No pļavas baltkrēpis bija izgaisis, bet no Janča prāta gan ne. Tur viņš visu nakti nepaguris turpināja ganīties zēnam sapņos.
Nākamajā rītā Jancis paēda brokastis un, vectēvam par izbrīnu, pieteicās atkal izvest bullēnu ganībās.
Aši atsējis spītīgo ragulopu, zēns pārmeta virvi pār plecu un devās ganībās. Nemiers viņu dīdīja doties uz to pašu vietu, kur iepriekšējā dienā bija sastapis balto zirgu. Nezin kādēļ viņam šķita, ka satiks to atkal.
Jancis gandrīz nemaz nejutās pārsteigts tiešām, zirgs bija tanī pat vietā, kur abi vakar bija šķīrušies, un šķita priecīgs, ieraugot Janci. Klusi bubinādams, tas pastiepa pretī mīkstās lūpas, lai saudzīgi satvertu sakaltušu maizes gabaliņu, kuru zēns pēc brokastīm bija iebāzis kabatā.
Sveiks, zirdziņ! Jancis pasmaidīja.
Viņš sajutās neizsakāmi laimīgs kā jau cilvēks, kura sapnis beidzot piepildījies. Kaut vai uz īsu mirkli, tomēr piepildījies.
Diena atkal paskrēja nemanot, un tāpat kā iepriekšējā vakarā tiklīdz saule laidās uz rietu, baltais zirgs kā atvadoties piegrūda siltu purnu pie zēna pleca un negribīgi devās prom.
Pārnākot mājās, zēns vectēvam par zirgu neko neizstāstīja, jo baidījās, ka viņš sāks meklēt zirga saimnieku un baltkrēpja klaidoņa gaitas līdz ar to būs galā. Un arī paša sapnis izsapņots. Jancis jutās nelāgi, jo nācās noklusēt ikdienas gaitas un brīžiem pat mānīties: dodos uz ezeru pamakšķerēt vai uz mežu saēsties meža zemenes. Tomēr Jancis visu dienu pavadīja jaunā drauga sabiedrībā. Patiesību pateikt nebija dūšas.
Zirgs ieradās pļavā katru dienu, bet, iestājoties mijkrēslim, atkal nozuda. Par tā esamību neviens cits pat nenojauta. Jancis, vectētiņam par lielu brīnumu, nu bija kļuvis uzcītīgs gans bullēnam, ko ik rītu ar prieku izveda ganībās un pārveda mājās, tikai saulei rietot.
Jancis jauno draugu nosauca par Ceriņu. Kāpēc tieši par Ceriņu? Tādēļ, ka vectēvs izstāstīja: ikviens ceriņkrūma zieds, kam vairāk par četrām ziedlapiņām, varot piepildīt kādu sapni. Vajagot tikai tādu atrast un apēst, un kaut ko no visas sirds vēlēties; tad tas piepildīšoties. Jancis parasti vēlējās tikai vienu: protams, tas bija zirgs. Un ja nu tiešām daudzlapu ziediņi palīdz vēlēšanos piepildīt?
Tā nu baltkrēpis tika pie vārda Ceriņš un Jancis ieguva jaunu draugu. Citu draugu jau viņam šeit nebija, vien vectēvs. Ceriņa mugurā viņš varēja auļot pa pļavu tik ātri, ka vējš svilpoja gar ausīm. Tagad viņam bija pašam savs noslēpums. Par varavīksni un tās elfiem Jancis vairs nedomāja.
III NODAĻA Zaļais elfs jeb varavīksne briesmās
Kādu rītu Jancis kā parasti izveda bullēnu ganībās.
Šorīt vectēvs viņu bija nopētījis īpaši vērīgi. Tā viņš uz mazdēlu mēdza skatīties tikai tad, kad juta, ka sastrādātas palaidnības.
Šodien pat es pateikšu, Jancis mēģināja sev iegalvot. Tiklīdz pārnākšu mājās, goda vārds, izstāstīšu. Un tad lai notiek kas notikdams.
Noslēpums, kas iesākumā bija licies tik salds, tagad ar katru dienu vairāk nospieda sirdi. Kļuva arvien grūtāk skatīties vectēvam acīs un noklusēt patiesību, kur viņš bijis un ko darījis.
Tomēr liktenis bija lēmis citādi. Kad zēns jau teju teju bija saņēmies izstāstīt par Ceriņu, kurš te ganījās, it kā pļava būtu tam vienīgās mājas un Jancis īstenais saimnieks, zirgs piepeši nozuda. Tas neatnāca ne šajā dienā, ne arī nākamajā un pat ne aiznākamajā…
Nu vairs no vectēva nebija ko slēpt un arī ko stāstīt ne. Jancis sajuta atvieglojumu, jo nu atkal varēja droši raudzīties vecajam vīram acīs, nebaidoties piesarkt un tikt pieķertam melos. Tomēr Jancis nezināja, kur dēties no satraukuma: kādēļ Ceriņš tik pēkšņi bija nozudis? Un ja nu ar to atgadījies kas ļauns? Atkal un atkal Jancis skrēja uz pļavu, cerot, ka zirgs atgriezīsies, bet tas nenotika.
