HORACIJS LEONARDS GOLDS, amerikāņu rakstnieks
VARONIS
Džo Laionsam vajadzētu priecāties, ka viņš jau tuvu mērķim. Zeme smagnēji riņķoja pa labi no viņa. Mēness nekustīgi rēgojās trases virzienā, un aizmugurē kā sarkans punkts mirdzēja Marss.
So ainavu viņš bija redzējis pirms trijiem gadiem. Taču Laionsu nesmacēja nostalģiskas ilgas, iztēlojoties, ka viņš ir mājās kopā ar māti un brāli. Laionsam bija jāveic svarīgs uzdevums: jāpievirzās Zemei, ievērojot vajadzīgo leņķi un vajadzīgo ātrumu.
Viņš noregulēja mašīnas, strauji iedarbinot priekšējās dīzes vispirms ar pilnu jaudu, pēc tam ar ceturtdaļjaudu, un ievirzīja kosmosa kuģi pareizajā kursā ar sānu dīzēm tā, lai kuģis joņotu vienu grādu pa kreisi no Mēness. Zeme izskatījās pēc milzīgas, spožas un uzblīdušas bumbas.
Deviņas reizes viņš aplidoja apkārt Zemei ar ātrumu, kas pakāpeniski samazinājās — no vienas jūdzes sekundē līdz vienai jūdzei minūtē, — un tad jau gaiss sāka švīkstēt gar kuģa apšuvi. Laionss atradās virs Āfrikas. Viņš pagrieza kuģi uz ziemeļiem, lidoja virs okeāna.
Aiz muguras palika Kalifornija, Klinšu kalni, Vidējie Rietumi, un viņš jau tālē redzēja Atlantijas okeāna krastu. Tikai tad Laionss ieslēdza radio, lai saņemtu nolaišanās instrukcijas.
— Hallo, Laions! — skanēja satraukta balss. — Ronkon- koma izsauc Laionsu! Ja dzirdat mani, atbildiet…
Sīs skaņas saklausot, uz mirkli aizrāvās valoda. Trīs gadus nebija dzirdēta Zemes balss …
— Runā Laionss, — viņš nedroši sacīja.
— Laions, vai kaut kas nav kārtībā? — bažīgi jautāja balss. — Pamanījām jūs pirms četrām stundām un visu laiku pūlamies sazināties ar jums. Vai kaut kas gadījies?
— V-v-viss kārtībā, — Laionss neizteiksmīgi, saspringti sacīja, it kā bīdamies, ka viņa balss tūlīt apsīks.
— Brīnišķīgi! — diktors teica. — Laions, priecājos, jūs
atkal dzirdēdams! — Tūlīt diktors sāka runāt lietišķi: — Laions, bremzējiet! No Pitsburgas nupat ziņoja, ka jūs esot aizdrāzies pāri ar tik lielu ātrumu, ka aizjoņošot garām arī mums.
—• Saprotu, — Laionss atbildēja.
Viņš piebremzēja, līdz sāka just, ka, zaudēdams ātrumu, kuģis slīd lejup. Laionss pasvērās uz priekšu un iedzēlās ar acīm apakšējā vizioekrānā. Zemi, plati nami, ne augstāki par četrdesmit stāviem: zemu un platu namu labirints.
— Vai apakšā Filadelfija? — Laionss vaicāja.
— Jā. Jūs ieradīsieties pēc minūtēm desmit. Longailend- sitiju šķērsojot, sāciet bremzēt.
— Vai tur osta nav aizņemta? — Laionss jautāja.
Diktora atbilde radīja viņā izbrīnu:
— Protams, nav! Laions, jūsu kuģis ir vienīgais, kas šodien ierodas. Visi pārējie novirzīti uz Ašokanu.
— Kāpēc tā?
— Draudziņ, nejautājiet! Uzzināsiet vēlāk. Seit jūs visi nepacietīgi gaida. Bet esiet piesardzīgs.
