- Paliec sveiks, Jancis klusi atbildēja, noskatoties, kā zaļais elfs pamazām izzūd skatienam un, tuvojoties varavīksnei, pēdējo reizi atskatījies pār plecu, pamāj. Visbeidzot viņš saplūda ar zaļgano varavīksnes joslu un pagaisa skatienam. Zēns pielēca kājās un pastiepa roku, it kā gribēdams aizturēt mazo, zaļo radījumu, kurš plašajā pļavā bija izskatījies pavisam vientuļš. Tad Jancis pārdomāja un negribīgi noslīga atpakaļ zālē, salicis rokas aiz galvas. Vēlme palīdzēt cīnījās ar bailēm no nezināmā ceļojuma, kur varēja uzglūnēt briesmas. Bet varbūt tā bija iespēja, kas dzīvē tiek dota tikai vienreiz un arī tad nejau katram…
Zēns uz mirkli pievēra acis. Kaut brīdi gribējās nedomāt neko, lai domas, kas riņķiem vien griezās galvā, beidzot nostājas pa vietām.
- Ak tad te tu esi! pēkšņi blakus atskanēja vectēva balss.
Jancis nožāvājies pavēra plakstiņus, kuri nez kādēļ bija kļuvuši tik smagi.
- Izmeklējos tevi pa malu malām un jau sāku satraukties. Vakars klāt, bet no tevis ne ziņas, ne minas.
Jancis neizpratnē paskatījās uz vectēvu. Vai viņš bija gulējis? Varbūt viss bija tikai sapnis un zaļā elfa nemaz nav? Izberzējis atlikušo miegu no acīm, viņš piecēlās sēdus un pameta skatienu uz varavīksni. Tā šķita mazliet blāvāka kā parasti. Vai varbūt tā tikai šķita…
Paraustījis plecus, Jancis sekoja vectēvam. Tuvojoties mājām, viņš vēlreiz atskatījās pār plecu un žēli nopūtās. Nu kāpēc ar viņu vienmēr tā notiek: tiklīdz atgadās kaut kas interesants, tas drīz vien nozūd kā nebijis.
Negribīgi paknibinājis siltās, kraukšķīgās pankūkas ar meža zemeņu ievārījumu, kas viņam allažiņ tik ļoti garšojušas, Jancis drīz vien piecēlās no galda un, pateicis klusu "paldies", devās uz savu istabu. Ierušinājies gultas viducī un pārvilcis segu pāri galvai, viņš nepārstāja domāt par neparasto radījumu, ko bija sastapis vai varbūt tikai nosapņojis. Viegli uzpūtis dvašu uz plaukstas, zēns atcerējās, cik skaidri bija sajutis elfa spārna atvadu pieskārienu. Un Ceriņš… Kur gan šobrīd ir Ceriņš?
Pamazām miegs pārņēma kaistošās domas. Līdz ar pirmo mierīgi šņākuļojošo elpas vilcienu rūpju rieva pierē izlīdzinājās un uz lūpām parādījās tikko jaušams smaids. Varbūt vismaz sapnī Ceriņš būs atgriezies.
Vectēvs piegāja pie Janča gultas, klusi nopūtās un, sakārtojis segu, noglāstīja zēna gaišos matus.
Jancis, pagriezies uz sāniem, sajuta, ka pār seju pārskrien saules zaķēns. Kā ik rītu tas ieskrēja istabā līdz ar pirmajiem saules stariem un, draiski lēkājot pa Janča gultu, sveica ar jauna rīta iesākšanos.
Zēna acu plakstiņi, vēl miega pilni, negribīgi pavērās, un saules zaķēns, pēdējo reizi iespīdējis tieši acīs, nozuda. Plati nožāvājies, zēns nolaida kājas uz raupjās priežu dēļu grīdas un piecēlies piegāja pie loga. Vēlreiz nožāvājies, viņš izstaipījās un pēkšņi sastinga. Allaž dzidri zilo debesu jumu citu pēc citas šķērsoja biezi baltas mākoņu gubas.
Tātad tas tomēr nebija sapnis, viņš drudžaini nodomāja. Atmiņā atausa saruna ar zaļo elfu, viņa atvadu pieskāriens plaukstai. Pavērsis delnu uz augšu, Jancis to nopētīja un iepleta acis: tur, kur elfa spārns bija pieskāries, mirdzēja mazmazītiņa zīmīte, ne lielāka par kniepadatu. Pacēlis roku pret gaismu, Jancis skaidri saskatīja septiņas krāsas. Zaļais elfs uz atvadām viņam saujā bija ielicis daļiņu no Varavīksnes.
Jancis vēlreiz paskatījās pa logu. Ja nu tā ir taisnība? Un tā noteikti ir taisnība, par to viņš tagad bija drošs. Krāsas var pazust! Iedomājoties vien, ka pasaule zaudētu krāsas… Brrr! Diez vai pelēkas pienenes smaržotu tikpat saldi kā tagad, kad tās mirdz kā dzeltenas saulītes, izkaisītas pa pļavu. Vai bites nolaidīsies uz pelēkiem, izbalējušiem ziediem vākt saldu medu, kas ar mīkstu maizīti un pienu tik labi garšo? Un vai zemenes būs tikpat sulīgi gardas, ja vairs nebūs sarkanas un pat ne zaļas? Varbūt kopā ar krāsu pazudīs arī garša? Un bullēns? Vai viņš tāpat plūks zāli pilnām mutēm, ja tā vairs nebūs zaļa?