Tā pagāja vairākas satraukuma pilnas dienas.
- Vai tikai tu neesi slims? vectētiņš kādu rītu nobažījies apsēdās uz mazdēla gultas un aptaustīja viņa pieri. Tā bija gluži vēsa. Kas ar tevi notiek, puisīt? Šovasar tu esi pavisam savāds. Varbūt tev te ir garlaicīgi un tu vēlies atgriezties pilsētā? Te tev pat draugu nav. Mūsu mazajā ciemā vieni vienīgi večuki…
- Ar mani viss kārtībā, vectētiņ. Neuztraucies! Tu taču esi mans draugs, un man ar to pietiek. Turklāt man te patīk labāk nekā pilsētā, Jancis atbildēja, un tā bija tīra patiesība. Viņš patiešām labprātāk klejoja vienatnē pa mežu vai pļavu nekā, runājot mātes vārdiem, deldēja bikses uz akmeņiem.
Labāka drauga par vectētiņu Jancim nekad nebija bijis un diezin vai kādreiz būs. Vecais vīrs zināja neskaitāmus interesantus stāstus, un Jancis tajos varēja klausīties bez paguruma. Cik no tiem bija īsti un cik izdomāti, nebija svarīgi. Galvenais, ka tie šķita patiesi. Kaut vai stāsts par varavīksnes elfiem; vectēvs to bija izstāstījis dienā, kad viņš te ieradās. Jancis gandrīz bija noticējis, ka tādi patiešām eksistē un kā tāds mazs bērns pat bija devies tos meklēt.
Te patiešām bija jauka dzīve. Ja tik Ceriņš nebūtu pazudis…
- Eh! viņš neviļus smagi nopūtās.
- Tiešām viss ir kārtībā? vectēvs vēlreiz pārjautāja. Vai tu nemaz, nemaz nemānies?
-Tā ir, vectētiņi Kad es tev esmu melojis? Hm… Iešu labāk izvest bullēnu ganos. Šis tur īd visu rītu, Jancis nomurminājis piecēlās un, aši saģērbies, izskrēja laukā, pirms vectēvs bija paspējis uzdot vēl kādu āķīgu jautājumu.
- Ēd nu, ko boli acis! Jancis, piesējis bullēnu ganībās, vieglītēm uzšāva pa tā cieto pieri.
Ragainis par atbildi ieīdējās un, asti novēcinājis, pilnām mutēm ņēmās plūkt sulīgo zāli, it kā nebūtu ēdis veselu mūžību.
Cerīgi palūkojies apkārt, vai Ceriņš tomēr nav atgriezies, Jancis žēli nopūtās. Nekā! Tikai viņš un nepieēdināmais rīma bullēns. Bez baltā zirga pļava šķita tikpat tukša kā mazais ciems. Varbūt zirgam te bija garlaicīgi, tāpēc tas vairs neatgriezās? Iespējams, ka otru tik klusu ciemu uz zemeslodes nekur citur neatrast. Un kopš Ceriņa nozušanas tas šķita vēl klusāks.
Zēli nopūties, Jancis apgūlās mīkstajā pļavas zālē un, salicis rokas zem galvas, vērās debesīs. Tās bija tikpat dzidri zilas kā vienmēr bez neviena mākonīša. Debesis šķita tikpat garlaicīgi tukšas kā klusais ciemats.
Jancis aizvēra acis un ieelpoja svaigo zāles smaržu.
- Sveiks… pie auss pēkšņi atskanēja smalka balstiņa.
Jancis satrūcies pagrieza galvu. Kas gan viņu uzrunā? Te taču neviena nav!
- Sveiks! atkal atskanēja balss. Zēns izbrīnā iepleta acis. Rokas stiepiena attālumā viņš pamanīja sīku
radījumu tupam uz kuplas sarkanā āboliņa galvas. Jancis cieši samiedza acis un, vairākas reizes pamirkšķinājis, atvēra: radījums joprojām bija turpat.
Jancis saslējās pussēdus un izstostīja:
Sveiks… kas… kas tu tāds esi?
- Esmu varavīksnes elfs Zaļumiņš! Mazais radījums paklanījās, un līdz ar to noliecās arī sarkanais āboliņš.
- Elfs?! Tātad tā ir patiesība! Zēns pēkšņi atcerējās vectēva stāstu par varavīksnes elfiem un cītīgi nopētīja mazo radījumu. Zaļumiņš bija tik sīciņš kā mazais pirkstiņš. Visādi citādi viņš atgādināja cilvēciņu, vien no zaļajiem matiem ārā spraucās spici ausu gali un no piemīlīgās sejiņas pretī vērās spoži zaļas acis. Izskatu vēl neparastāku vērta caurspīdīgi spārni uz muguras. Tie palaikam notrīsēja, it kā tas tūlīt, tūlīt grasītos pacelties debesīs.