- Paskaties! Viņš pastiepa roku.
Jancis pagrieza galvu un ieraudzīja, ka pāri pļavai rikšo Ceriņš. Tuvojoties pilij, viņš pielika soli un, kuplajām krēpēm plīvojot, līksmi iezviedzās.
- Ceriņ! Hehehej, Ceriņ! zēns iesaucās un māja ar abām rokām, cik sparīgi vien spēja, it kā tas pasteidzinātu mirkli, kad zirgs atkal nostāsies viņam blakus.
- Viesulis, princis pagriezies nočukstēja. Neticu pats savām acīm… Viesuli!
Viņš noripināja savu tuklo ķermeni pa trepēm un klupdams krizdams skrēja pretī Ceriņam, cik vien veikli viņa četras līkās kājas spēja.
Jancis nopūtās: šķiet, ar princi ir pavisam slikti. Viņš acīmredzot noturēja Ceriņu par savu pazudušo draugu Viesuli. Arī elfi saspiedās ciešāk bariņā; dažs klusēdams nogrozīja galvu, kamēr cits klusējot kasīja aiz auss.
Princis aizelsies jau bija noskrējis pārsimts metru, kad beidzot aci pret aci satika Ceriņu. Baltkrēpis viņu pamanīja pēdējā brīdī un, strauji meties sāņus, lai baiso radījumu nenotriektu no kājām, spēji apstājās.
- Ko skrien tieši zem pakaviem? Ceriņš sirdīgi uzsauca un jau grasījās auļot tālāk, bet kluss uzsauciens viņu apstādināja.
Saslējis ausis, zirgs ieklausījās balsī, ko vairs nebija cerējis jelkad izdzirdēt. Atmiņu gūzma izskrēja cauri galvai, un dažādi notikumi, kas teju jau bija pagaisuši no prāta un izbalējuši, atkal atgriezās. Un pāri par visam skanēja balss. VIŅA balss.
- Viesuli? princis Ludvigs satraukti ierunājās un pastiepa drebošu roku uz viņa pusi. Vai mani vairs neatceries?
- Ludvig? Ceriņš paspēra soli tuvāk un, sirdij dīvaini notrīsot, ieskatījās radījuma zilajās acīs. Tas esi tu, mans princi… Tas taču esi tu!
Zirneklis pieklumburēja viņam klāt un ar visiem četriem taustekļiem gribēja apskaut necerēti atrasto draugu, bet samulsis tos nolaida, jo nevēlējās baltkrēpi izbaidīt ar savu baiso ķetnu pieskārienu.
- Vai tu tiešām domā, ka tavs izskats mani baida? baltais zirgs nosprauslojās. Tas esmu es tavs labākais draugs Viesulis, dumiķīt! Pats tevi apskautu ar lielāko prieku, bet baidos nogāzt no kājām. Nāc tik nu šurp!
Zirneklis nelika lūgties. Apmetis visas četras ķetnas ap zirga balto kaklu, viņš iešņukstējās. Visas sirdī krātās skumjas kā nevaldāma asaru straume plūda un plūda pār melni spalvotajiem vaigiem. Baltais zirgs klusi stāvēja, piespiedis savu vaigu viņējam, un ar katru karsto asaru, kas noritēja pār Prinča vaigu un samērcēja Viesuļa balto spalvu, atcerējās dzīvi, ko viņš te bija aizvadījis, līdz Miglas Rausēja pātagas cirtiens bija viņu patriecis, atņemot mājas, draugu un pat atmiņas par laimīgajām dienām.
Jancis nesapratnē noraudzījās, kā Ceriņš ļaujas prinča apskāvienam, un klusībā nožēloja, ka atrodas pārāk tālu, lai sadzirdētu, par ko abi tik ilgi tur runā.
- Piedod, draudziņ! Piedod, ka tevi nenosargāju, teica princis, Oranžais elfs nočukstēja saklausītos vārdus.
- Ko?! Jancis pārjautāja, lai arī elfa teikto bija dzirdējis gluži labi.
- Tu taču gribēji zināt, par ko viņi runā, vai ne? Oranžais elfs sapurināja ugunīgi rudos matus un piemiedza aci.
- Nūjā, zēns samulsis atbildēja. Jancis neviļus atcerējās, ka Oranžais elfs valda pār Sapņu Valstību un tikai izpilda viņa vēlēšanos sadzirdēt Prinča un Ceriņa sarunu.
Oranžais elfs iesmējās un apklusa, ar acs kaktiņu šķielēdams uz puiku, kurš nepacietīgi mīņājās, nespējot izlemt doties pie Ceriņa vai palikt tepat.
Un ko Ceriņš atbildēja? Jancis atkal ierunājās.
Oranžais elfs pavēra muti, bet nepaguva neko atbildēt, jo tanī brīdī pļavā notika kaut kas visai neparasts.