Uzmetis skatienu pelēkbaltajiem mākoņiem, kas draudīgi savilkās pār Varavīksnes ciema debesīm, Jancis, steigšus saģērbies, izlavījās pa durvīm un devās uz lielo pļavu.
Tuvojoties varavīksnei, viņa solis kļuva gausāks. Tā bija kļuvusi pavisam blāva. Koši mirdzēja tikai zaļā krāsa, bet arī tā palaikam noplaiksnīja, it kā draudot apdzist pavisam. Pat putni, kas līdz šim no saullēkta līdz pat vakara krēslai bija vīterojuši, trallinājuši un čivinājuši, pēkšņi pieklusa, sajuzdami ko nelāgu.
- Zaļumiņ, Jancis čukstus uzsauca, nonācis cieši līdzās Varavīksnei.
- Zaļumiņ, kur tu esi? Tas esmu es, nāc ārā!
Tomēr elfs neatsaucās. Zēns sāka bažīties, vai
tikai nav atnācis par vēlu. Varbūt nešpetnais Miglas Rausējs pabijis te pirmais un Zaļumiņu sagūstījis tāpat kā pārējos sešus brāļus? Jancis neatlaidīgi sauca un sauca, līdz kakls iesāpējās. Kad šķita, ka Zaļumiņš vairs neatnāks, zēns pagriezās un, galvu nokāris, grasījās doties mājās.
Sveiks, Janci! pavisam negaidot aiz muguras atskanēja pazīstama kristāldzidra balstiņa, un zēnam gar vaigu garām aizlaidās mazais elfs.
- Sveiks! Domāju, ka tevi vairs nekad nesatikšu, mazliet pārmetošā, bet priecīgā balsī Jancis atņēma sveicienu un pastiepa roku.
Zaļumiņš nolaidās uz tās un, sakļāvis spārnus, uzsmaidīja, zaļajām ačtelēm spoži iemirdzoties.
- Tagad es viens pats uzraugu Varavīksni, viņš skumji nopūtās. Cenšos uzturēt to tikpat spilgtu, kāda tā bijusi līdz šim. Bet ilgi man tas neizdosies. Viņš nogrozīja galvu, zaļajām matu šķipsnām sparīgi noplīvojot.
- Vienam nepietiek spēka.
- Zaļumiņ, Jancis notupās uz ceļgala un ievilka elpu, tu neesi viens. Es tev palīdzēšu.
- Tiešām? Zaļais elfs palēcās un sasita plaukstas. Es zināju, ka tu piekritīsi, lai gan, atzīšos, sākumā mazliet šaubījos.
Jancis pasmaidīja. Nu viņš zināja pavisam droši, ka vēlas glābt nabaga elfus no Miglas Rausēja gūsta. Bailes bija pagaisušas.
- Kad dosimies ceļā? zēns apņēmīgi iejautājās.
- Tiklīdz būsi gatavs. Ilgi gaidīt vairs nedrīkst. Ja Varavīksne nodzisīs, tad visam beigas. Nekas vairs nebūs glābjams, Zaļumiņš atbildēja.
- Es esmu gatavs. Tikai… Jancis saminstinājās,
- vectētiņš… Kas par viņu parūpēsies, kamēr būšu prom?
- Par to neraizējies, elfs mierinoši pasmaidīja.
- Otrpus Varavīksnei laiks rit pavisam citādi. Tur vari
kavēties dienām ilgi, bet, atgriežoties šeit, laiks gandrīz ne par mata tiesu nebūs pavirzījies uz priekšu.
- Tad aiziet! Jancis braši saslējās, strauji sakustinot plaukstu, uz kuras joprojām stāvēja Zaļumiņš. Mazais elfs no negaidīti straujās kustības apkrita sēdus.
- Ai, piedod! Jancis līgani pacēla plaukstu pie sejas un noskatījās, kā Zaļumiņš veikli uzlec kājās.
- Viss kārtībā! Elfs atmeta ar roku un steigšus sakārtoja zaļo lakatiņu ap kaklu; no kritiena tas bija sagriezies šķībs. Tev laiks doties, manu zēn!
- Man? Jancis pārvaicāja Bet… Vai tad tu nenāksi?
- Es nedrīkstu atstāt Varavīksni, Zaļumiņš bēdīgi nogrozīja galvu. Tagad, kad esmu palicis viens, man tā jāuzrauga gan par sevi, gan par maniem sešiem nabaga brāļiem. Turklāt es drīkstu uzkavēties vien savā Zaļajā valstībā, pārējās ieeja man liegta.
- Tad man jāiet vienam? Es taču nezinu ceļu. Jancis saskuma. Viņš bija cerējis, ka zaļais elfs dosies kopā ar viņu uz Dūmakas valstību un abi kopā viņi ātri vien atsvabinās gūstekņus. Bet tagad… Viņš pat nezināja, uz kuru pusi doties. Dūša sašļuka papēžos.