnes Sargs un aizstāvis.
Pat putni pieklusa, ieraugot savu pavēlnieku un aizstāvi tādā izskatā. Viņi gan nojauta, ka neglītais briesmonis ir tas pats princis Ludvigs, tomēr, uzlūkojot spalvaino, resno rumpi ar taustekļiem roku vietā, neviļus gribējās nepatikā novērsties un paslēpties kādā koka dobumā.
- Sveiks princi! Jancis attapās pirmais. Apsveicu ar atgriešanos!
- Sveiks, draugs! princis atbildēja, un viņa zirnekļa seja savilkās smaidā.
- Miglas Rausējs ir prom. Es nesaprotu, kādēļ tu esi palicis tāds… tāds pats. Jancis paberzēja pieri.
- Es nezinu. Zirneklis skumji uzlūkoja savus taustekļus. Miglas Rausējs mani pārvērta par briesmoni un piebilda, ka tāds arī palikšu neglīts un nelaimīgs, bet viņš tikmēr valdīs pār manu zemi.
- Ilgi gan viņš pār to nevaldīja. Ērcīgi savilka uzacis Dzeltenais elfs, rokas sānos iespiedis.
Vai tu esi laimīgs, princi? Zilais elfs kautrīgi ierunājās un paspēra solīti uz priekšu.
Ludvigs pavēra muti, lai teiktu jā, bet pēkšņi saminstinājās. Protams, viņš bija laimīgs atkal redzēt savu zemi ziedošu un elfus brīvus, taču… Sirds joprojām skuma pēc zaudētā drauga brašā Viesuļa. Princis smagi nopūtās, un pār viņa vaigu noritēja asara.
Tu taču neesi laimīgs… Jancis uzlika roku viņam uz pleca. Varbūt tieši tādēļ esi palicis tāds pats, par kādu tevi pārvērta ļaunais Miglas vecis.
- Es nekad vairs nespēšu būt tik laimīgs kā reiz biju, jo manis dēļ Miglas Rausējs padzina Viesuli no šejienes. Eh, ja vien es varētu doties viņu meklēt! Bet es nedrīkstu atstāt savu zemi un atkal to pakļaut briesmām. Ja man lemts palikt neglītam tikai tādēļ vien, ka sirds skumst pēc drauga, tad lai tā arī notiek. Es to esmu pelnījis.
Prinča pleci saduga, un viņš pagriezās, lai dotos atpakaļ uz pili. Pavalstniekiem bija vajadzīgs stiprs valdnieks, un viņa asaras tiem nebija jāredz. . Jancis pastiepa roku, lai princi aizkavētu, bet, nespēdams izšķirties, vai labāk tomēr neatstāt nelaimīgo vienatnē, saminstinājās. Piepeši pie auss nosīca smalka balstiņa. Tas bija Sarkanais elfs.