- Tad jau tu esi Zaļais elfs? Jancis nočukstēja.
- Tu esi attapīgs! Zaļumiņš dzidri iesmējās, bet tūdaļ kļuva nopietns.
Janci, mums vajag tavu palīdzību!
- Juuuums? nesapratnē novilka zēns. Kādiem jums?
Jancis palūkojās apkārt, bet nevienu citu tuvumā nemanīja. Bullēns netālu aizgūtnēm plūca zāli un ar asti gaiņāja mušas, un cita neviena te nebija
- Mums elfiem, paskaidroja Zaļumiņš, un viņa spožās acis satumsa.
- Notikusi liela nelaime. Pats Miglas Rausējs, atbrāzies no savas Dūmakas valstības, sagūstīja manus
brāļus elfus. Visus sešus… Man vienīgajam izdevās izsprukt no viņa mitrajām ķetnām.
- Kas tas par Miglas Rausēju un kam viņam elfi? Jancis notupās un, ar rokām atspiedies pret ceļgaliem, cieši uzlūkoja Zaļumiņu, kurš, galvu nokāris, izskatījās pavisam sašļucis. Par Rausēju vectētiņš nebija bildis ne pušplēsta vārda.
- Tu neko daudz vis nezini, vai ne? Zaluminš caur pieri nopētīja izbrīnā saraukto zēna seju un mazliet šķībi pasmaidīja. Kādreiz Miglas Rausējs klejoja apkārt pa pasauli, tikai uz brīdi piestājot kādā vietā atvilkt elpu. Kamēr šis atpūtās, sarausis miglu sev apkārt, visa apkārtne tinās pelēkā plīvurā. Par laimi, ne uz ilgu laiku; tiklīdz iemirdzējās varavīksne, migla izklīda un Rausējs devās meklēt citu vietu, jo krāsas viņš neieredz vairāk par visu citu pasaulē. Viņam tīk tikai viena pelēkā krāsa. Tā viņš klejoja bez mitas, jo vietu, kur varavīksne nekad neparādās, viņam atrast tā arī neizdevās.
Kādu dienu Rausējam klejotāja dzīve apnika un tas noskatīja sev mājvietu viskrāšņāko karaļvalsti, kur mīt princis Ludvigs mūsu Varavīksnes sargs un aizstāvis. Miglas Rausējam iegribējās apmesties tieši tur. Taču, krāsas neciešot ne acu galā, Rausējs bez žēlastības tās iznīcināja ar miglas pātagu, no kuras viņš nešķiras ne mirkli. Līdzko pātagas raidītie cirtieni pieskārās ziedošajai zemei, itin viss pārvērtās līdz nepazīšanai. Saule nozuda aiz bieza miglas priekškara, zāle nomelnēja, un puķes novīta, skumstot pēc zaudētajām krāsām. Tās pārstāja smaržot.
Pat putni sabozušies paslēpās blāvo koku lapotnē un apklusa. Tie vairs nespēj dziedāt, jo līdz ar krāsām pazuda arī skaņās dziedoņu balsis. Otras tik drūmas vietas neatrast vairs nekur… Rausējs aizliedza pat izrunāt vārdus "Varavīksnes valstība" tā patiesībā sauc Ludviga karaļvalsti un pavēlēja to saukt par Dūmakas valstību.
- Kādēļ princis neaizstāvēja savu valsti? Jancis sarauca uzacis.
- Viņš aizstāvētu, ja vien varētu. Esmu pārliecināts, nopūtās elfs. Bet mūsu aizstāvis pazuda bez pēdām, un kopš tā laika neviens par viņu vairs neko nav dzirdējis. It kā viņš būtu izgaisis no zemes virsas.
- Un tu domā, ka arī pie tā vainojams Miglas Rausējs?
- Nē, nedomāju. Esmu par to drošs. Man nav ne jausmas, kā Rausējs vispār iekļuvis Varavīksnes valstībā, jo labāku sargu par Ludvigu straujā zirga Viesuļa mugurā pat nevaru iedomāties. Tas īgņa noteikti pacentās tikt no viņa vaļā. Viņš taču nedrīkstēja pieļaut, lai Ludvigs izjauc viņa nelietīgos nodomus…
- Kādus nodomus? Jancis aizturēja elpu.
- Ļaundarim ar jauniegūto karaļvalsti nebija gana. Tas nolēma iekarot visu Varavīksni, lai tā nodzistu uz visiem laikiem. Tā atkal un atkal pārkrāso ik vietiņu, kas izbālējusi pēc Rausēja pātagas pieskāriena. Ja tā beidzot nodzistu, nekas netraucētu miglai pārņemt visu pasauli. Ikviena krāsa, ko redzi, ir Varavīksnes dāvāta. Mēs, septiņi elfi, turējāmies, cik spēka, lai tai nekad nepietrūktu krāsu, pat pēc Varavīksnes sarga prinča Ludviga pazušanas. Nedrīkstējām pieļaut, lai tā nodziest; tad visam būtu beigas. Pēkšņi atbrāzās Miglas Rausējs un nolaupīja manus brāļus. Viņš mūs pārsteidza nesagatavotus, tāpēc noslēpties paguvu tikai es. Ļaundaris nepamanīja mani tupam zaļajā zālē, bet manus nabaga brāļus sagrāba un, iegrūdis maisā, aiznesa uz savu valstību. Tagad no septiņiem elfiem esmu palicis viens pats. Ar maniem spēkiem vien ir par maz, lai Varavīksne nenodzistu. Ja mūsu Varavīksne izgaisīs… elfs apklusa un mazās rociņas sažņaudza dūrēs.
