Ai! viņš pēkšņi izsaucās.
Tieši viņam priekšā nez no kurienes bija uzradies balts zirgs. Vēl pirms mirkļa viņš bija mērojis šo pašu ceļu, pat zāles stiebri vēl nebija paspējuši sacelties zēna atstātajās pēdās, bet nekādu zirgu viņš te pat tuvumā netika manījis. Un tagad tas viņa priekšā stāvēja kā nokritis no zila gaisa un, ausis saslējis, tramīgu skatienu vērās pretī. Viņa galvu rotāja pāris krāsainiem stikla gabaliņiem rotāti ādas iemaukti. Tādus Jancis līdz šim vēl nebija redzējis nevienam zirgam.
- No kurienes tad tu te esi uzradies? Zēns, pieri saraucis, paraudzījās apkārt. Neviena cilvēka tuvumā nebija. Par to gan viņš nejutās visai pārsteigts. Drīzāk viņš brīnītos, ja kādu te ieraudzītu, jo te reti kurš mēdza iegriezties. Pat tuvākā kaimiņiene, vecā Dārta, viņus apciemoja tikai pāris reižu gadā. Un arī tad, ne jau sava prieka pēc, bet vajadzības spiesta. Viņai vienīgajai visā mazajā ciematiņā piederēja zirgs dābolaina ķēvīte un vectēvs bija vienīgais kalējs, kurš varēja apaut jaunās kurpēs, kā smēja vecā kaimiņiene, viņas prieku un acuraugu.
- Kā tu te gadījies? viņš vēlreiz noprasīja un uzmanīgi tuvojās brašajam skaistulim.
- Kur tad tavs saimnieks?
Baltais zirgs saslēja ausis un nobubināja zem deguna, it kā kaut ko atbildot.
- Tu taču man nekodīsi, vai ne? Jancis piesardzīgi pastiepa roku glāstam.
Zirgs, papurinājis galvu, nosprauslojās un piegrūda silto purnu Jancim pie rokas. Saules stars noslīdēja pār viņa ausīm un, tik tikko pieskāries stikla gabaliņam iemauktos, lika tam iemirdzēties tik spoži, ka Jancis neviļus pagrieza galvu sāņus un pievēra acis.
- Cik tu esi skaists, Jancis sajūsminājās, un zirgs piešķieba galvu, vērīgi noraugoties viņā neparasti zilām, gudrām acīm. Janča plauksta slīdēja pāri zirga kaklam, tad pārbrauca pāri skaustam un ieslīdēja kuplajās krēpēs. Tās bija zīdaini gludas un tikpat sniegbaltas kā spīdīgā spalva.
Skaistulis… tu taču esi īsts skaistulis, Jancis murmināja, bez mitas bužinādams un glāstīdams zīdainās krēpes, un zirgs, galvu pieliecis, baudīja pieskārienus gluži kā runcis, kad tam pakasa aiz auss.
Zēnam vienmēr bija patikuši zirgi, bet pilsētā, kur viņš dzīvoja mazā divistabu dzīvoklītī, viņi nevarēja atļauties lielāku dzīvnieku par kāmīti vai labākajā gadījumā jūrascūciņu. Pat kaķim tur vieta neatrastos. Zirgs bija un palika klusībā neizsapņots sapnis… Tiesa gan, vecāki pagājušajā dzimšanas dienā viņam uzdāvināja abonementu uz jāšanas nodarbībām. Tomēr dažas stundas nedēļā, ko viņš pavadīja stallī, nespēja remdēt alkas pašam pēc sava zirga. Vecāki par to pat dzirdēt negribēja. Pirmkārt, pēc tēva domām, zirgs maksā bargu naudu. Otrkārt, Jancis laukos dzīvo tikai vasarā, un tas nozīmē, ka pārējo laiku viņam zirgs vienalga paliktu nesasniedzams. Treškārt, un tas Jancim likās pats nepārliecinošākais arguments pietiekot ar izjādēm divreiz nedēļā. Tādēļ jau esot uzdāvināts abonements. Diez ko tētis teiktu, ja viņam pašam automašīnas vietā dāvinātu, piemēram, abonementu vai atlaižu karti kādā autonomā? Ha!
Jancis vecākiem par zirgu vairs neieminējās ne pušplēsta vārda un turpmāk nolēma visas cerības likt tikai uz vectētiņu. Viņam sirds likās mīkstāka; varbūt apžēlosies par vienīgo fnazdēlu un lauku sētā blakus Dūksim, vistām un bullēnam atradīsies vieta arī zirgam. Tomēr arī vectētiņš viņa cerības līdz šim nebija attaisnojis. Atbildot uz mazdēla lūdzošo skatienu, vecais vīrs tikai labsirdīgi pasmaidīja un sabužināja viņa gaišo matu kodaļu. Tad gan Jancis jutās pavisam aizkaitināts, jo neviens, pat ne mīļotais vectēvs, viņu nesaprata. Izvairījies no sirmgalvja platās plaukstas, zēns aizskrēja un nometās pļavas zālē, salika rokas zem galvas un gaidīja vai neieskanēsies vecātēva balss un nesauks viņu mājās. Tomēr dusmas ātri pārgāja, palika tikai mazliet rūgtuma. Jancis nopūtās, piecēlās un, kājas vilkdams, devās atpakaļ uz mājām, kur vecaistēvs viņu gaidīja un, it kā nekas nebūtu noticis, smaidot sauca pusdienās. Vecais vīrs nekad neizrādīja, ka ir uzvarējis, pat ja tā patiešām bija. Viņš nekad neteica mūžīgo: nu redzi, man bija taisnība, kā to mēdza darīt tēvs un vēl biežāk māte. Brīžiem Jancim šķita, ka sapnis par savu zirgu nekad nepiepildīsies.
