- Nē, tas nav iespējams, viņš nomurmināja, zirgi neprot runāt. Saņēmis Ceriņa pavadu, kas pārsteigumā bija izšļukusi no rokas, Jancis pagriezās, lai turpinātu ceļu.
- Cilvēki neprot klausīties, atkal atskanēja noslēpumainā balss aiz muguras. Jancis apmetās riņķī un atkal sastapa Ceriņa acu skatienu.
- Vai tu to teici? Viņš aplaida ātru skatienu visapkārt. Zirgs par atbildi skaļi nosprauslojās un negaidot atbildēja:
- Protams, es. Vai redzi šeit kādu citu?
- Bet… zirgi taču neprot runāt. Zēns bija pagalam apstulbis.
- Tiešām? Varbūt cilvēki gluži vienkārši neprot klausīties, Ceriņš atbildēja un atkal nosprauslojās. Viņš izskatījās mazliet apvainojies.
Nedusmojies, Ceriņ! Jancis paplikšķināja pa spēcīgo zirga kaklu. Pats dzirdu, ka runāšana tev padodas lieliski. Esmu pārsteigts, izdzirdot tavu balsi, jo iepriekš taču tu klusēji. Tu esi pirmais zirgs, ko dzirdu runājam.
Es vienmēr esmu runājis ar tevi, tikai tu līdz šim ne vārda nesaprati, Ceriņš atbildēja. Bet tā jau nav tava vaina. Tur, ārpus Varavīksnes, cilvēki jau sen zaudējuši spēju saprast dzīvnieku valodu un reizēm pat cits citu.
Jancis klausījās, bet nekādi nespēja apjēgt, ka pār mīkstajām, biezajām Ceriņa lūpām plūst nebeidzama vārdu straume. Līdz šim viņš bija radis dzirdēt, kā Ceriņš vien bubina, sprauslo vai zviedz. Jancis pat ieknieba sev rokā, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Skaudras sāpes un nagu atstātās rievas delnas virspusē apliecināja, ka notiekošais ir tīra patiesība. Un kāpēc gan lai tā nebūtu? Vectēva nostāsti par elfiem arī bija šķituši pasaka, bet te nu viņš tagad bija Violetajā Varavīksnes zemē, ceļā uz Dūmakas Valstību, turklāt kopā ar runājošu zirgu.
Ceriņš vēl arvien runāja un runāja, un Jancis gandrīz vai nepieklājīgi blenza viņam mutē, joprojām īsti nespēdams noticēt, ka viņa četrkājainais draugs tik tiešām runā. Ik vārds, kas atskanēja pēc ilgāka klusuma brīža, lika sarauties pārsteigumā un atskatīties pār plecu. Ceriņu tas acīmredzami uzjautrināja.
Beidzot violeto krūmu biezoknis kļuva arvien skrajāks un šaurā taciņa arvien platāka. Jancis atviegloti nopūtās, priecādamies, ka tagad viņi varēs soļot blakus un Ceriņa balss aiz muguras viņu vairs nemulsinās. Turklāt Jancis bija gandrīz pārliecināts, ka aiz ceriņu krūmiem sāksies nākamā Varavīksnes krāsas valstība. Tomēr, tiklīdz pēdējais ceriņu krūms tik tumši violets kā nakts palika aiz muguras, Jancis saprata, ka alojies. Priekšā, cik vien tālu acis rādīja, pavērās viens vienīgs biezi noaudzis zilganvioletu vizbulīšu klajums.
Ceļojums bija tikko sācies, bet nu šķita, ka tas izvērtīsies krietni vien garāks, nekā sākumā bija licies. Jancis nopūtās un nokāra galvu.
Nepūt tik smagi, Ceriņš nosprauslojās. Tev taču esmu es! Noskurinājis ausis, viņš pameta galvu sāņus, dodot mājienu sēsties sev mugurā.
Jancis pārsvieda pavadu pār noliekto zirga galvu un veikli uzlēca tam mugurā. Ceriņš sāka raiti soļot un jau grasījās mesties rikšos, bet Jancis stingri pievilka pavadu, dodot zīmi apstāties. Baltkrēpis izbrīnīts pameta skatienu atpakaļ. Jātnieks saspringti raudzījās tālumā, nespējot izlemt, uz kuru pusi doties. Lai kurp viņš lūkotos, līdz pat apvārsnim pletās nebeidzams līdzenums, un tur nemanīja pat ne vismazāko taciņu. Jancis sarauca pieri grumbās. Ceriņš pat nepaspēja pajautāt, kas noticis, kad zēna seja noskaidrojās.
- Ak, es… viņš iesmējās un viegli uzsita ar plaukstu pa pieri. Zaļais elfs bija teicis, ka zīmīte plaukstā parādīs pareizo ceļu. Viņš to bija pavisam piemirsis.
Jancis pavērsa plaukstu pret bezgala plašo vizbulīšu lauku, un spilgti violets gaismas stars tūdaļ norādīja ceļu uz rietumiem.
- Aiziet, Ceriņ! Jancis līksmi uzsauca.