- Tev nav jālūdz piedošana! baltais zirgs maigi nobubināja princim pie auss. Līdz ar zirnekļa atvieglojuma pilno nopūtu taustekļu tvēriens atslāba. Pagriezis galvu, Viesulis ieraudzīja, ka baisā radījuma spalvainais ķermenis top arvien gludāks un smalkāks. Četru kāju vietā palika divas, un taustekļi pārvērtās par skaistu roku pāri. Pār prinča pleciem noslīdēja grezns septiņkrāsu apmetnis, un tumšajos matos iemirdzējās zelta kronis, rotāts ar krāsainiem dārgakmeņiem.
Pacēlis rokas, princis tīksmi izkustināja pirkstus un noglauda seju: vaigi bija kļuvuši tikpat gludi kā senāk, pirms viņš tika pārvērsts par zirnekli.
- Vai es… viņš iesāka un, pametis skatienu lejup, apklusa.
- Jā, tavs resnais vēders nu ir prom, zirgs iesmējās. Viņa draugs bija atguvis šīs zemes īstenā pavēlnieka un sarga daiļos sejas vaibstus.
- Ak, Viesuli! Princis gaiši pasmaidīja. Esmu tev un mūsu varonīgajam draugam lielu pateicību parādā.
Uzlēcis mugurā staltajam rikšotājam tikpat staltam kā viņš pats -, princis iesvilpās, un zirgs metās auļos. Pēc brīža viņš iejāja pils pagalmā.
- No sirds tev pateicos, draugs! Ludvigs nolēca no zirga, greznajam apmetnim noplīvojot, un nometās uz ceļgala Janča priekšā. Zēns samulsa vēl vairāk, nekā ieraugot prinča brīnumainās pārvērtības.
- Tu ne tikai atbrīvoji Varavīksnes Valstību no ļaunā Miglas Rausēja, bet arī manu mīļo Viesuli atvedi mājās, princis turpināja.
- Ceriņš…Vai tad viņš nemaz nav Ceriņš? Jancis jautāja, cenzdamies noslēpt skumjas. Balss nodevīgi ietrīcējās. Kā tad tā?
Domas drudžaini joņoja cauri prātam, un pēkšņi Jancis jutās tā, it kā acumirklī būtu pazaudējis kaut ko ļoti dārgu: viņa aizdomas ir piepildījušās, un Ceriņš tik tiešām nav neviens cits kā tas pats prinča vienīgais un labākais draugs Viesulis, kuru Miglas Rausējs reiz padzina no šejienes.
- Protams, es esmu tavs Ceriņš, baltais zirgs mierinoši nobubināja un uzlika savu zodu uz zēna pleca tāpat, kā to neskaitāmas reizes jau bija darījis.
- Tu, pat nezinot, kas es esmu un no kurienes nāku, 'dāvāji man draudzību un patvērumu, kad biju nomaldījies. Vienmēr būšu tavs Ceriņš, tāpat kā tu vienmēr būsi mans draugs. Tu taču to zini…
- Zinu gan, Ceriņ, Jancis nopūtās, un šaubas kā smags akmens novēlās no sirds. Kā gan viņš varēja iedomāties, ka draugs viņu aizmirsīs tikai tādēļ, ka atkal saticis princi, kuru aizstāvēdams stājās pretī pašam Miglas Rausējam? Tieši tāpat Ceriņš nostājās starp Rausēju un viņu pašu, nebaidoties, ka pātagas cirtiens pret viņa muguru to atkal var izraidīt no mājām.
- Kā tev izdevās atcerēties, ka mājas ir šeit?
Jancis atminējās prinča vārdus: ikviens, kurš pārkāpj šīs zemes robežas, aizmirst itin visu.
- Kopš Rausējs mani padzina, es neatminējos pat savu vārdu. Viesulis papurināja galvu. Klejoju apkārt kā apmāts, līdz kādu dienu nokļuvu vietā, kur tieši pļavas vidū ieraudzīju no zemes augam Varavīksni. Tās tuvumā beidzot jutos tik mierīgi un labi, it kā būtu atradis kaut ko, ko pats nezinot visu laiku meklēju. Un tad es ieraudzīju tevi. Uzreiz nojautu, ka būsim draugi, lai arī tu nesaprati ne vārda, ko tev teicu. Tālāko jau tu zini pats. Liktenis bija lēmis, ka tieši es tevi pavadīju tālajā ceļā, lai atbrīvotu elfus un glābtu Varavīksni. Reizēm, jājot caur Varavīksnes Valstībām, man šķita, ka esmu tur jau bijis, bet atmiņas te uzradās, te atkal pagaisa, it kā to visu būtu nosapņojis. Baltais zirgs aizdomājies apklusa.
- Tagad es saprotu, kādēļ tu tik daudz zināji, Jancis iesaucās. Tu prati atrast ceļu Violetajā Valstībā, kad bargais vizbulīšu lauka rūķis mums neļāva šķērsot viņa pļavu, un tu zināji par dziedinošajiem kokiem. Un šeit mēs taču pilī neatradām nevienu citu ieeju, kā vien caurumu tornī, pa kuru es ielīdu. Kā tu beigu beigās tiki iekšā?