- Ceļu atradīsi itin viegli. Zaļumiņš norādīja uz mazo septiņkrāsu plankumiņu zēna plaukstā, kas ar spārna pieskārienu bija parādījies iepriekšējā dienā. Pavērs plaukstu uz augšu, un krāsas putekšņi norādīs pareizo virzienu. Kad iziesi caur visām septiņām elfu valstībām, itin viegli atradīsi Miglas Rausēja pili. Turklāt tu nemaz nebūsi viens, elfs centās uzmundrināt zēnu Ceriņš dosies kopā ar tevi…
-Mans Ceriņš?! Bet…
Tas pats, Zaļumiņš viņu pārtrauca pusvārdā, ja vien tu, protams, nezini vēl kādu .baltu zirgu, kuram vārdā Ceriņš. Pamanījis, ka zēns noraidoši papurina galvu, elfs turpināja: Viņš ir straujākais zirgs, ko jebkad esmu redzējis šinī pasaulē. Ceriņa mugurā tu ātri vien nokļūsi Dūmakas Valstībā. Varavīksne palēnām izdziest, un mums laika atlicis pavisam maz.
- Bet Ceriņš taču ir pazudis! Jancis beidzot tika pie vārda.
- Kādēļ tu domā, ka pazudis?
- Tādēļ, ka viņa nekur nav! Zēns nogrozīja galvu par elfa neattapību.
- Ak, cilvēk, cilvēk… Zaļumiņš, atdarinot Janci, tāpat nogrozīja galvu un iesmējās. Kā tu zini, ka nekur nav? Tu taču neesi visur bijis, lai viņu atrastu. Vai ne?
Jancis samulsis nezināja, ko atbildēt, tāpēc tikai paraustīja plecus. Protams, viņš visur nav bijis, un tas nemaz nav iespējams. Ja reiz Ceriņš ir prom un atpakaļ nenāk, tātad ir pazudis, un punkts. Savas domas zēns nolēma paturēt pie sevis, bet, uzmetis acis Zaļumiņam, pamanīja viņa viltīgo smaidu. Zēns bija pavisam piemirsis, ka elfs prot lasīt ikvienu viņa domu.
Neuztraucies vairs par Ceriņu! Tiklīdz tu būsi atpakaļ, viņš tevi gaidīs šeit.
Jancis jau pavēra muti, lai pajautātu, no kurienes atpakaļ, bet tūlīt pat prātā ienāca vectētiņš. Jancis gribēja atvadīties no viņa, pirms doties ceļā. Zēns klusēdams pamāja ar galvu un, saudzīgi nolaidis Zaļumiņu uz koši dzeltenas pienenes, steigšus devās mājās.
Elfa vārdi par Ceriņu Jancim bija atdevuši jau nedaudz saplakušo drosmi. Nu vismaz viņš zināja, ka ceļā nebūs jādodas vienam.
Jancis satvēra durvju rokturi un lēnām to nospieda. Durvju eņģes atveroties nodevīgi iečīkstējās, un zēns aizturēja elpu, baidoties, ka vectēvs no spalgās skaņas būs atmodies. Itin nemaz negribējās skaidrot, kurp viņš grasās doties. Ja nu vectēvs mēģinās viņu atrunāt no tālā un, iespējams, bīstamā ceļa? Mirkli pastāvējis, Jancis ieklausījās. No mājas nenāca ne skaņas.
Uz pirkstgaliem ieslīdējis vectēva istabā, viņš atviegloti nopūtās. Vecais vīrs joprojām gulēja saldā miegā.
Parasti veci cilvēki ceļas līdz ar pirmajiem gaiļiem un liekas gulēt, tiklīdz saule nozūd aiz apvāršņa, bet Janča vectēvs mīlēja nakts klusumu, kad visi guļ saldā miegā. Tad viņš sēdēja uz sliekšņa un Duksis, pienācis klāt, ielika galvu viņam klēpī. Tā viņi nepaguruši vēroja mirdzošo varavīksni, kura spožumā pārspēja bālo mēness vaigu.
Laikam tieši tādēļ vectēvam rītos patika ilgāk pagulēt, un tas nu Jancim bija ļoti pa prātam. Vismaz šoreiz.
Mirkli pavērojis sirmo vīru, kurš vēl joprojām saldi gulēja, Jancis viegli noskūpstīja viņa grumbaino pieri.
- Ceru, ka nebūsi dusmīgs, vectētiņ, Jancis nočukstēja, Tu vēl pat nebūsi pamodies, kad es jau būšu atpakaļ. Redzēsi!
Tā šovasar bija jau otra noslēptā patiesība. Par meliem tos saukt gluži nevar. Viņš netika samelojis tikai noklusējis. Sirds mazliet sažņaudzās, jo nepateiktais spieda ne mazāk kā meli. Sirdsapziņas pārmetumiem neatlika pārāk daudz laika, jo tur, pie varavīksnes, viņu gaidīja atgriežamies Zaļumiņš un Ceriņš. Par elfa vārdiem, ka baltais zirgs viņu tiešām gaida, Jancim nebija ne mazāko šaubu.