Ronkonkoma evakuēta tikai viņa mazā kuģa dēļ? Ašokana droši vien ir pārslogota, cits pie cita sablīvēti kuģi, kas parasti izlido un nolaižas abās šajās kosmosa ostās. Tā ir nejēdzība …
— Vai jūsu ostu remontē? — Laionss neizpratnē vaicāja.
— Ne prātā nenāk. Osta vislabākajā kārtībā. Draudziņ, kā jūtaties?
— Nekā ļauna nav, — Laionss izklaidīgi atbildēja.
— Un tas ir viss? — diktors iesaucās.
Laionss jau rīkojās ap vadīšanas ierīcēm. Milzīgas ēkas ar līmeniskiem jumtiem, lai varētu nolaisties helikopteri, režģaini tilti, slīdošas ietves un trokšņainas ielas vairākos stāvos, gaiss mašīnu pilns. Manhetena — šeit draud briesmas uzskriet kādam virsū. Laionss pacēlās virs visiem gaisa ceļiem, pārlidoja Istriveru, kuru vairs nešķērsoja neviens tilts, pārlidoja Kuinsu. Viņš pakāpeniski samazināja trako ātrumu. Tieši priekšā redzams garais, iegarenais Ronkonko- mas ezers.
Taču Laionss nebija tik pārlieku mierīgs, kā tas varētu likties. Viņam vajadzēja nolaisties un turklāt nolaisties nevainojami. Ikviens astronauts rīkotos gluži tāpat. Pats galvenais — bez kļūmēm nolaisties ar kuģi, un to varēja izdarīt, tikai ārkārtīgi piepūloties.
Domādams vienīgi par veicamo uzdevumu, Laionss pa- slēja augstāk kuģa pakaļgalu, iedarbināja bremzes un, gandrīz aizķerdams angārus, slaidi un vienmērīgi ieslīdēja ezerā.
Melna, svilpjoša, mutuļojoša ūdens brāzma aizsedza vizio- ekrānus un drāzās garām kuģa korpusam, apdullinoši rēkdama.
Pēc tam ūdens kļuva dzeltens. Kuģis sāka drebēt, smagnēji sazvalstījās un it kā noguris nogūlās uz ostas gultnes.
Mehānismi kuģi tūlīt satvēra, vilka pa ezera dibenu, izstiepa krastā starp milzīgās raķešu stacijas pasažieru un kravas peroniem.
— Okay, Laions! — sauca diktors. — Nāciet ārā!
Taču Laionss, aiz bailēm pavisam apstulbis, truli sēdēja hidrauliskajā krēslā.
— Es… es nevaru, — viņš murmināja. — Viss šis pūlis…
Abos peronos bija milzums ļaužu. Laionss pamazām sāka saprast, kāpēc viss raķešu transports evakuēts no Ronkon- komas. Viņš nedzirdēja pūļa gaviles, lai gan redzēja plati atplestās mutes, cilvēku histēriskos roku mājienus, virpuļojošos klabekļus.
— Ne-ne-egribu iet ārā, — Laionss čukstēja.
Cauri kuģa korpusa dubultajām sienām skanēja klusi klaudzieni.
— Laions, nāciet laukā! — diktors pūlējās viņu pierunāt. — Jūs taču tur nevarat tupēt visu dienul
«Tik daudz cilvēku,» Laionss drudžaini domāja. Pat neliels pūlītis būtu viņu apmulsinājis. Laionss tik ilgu laiku bija pavadījis viens bez sarunu biedriem, ka pat neticēja — vai spēs vairs sakarīgi runāt. Tie bija ilgi mēneši, kas pavadīti šaurajā kosmosa kuģī, neciešamā, absolūti vientuļā, vakuumam līdzīgā klusumā, kad pat tuvākās planētas izskatījās pēc tāliem, gaišiem punktiem. Tur, kosmosā, nebija neviena cita …
— Es nevaru, — Laionss čukstēja, dziļāk ieslīgdams savā krēslā.