Un te nu viņa priekšā kā no zila gaisa bija uzradies tik brašs rumaks, kāds viņam pat sapņos netika rādījies!
- Man jāiet mājās, Jancis bažīgi pameta skatienu uz sauli. Tā bija noslīdējusi krietni zemu. Laiks bija paskrējis nemanot. Viņš joprojām glāstīja zirga spēcīgo kaklu un kodīja lūpas, nespēdams izšķirties, ko iesākt ar brašo skaistuli. Pamest vienu viņu itin nemaz negribējās.
- Nāksi man līdzi? Viņš vēlreiz palūkojās uz sauli, kura nepielūdzami slīdēja arvien zemāk.
Zirgs nosprauslojās un sparīgi nopurināja galvu baltās krēpes noplīvoja uz visām pusēm -, tad pagriezās un lēnām devās projām.
- Kur tu iesi? Tu negribi nākt man līdzi? Jancis uzsauca nopakaļ un skumji nopūtās.
Te nu bija sapnis par zirgu! Šis gan nebija viņa zirgs, bet vienalga… Zēns ar lielāko prieku būtu viņu paturējis kaut vai uz vienu nakti. Kaut vai līdz atrastos saimnieks… Protams, vēl labāk, ja saimnieka nemaz nebūtu un zirgs uz visiem laikiem paliktu Jancim. Bet šis zirgs nebūt neizskatījās pēc tāda, kurš nevienam nepieder. Varbūt tieši tagad tas dodas uz mājām pie kāda laimīga saimnieka, kurš to noteikti jau gaida…
Jancim iešāvās prātā doma dīvaino klaidoni izsekot. Viņš vēl nepaguva paspert ne soli, kad bullēns skaļi iemāvās, prasoties uz mājām.
- Nāku jau nāku, Jancis pikti uzsauca.
Negribīgi atrāvis skatienu no zirga, kas jau pagaisa
tālumā, zēns piegāja pie bullēna. Diena bija paskrējusi tik zibenīgi, ka viņš laikus nebija attapies pārsiet nabaga ragulopu, kas sen bija noēdis visu zāli, cik vien tālu spēja aizsniegt. Izrāvis mietu no zemes, Jancis satvēra bullēna virvi un veda mājās. Šoreiz lopiņu nebija vilkšus jāvelk; tas rikšiem vien devās uz māju pusi, kur viņu aizgaldā jau gaidīja smaržīgs siena klēpis un pāris saldu cukurbiešu.
- Tu nu gan šodien esi bijis varen cītīgs gans, vectētiņš sagaidīja abus pie kūts durvīm un uzlielīja mazdēlu. Bullēns būs krietni paēdis.
- Jā, Jancis klusi novilka, negribēdams atzīties, ka par nabaga bullēnu bija pavisam aizmirsis. Sārtums nemanot sakāpa vaigos, un viņš priecājās, ka rietošās saules staros vectēvam tas paliks nepamanīts.
- Vectētiņ? Jancis sadūšojās pajautāt, tiklīdz kūts durvis čīkstēdamas aizvērās.
- Jā? atjautāja vectēvs.
- Ja nu pie mums atklīstu kāds dzīvnieks kaķis, suns vai, piemēram, zirgs. Ko tu darītu? Vai paturētu vinu?
- Nemaz nezinu. Vectēvs pakasīja aiz auss. Nekad tā nav gadījies. Ja arī kāds nabaga kustonis uzrastos, tad tas krietnu laiku būtu maldījies apkārt, pirms te nokļūtu. Paturēt pieklīdušu lopiņu jau nemaz nedrīkst…
- Tu meklētu viņa saimnieku? Jancis satraukti iejautājās, bet, pamanījis, ka vectēvs viņu vērīgi nopēta, šķietami vienaldzīgā balsī piebilda: Es tāpat pajautāju. Te jau sveši zirgi nenāk.
Zēns iekoda mēlē, jo juta, ka izpļāpājis gana daudz un vectēvs kļūst aizdomīgs. Nebēdnīgi svilpodams, Jancis pielika soli, atstādams veco vīru aiz muguras, lai izvairītos no tālākas iztaujāšanas. Melot negribējās, bet patiesību teikt ar ne. Un nebija vērts spriedelēt baltais zirgs tā kā tā bija prom.