Pēdējo reizi uzlūkojis mazo vīreli, zēns cieši satvēra pavadu. Ceriņš jau rāvās sāņus, lai atgūtu nokavēto laiku.
- Lai jums veicas! vīreļa sauciens atskanēja tālu aizmugurē un tūdaļ nogrima sacelto ziedputekšņu mākonī zem Ceriņa kājām.
Drīz vien violetā pļava palika aiz muguras un pavērās baiss skats Miglas Rausēja atstātā postaža: kādreiz spilgtie ziedi nomelnējuši nīkuļoja pelnu pelēkā zālē. Tātad vīrelis bija teicis patiesību. Zēnam sažņaudzās sirds, iedomājoties vien, cik drūma un baisa varētu būt Dūmakas valstība…
- Klāt esam! Ceriņš ierunājās.
Tieši pretī stāva kalna piekājē kā atvērta zvēra rīkle rēgojās ala. Jancis nolēca no zirga un piesardzīgi tuvojās alas tumšajai mutei. Vai tiešām viņiem tur jāiet iekšā?
- Sis ir vienīgais ceļš, kā nokļūt Zilajā Varavīksnes Valstībā. Ceriņš mierinoši piegrūda purnu zēna plecam.
- Tur ir tik tumšs, Jancis nočukstēja, tomēr devās iekšā.
Ja reiz Ceriņš šurp atvedis, tad šis tiešām ir īstais un varbūt arī vienīgais ceļš. Ceriņš viņam sekoja.
Acis pamazām aprada ar tumsu, un zēns saskatīja alas grubuļainās sienas, pa kurām lēni sūcās ūdens un, sakrājies pilienos, ritēja lejup. Zemos griestus rotāja asi stalaktīti, atgādinot plēsīgu zvēru zobus. Pamazām alā kļuva arvien tumšāks, un gaisma palika aiz muguras, nespējot iesniegties tās līkločos. Kļuva pavisam vēsi, mugurai pārskrēja nepatīkami drebuļi. Soli pa solim viņi taustījās uz priekšu. Acis gandrīz vairs neko nespēja saskatīt, rokas palaikam atdūrās pret vēsi glumu un mitru alas sienu.
Pēkšņi tieši priekšā iedegās maza uguntiņa. Tad vēl viena un vēl, līdz to bija tik daudz, ka ne saskaitīt. Jancis izdzirdēja klusi svelpjošu skaņu, kas strauji tuvojās, un uguntiņas tai sekoja. Zēns nepaspēja ne attapties, kad sajuta asus nagus ieķeramies galvā.
- Sikspārņi! Ceriņš skaļi iezviedzās.
Arī viņa platajā mugurā iecirtās simtiem sīku, asu nagu, kas bez žēlastības plēsa ādu kā griezīgs asmens. Viņš zviegdams slējās pakaļkājās un ar galvu atdūrās pret zemajiem alas griestiem.
- Bēdz, Ceriņš uzsauca, skrien, cik vien ātri vari!
Jancis centās atgaiņāt saniknoto sikspārņu baru, bet to bija pārāk daudz. Viņš metās skriešus un pa ceļam rāva nost sikspārni pēc sikspārņa. Drīz vien melnie lidoņi viņu panāca un atkal cirta asos nagus mugurā. Zēns pakrita un pēdējiem spēkiem pacēla rokas, cenšoties aizsargāt galvu. Pēkšņi no plaukstas atspīdēja violetais gaismas stars, apžilbinot uzbrucējus; tie aizlaidās kur kurais, lai paglābtos alas tumšākajos stūros. Jancis pielēca kājās un metās atpakaļ. Ceriņš joprojām izmisīgi centās atgaiņāt niknos alas saimniekus. Atspīdot gaismai, sikspārņi atkāpās un, nikni spiegdami, nozuda.
- Ceriņ, nabaga Ceriņ… Jancis noglāstīja trīsošos zirga sānus; tur no neskaitāmām sīkām brūcēm sūcās asinis. Saņēmis pavadu, Jancis apņēmīgi devās uz priekšu. Violetais gaismas stars izgaismoja šauros alas gaiteņus, un drīz vien pustumsā atspīdēja gaisma. Viņi bija glābti.
Pēc pustumšās alas saule apžilbināja acis, uz mirkli laupot redzi. Zēns paguris noslīga mīkstajā zālē. Sikspārņu nagu atstātās švīkas sūrstēja asāk. nekā nātres dzēlieni. Ceriņam klājās vēl sliktāk. Nogūlies blakus Jancim, viņš smagi elpoja. Dažas brūces izskatījās pavisam nelāgi un sagādāja lielas ciešanas.
- Ceriņ, zēns līdzjūtīgi uzrunāja zirgu, piedod, ka alā pametu tevi. Man to nevajadzēja darīt. Tagad tev jāpaliek tepat, līdz izveseļosies. Tāds tu nevari doties man līdzi.
Ceriņš pacēla un noraidoši papurināja galvu. Viņš itin nemaz nevainoja zēnu notikušajā. Turklāt Jancis atgriezās, lai viņu paglābtu no melno negantnieku uzbrukuma.