Zirgs acumirklī rāvās uz priekšu un kā bulta joņoja caur violeto klājienu. Zem viņa pakaviem sagriezās ziedputekšņu mākonis. Vējš svilpoja gar ausīm, un Ceriņa pakavu klaboņa pret cieto zemi skanēja tāda pašā ritmā kā zēna satrauktā sirds. Klip, klip! Klap, klap! Tuk, tuk! Klip, tak!
Ceriņš sajūsmā iezviedzās. Viņš būtu ar mieru auļot bez mitas, ja vien jātnieks nepievilktu pavadu un neliktu apstāties, jo gaismas stars, kas rādīja ceļu, pēkšņi izbeidzās pļavas vidū starp diviem nelieliem uzkalniem.
Jancis nolēca no zirga un pietupies nopētīja vizbulītēm apaugušos paugurus. Tik lielus ziedus zēns redzēja pirmo reizi. Vizbulītes, ko viņš mēdza lasīt kopā ar vecotēvu, bija pavisam citādākas divreiz mazākas nekā šīs un, protams, ne tik košas.
Pēkšņi starp biezi noaugušajiem pauguriem kaut kas sakustējās un no vizbulīšu slēpņa izlīda sīks vīrelis ar dusmu krunkās sarauktu pieri. Caur dūrē sažņaugtajiem pirkstiem centās izlauzties koši violets gaismas stars.
- Ahā, tad redz, kurš ir vainīgs! zēns nodomāja un pasveicināja vīreli. Citkārt Jancis būtu patiesi izbrīnīts par rūķim līdzīgo būtni, bet šobrīd nebija laika brīnīties. Dīvainais radījums par atbildi atbīdīja no pieres ceriņkrāsas micīti, no kuras laukā spraucās pinkaini mati, un nošņācās kā saniknots kaķis.
- Paklau, atlaid gaismas staru! Jancis lūdzās. Mēs patiešām steidzamies!
- Nu un tad? vīrelis atcirta un sažņaudza dūri vēl ciešāk. Paskat vien, kā esat izbradājuši manu pļavu! Kas jūs te saucis? Viņa acis zem biezajām uzacīm dusmās iedegās.
Vīrelis tik viegli vis padoties negrasījās, un Jancis izstāstīja par nolaupītajiem elfiem un dziestošo Varavīksni. Un tagad man jāseko gaismas staram, lai atrastu ceļu uz Dūmakas Valstību un izglābtu elfus, viņš pabeidza stāstu un cerīgi uzlūkoja joprojām sažņaugto vīreļa dūri.
Brīdi tās tvēriens mazliet atslāba, bet vīreļa seja joprojām palika nepatikā saviebta.
- Man ļoti žēl, bet jums jāatrod cits ceļš! Viņš nogrozīja galvu. Man jārūpējas par savu pļavu. Ik solis, ko sper tavs kleperis, atņem dzīvību manām vizbulītēm.
- Pirmkārt, Ceriņš nav kleperis. Jancis juta, ka viņu pamazām pārņem svelošas dusmas. Otrkārt, ja Varavīksne nodzisīs, visas tavas puķes būs pagalam tā vai tā.
- Nedusmo, pļavas aizstāvis kļuva pielaidīgāks. Pat ja es atlaistu gaismas staru, ceļu jums neatrast. Miglas Rausējs ar nolaupītajiem elfiem te izbrāzās cauri, un katrs viņa solis ziediem atņēma spēku. Tas, ko redzat, ir viss, kas man palicis… Tālāk pļava ir mirusi, un gaismas stars tur vienalga nodzisīs.
Jancis uzrausās zirgā. Vairāk nekā skaidrs, ka vīrelis gaismas staru vaļā nelaidīs. Ja viņam tiešām taisnība, tad liela labuma no tā šobrīd nebūtu. Zēns palūkojās visapkārt. Nebija ne jausmas, kurp doties.
- Nebēdā, Ceriņš mierinoši piegrūda purnu viņam pie kājas. Es zinu vēl vienu ceļu.
- Un to tu saki tikai tagad? Kāpēc neteici uzreiz? Jancis sarauca uzacis.
- Gribēju aiztaupīt tev nepatikšanas. Šis ceļš nav tik drošs kā tas, pa kuru veda gaismas stars.
Kā tu to zini? Vai tad esi te jau kādreiz bijis?
- Nezinu! Brīžiem man ir tāda sajūta, ka esmu te bijis. Bet diez vai… Ja nu varbūt sapņos.
- Un sapnī uzzināji arī to, ka ceļš ir bīstams?
- Tu nu gan vari izprašņāt, Ceriņš neapmierināti bubināja zem deguna. Drošs vai ne mums jau nav izvēles. Vai ne?
Jancis apņēmīgi pamāja ar galvu. Gribējās ticēt, ka Ceriņš zinās atrast ceļu arī bez gaismas stara palīdzības. Zaļumiņš, dāvādams varavīksnes zīmīti plaukstā, laikam nebija paredzējis, ka Miglas Rausēja atstātās pēdas varētu nogriezt gājienu cauri septiņu krāsu valstībām, ja reiz netika par to brīdinājis. Tagad nāksies vien paļauties uz Ceriņa nosapņoto ceļu.