- Tad uz visiem laikiem nodzisīs arī pārējās varavīksnes un migla pārņems visu pasauli, Jancis nočukstēja, pēkšņi atcerēdamies vectēva vārdus. Tātad tā bija patiesība… Viņš paskatījās uz varavīksni, un šķita, ka tā patiesi bija kļuvusi blāvāka. Jā, bet… Jancis saminstinājās, kā es varu palīdzēt?
Zaļais elfs piecēlās kājās. Tā acis iemirdzējās kā divas spožas zvaigznītes. Tikai atbrīvojot elfus no Miglas Rausēja gūsta, var glābt Varavīksni.
- Kur atrodas Dūmakas valstība? Vai tas ir tālu? Jancis piesardzīgi iejautājās.
- Gan jā, gan nē… Zaļumiņš mīklaini atbildēja, bažīgi uzlūkodams zēnu. Lai tur nokļūtu, jādodas cauri visām septiņām Varavīksnes valstībām.
Janča pirksti nemitīgi plucināja zāles stiebrus, liecinot par satraukumu. Bija acīmredzams, ka viņā cīnās vēlēšanās glābt nabaga elfus un bailes no nezināmā ceļojuma. Vectēva stāstos viss bija šķitis tik vienkārši: ikviens varēja būt drosminieks, kas spēj izglābt pasauli, ne mirkli nešauboties, ka viss izdosies. Pēc tam sveiks un vesels, slavas dziesmām skanot, varonis atgriežas mājās. Bet tagad… Te nu viņa priekšā stāv zaļš sīkaļa rādītājpirksta garumā un piedāvā kļūt par elfu, Varavīksnes un varbūt pat visas pasaules glābēju. Te nu bija tā lielā iespēja, par ko klusībā sapņo vai ikviens zēns un pat daža laba meitene, kļūt par varoni. Tomēr nezin kādēļ bija mazliet bail kaut kādas varavīksnes dēļ pa galvu pa kaklu mesties uz Miglas Rausēja valstību. Un ja nu ļaundaris viņu pašu sagūsta un iesloga kopā ar elfiem?
- Tā nav "kaut kāda varavīksne", Zaļumiņš pārtrauca Janča prātojumus.
- Tu… tu lasi manas domas? Zēns aizturēja elpu, un viņa pirksti uz mirkli pārstāja plucināt zāles stiebrus.
- Kā redzi! Zaļais elfs nevērīgi atmeta ar roku un vēlreiz atkārtoja: Tā nav kaut kāda varavīksne. Tā ir visu varavīkšņu Varavīksne.
- To vectēvs teica. Jancis piekrītoši palocīja galvu. Bet ja tā nodzistu… Vai pasaule bez tās neiztiktu?
- Ko tu runā! Mazais elfs sašutis tā salēcās, ka spuraini sārtais āboliņš, uz kura viņš stāvēja, nodrebēja. Vai tu vari iedomāties pasauli bez krāsām?
- Nē, mazliet nokaunējies atzinās Jancis.
- Nu redzi! Zaļumiņš, mazliet nomierinājies, apsēdās un pārmeta vienu kāju pāri otrai. Bez Varavīksnes pasaule pārvērtīsies līdz nepazīšanai un kļūs tāda pati kā Miglas Rausēja Dūmakas valstība. Bez pārējiem elfiem man Varavīksni nenosargāt.
- Bet kāpēc tieši es? Kāpēc tu domā, ka es varu izglābt Varavīksni?
- Tāpēc, ka tev nav vienaldzīgs Varavīksnes liktenis. Elfs pamāja ar sīko roķeli uz mazliet pabālējušo septiņkrāsu loku un pasmaidīja. Kā es to zinu? viņš iesmējās, un dzidrā balstiņa nošķindēja kā kristāla zvaniņš. Es palieku neredzams tiem, kam vienalga, kas ar Varavīksni notiek. Bet tu mani redzi, vai ne? Tomēr tev pašam jāizlemj, kā rīkoties. Padomā labi: bez krāsām pasaule vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Tagad man jādodas, pirms atkal uzrodas Miglas Rausējs. Viņš neliksies mierā, iekams būs ieslodzījis arī mani.
- Pagaidi! Jancis pastiepa roku. Kad es tevi atkal satikšu?
- Pavisam drīz. Zaļumiņš viegli kā pūciņa pacēlās gaisā un ar gaisīgo spārnu pieskārās pastieptajai zēna plaukstai. Paliec sveiks, Janci!