Arī tālāk mēs dosimies kopā, baltais kumeļš atbildēja. Tepat netālu ir dziedinošu koku birzs. Tos mēdz saukt par līdzjūtības kokiem, jo citu sāpes viņi izjūt kā savējās. Pietiktu ar pāris lapām, lai manas brūces ātri vien sadzītu.
Jancim šķita pavisam dīvaini, ka baltais zirgs zina tik daudz par šo savādo vietu, bet brīnīties nebija laika. Viņš klusēdams uzklausīja Ceriņa dotos norādījumus un steigšus devās turp. Ja baltais kumeļš nekļūdījās, birztalai bija jābūt pavisam tuvu.
Pa šauro, dadžiem un ērkšķrozītēm aizaugušo taku laikam sen neviens nebija staigājis. Asie ērkšķi ķērās apģērba stērbelēs, it kā mēģinot zēnu aizkavēt. Bet viņš nepadevās un, zobus sakodis, izrāvās no asajiem apskāvieniem.
Visbeidzot viņš bija klāt. Varenie koki sniedzās līdz pat padebešiem, zilganā lapotne klusi šalca līdzi vēja dvesmai. Itin viss šinī violetā varavīksnes elfa pasaulē bija tikpat zilgani violets, kāds, noteikti, bija arī viņš pats. Jancis piespieda plaukstu koka grubuļainajai mizai un, atgāzis galvu, paskatījās augšup.
Koka lapotne iečabējās, un Janča ausis skāra tikko jaušams čuksts: Tev līdz manām lapām nenokļūt…
Patiesi: koks savas dziedinošās lapas cieši turēja stiegrainajos zaru pirkstos, pacēlis tos augstu debesīs. Par to Ceriņš neko nebija teicis, un, pat ja būtu, zēnam tik un tā neizdotos uzrāpties kokā, jo stumbram nebija zemu zaru. Tie šūpojās augstu virs zemes.
Jancis noskumis apsēdās paēnā blakus koka saknēm, kas kā resnas savijušās virves rēgojās virs zemes. Viņš satvēra galvu rokās un piespieda sakarsušo pieri vēsajam koka stumbram. Tā vien šķita, ka itin viss ir pret viņiem. Kāpēc? Vai tad Violetās Valstības iemītnieki nevēlējās atkal redzēt savu elfu, atbrīvotu no Miglas Rausēja gūsta? Jancis juta dīvainu kamolu kaklā. Acu priekšā joprojām rēgojās Ceriņš: sikspārņu nagu saplosītiem sāniem viņš palika guļam alas priekšā pavisam viens. Kas notiks, ja neizdosies viņu izdziedināt? Jancim sirds sažņaudzās, un acīs sariesās asaras. Zēns tās notrausa ar delnu, bet tūdaļ uzradās vēl viena un, noslīdējusi pār vaigu, uzpilēja raupjajai koka mizai. Koks līdzjūtīgi iešalcās. Spēja vēja brāzma izrāva divas dziedinošas lapas no zaru pirkstiem, un tās virpuļoja lejup, līgani ieslīdot Jancim tieši saujā. Zēns neticīgi uzlūkoja lapas un pavērsa skatienu augšup. Viņš būtu ar mieru saderēt, ka koks pats uzdāvinājis dziedinošās lapas, nevis ļāvies vēja brāzmai. Zēns pateicīgi uzsmaidīja un, uz atvadām pamājis, steidzās atpakaļ. Viņam nebija laika atskatīties. Ja viņš to būtu darījis, tad noteikti redzētu, kā varenais koks, zēna izmisuma asaru aizkustināts, pamāj uz atvadām.
Ceriņš joprojām gulēja, pievēris debeszilās acis, un smagi elsa. Jancis saudzīgi piespieda dziedinošā koka lapu gabaliņus pie viņa brūcēm un mierinoši murmināja:
Viss būs labi, viss būs labi…
Gluži tāpat vectēvs mēdza mierināt viņu pašu, kad gadījās nobrāzt elkoni vai celi līdz asinīm.
Ceriņa brūces palēnām aizvilkās, un jau pēc dažiem acumirkļiem Jancis pat nespētu parādīt savainotās vietas.
Baltkrēpis sparīgi pielēca kājās un tūdaļ bija gatavs rikšot tālāk. Dziedinošās lapas ne tikai sadziedēja brūces, bet arī aizdzina nogurumu kā nebijušu.
Atlikušie lapu gabaliņi ātri vien izdziedināja arī Janča ievainojumus, un viņi devās ceļā. Gaismas stars no Janča plaukstas skrēja pa priekšu, rādīdams ceļu.
Baltais kumeļš joņoja vēja ātrumā, un Jancis, pieplacis viņa kaklam, vēlējās, kaut skrējiens nekad nebeigtos. Bija tik jauki sajust vēja veldzējošos pieskārienus sakarsušajiem vaigiem! Pamazām piemirsās gan sikspārņu uzbrukums, gan nejaukais, uzpūtīgais rūķis vizbulīšu pļavā.