Vēl reizi uzmetis ašu skatienu vectētiņam, Jancis tikpat klusi kā ienācis izslīdēja no istabas un cieši aizvēra durvis. Iebāzis kabatā pāris riecienu saldi smaržojošas maizes, zēns skriešus devās uz pļavu.
- Ceriņ! Jancis uzsauca, jau pa gabalu pamanīdams pazīstamo balto stāvu. Kur tu biji pazudis? Es tā uztraucos!
Viņš pieskrēja klāt Ceriņam, steigā gandrīz notriekdams no kājām Zaļumiņu, kurš turpat blakus lidinājās, bažīgi vērodams Varavīksni. Elfs tik tikko paguva izvairīties no sadursmes, un, strauji mezdamies sāņus, noelsās vien.
- Ceru, ka Miglas Rausējam tu liksi trūkties tāpat kā man! Zaļumiņš iesmējās un nebūt neizskatījās sirdīgs, ka gandrīz ticis sabradāts.
Jancim Zaļumiņa vārdi paslīdēja gar ausīm. Viņš aizrautīgi bužināja Ceriņa krēpes, tāpat kā vectētiņa roka neskaitāmas reizes bija bužinājusi viņa matus.
- Vai nāksi man līdzi, Ceriņ? Tu taču vairs nepametīsi mani, ko? viņš čukstēja.
Zirgs par atbildi piešķieba galvu un ieskatījās zēnam sejā.
- Jums laiks doties, Zaļumiņš beidzot uzdrošinājās iespraukties starp zēnu un zirgu.
- Jā, Ceriņ, nāc nu! Jancis veikli pārmeta iemauktus pār saslietajām zirga ausīm un uzlēca viņam mugurā.
Zaļumiņš laidās pa priekšu, tieši uz Varavīksni, un Ceriņš rāmi rikšoja viņam nopakaļ.
- Te nu mūsu ceļi šķiras. Zaļais elfs beidzot apstājās un, atskatījies pār plecu, pamāja uz violetās gaismas pusi.
Jancis nolēca no zirga un cītīgi nopētīja viegli virmojošos gaismas puteklīšus, cenšoties ieraudzīt ieeju. Bet nespēja, lai kā arī centās. Tad, piemiedzis acis, nopētīja violetās gaismas strēli soli pa solim. Nekā! Zēns jautājoši uzlūkoja elfu.
- Vienkārši ej iekšā, un tu nokļūsi tieši violetā elfa valstībā. Zaļumiņš pasmaidīja, bet smaids viņa sejā sastinga, jo Varavīksne nozibsnīja un kļuva vēl blāvāka.
- Paliec sveiks, Zaļumiņ, Jancis steigšus atvadījās un, cieši sažņaudzis rokā Ceriņa pavadu, spēra soli tieši violetās gaismas strēlē. Viegli satraukuma drebuļi pārņēma sirdi un ar katru sirdspukstu auga augumā, apņemot visu ķermeni un kājas sāpinot baiļu pinekļos.
IV NODAĻA Violetā Valstība jeb no ceriņu smaržas līdz sikspārņu spiedzieniem
Jancis apņēmīgi lika soli pie soļa, un Ceriņš, padevīgi galvu klanīdams, sekoja. Līdz ar pirmo šajā pusē sperto soli acis neviļus samiedzās. Bija tāda sajūta, it kā viņš no tumsas būtu ienācis gaismā. Tā šķita pavisam citāda nekā tur, no kurienes viņi nāca. Daudz, daudz krāsaināka.
Drīz vien acis aprada ar gaismu, un zēns ziņkārīgi palūkojās apkārt. Cik vien tālu skatiens spēja sniegties, visur ziedēja ceriņu krūmi. Kaut arī tie visi bija violeti, dažādās nokrāsas no bāli zilganas līdz pat melni violetai apkārtni vērta tik raibu, ka vai acis žilba. Kas gan būtu domājis, ka violetā krāsa var būt tik dažāda?
Jancis līkločiem soļoja pa vienīgo šauro taciņu cauri violetajam krūmu biezoknim. Saldenā smarža uzmācīgi sekoja pa pēdām. Drīz vien sajūsma par skaistajiem, smaržīgajiem ziedu mākoņiem bija pārgājusi. Cik tālu vien skatiens sniedzās, bija redzami vieni vienīgi violeti ceriņu krūmi.
- Ja nu mēs esam apmaldījušies, Ceriņ? viņš uzrunāja balto zirgu, savu vienīgo sabiedroto, un bažīgi palūkojās apkārt.
- Nedomāju vis! atskanēja balss Jancim aiz muguras, liekot zēnam pārsteigumā apeirsties apkārt.
Neviena cita te nebija. Nopētījis katru krūmu, aiz kura varētu slēpties noslēpumainās balss īpašnieks, Jancis pievērsa skatienu Ceriņam. Zirga rāmais spoži zilo acu skatiens raudzījās tieši pretī. Uz mirkli zēnam iešāvās prātā neprātīga doma.