— Laions, izbeidziet muļķošanos! — diktors skarbi sacīja. — Ja ļaudis gribēs, viņi ielauzīsies pie jums. Labāk būs, ja pats atvērsiet durvis.
Laionss piecēlās, drebēdams kā drudzi, un saņēma visus spēkus, lai nepaskatītos vizioekrānos. Turēdamies pie augstā krēsla, kurš atradās iepretī vadīšanas pultij, viņš devās uz durvīm. Šķita — kāju svars mērojams tonnās, ceļgali kā vecim ļodzījās nepierastā smaguma ietekmē.
Ļaudis klauvēja arvien skaļāk. Ja Laionss durvis neatvērs, viņi tās uzlauzīs un izraus astronautu no kuģa. Tad priekšniecība Laionsu bargi nostrostēs, ka viņš ļāvis sabojāt kosmosa kuģi.
«Bet tas jau nevilksies ilgi,» Laionss mēģināja sevi iedrošināt. Viņš var atvainoties un aizmukt. Astronautu slimība, drudzis … Varbūt viņš piedabūs priekšniecību, lai tā nosūta viņu uz hospitāli un liek kādu laiku mierā. Laionss streipuļoja pa gaiteni, kur tik daudzas reizes bija soļojis pēdējos trijos gados un kur pazina katru šuvi, katru kniedējumu, katru grīdas un sienu plāksni. Viņam negribējās iet laukā no kuģa, kas trīs gadus bija aizstājis dzimtās mājas un draugus, viņš šaubīdamies satvēra iekšējo slūžu skrūves ratu. Sadzirdējis ļaužu klaigas tik tuvu, Laionss atrāvās atpakaļ. Viņš var slūžas neatvērt, var paslēpties aiz degvielas caurulēm, ja sagaidītāji ielauzīsies kuģī…
Bet nē, viņš to nedrīkst darīt. Māte, brālis, draugi, vai tie vēl dzīvi? Viņam jātiek cauri pūlim un jāsameklē savi tuvinieki. Pēkšņi šī vēlēšanās kļuva par viņa visdedzīgāko vēlēšanos.
Laionss atgrieza skrūves ratu līdz galam, izrāva bultas no ligzdām. Šņākdams plūda iekšā gaiss, aizpildīdams daļējo vakuumu, kas izveidojies gadiem ilgajā starpplanētu lidojumā.
Troksnis tuvojās. Kaut viņi ļautu pierast Laionsam pie Zemes balsīm un pie ļaužu pūļa! Senāk Laionss no cilvēkiem nekad nebija baidījies. Bet tagad tas norisinājās tik pēkšņi — klusumu uzreiz aizstāja apdullinošs troksnis…
Rokas drebēja tik ļoti, ka viņš ar lielām pūlēm piespieda sevi satvert ārējo slūžu skrūves ratu. Sis skrūves rats griezās lēnāk, it kā pretodamies. Laionss turējās pie sviras, kas cēla laukā bultas, un vērīgi klausījās, kas notiek aiz kuģa durvīm. Tur valdīja pilnīgs klusums, it kā viņš vēl atrastos
kosmosā. Apdullinošais troksnis vairs nebija dzirdams, un Laionss atguva drosmi.
Viņš pagrieza sviru — un uzreiz palēca atpakaļ. Ārdurvis atsprāga vaļā, cilvēku spiestas.
Pūlis! Tas iebrāžas, lai viņu satvertu!
Laionss nepaspēja paslēpties iekšējās slūžās. Bija par vēlu. Ļaudis viņu ielenca, kampa, kliedza. Vīrieši un
sievietes bija ģērbušies cieši pieguļošos, sarkanos stikla auduma svētku tērpos ar plīvojošiem, zaļiem sintētiskas kažokādas apmetņiem, ar cepurītēm, kurām malas šauras vai malu nebija nemaz.
— Major Laions! — dārdošā balsī astronautu uzrunāja drukns vīrs sārtu seju, satverdams Laionsa nevarīgo roku. — Es esmu Abners Konauts, ievēlēts par štatu prezidentu jūsu prombūtnes laikā. Apsveicu jūs Zemes tautu vārdā!
— Majors Laionss? — astronauts brīnījās. — Es taču esmu vienkāršs lidotājs …
Laionss nosarka tik ļoti, ka pūli pāršalca smiekli. Viņa teiktos vārdus sagaidītāji stāstīja cits citam, līdz šie vārdi sasniedza arī tos, kas stāvēja perona viņā galā, un ļaužu pārpilnajā stacijā nogranda smiekli.
Astronauts aši pakāpās atpakaļ nokaunējies, sadusmojies.
Vīrieši un sievietes, kas viņu ielenca, acīm redzot, bija politikāņi un ierēdņi, jo, kad Laionsu izveda no kosmosa kuģa uz perona, pūlis godbijīgi pašķīrās.
Astronauts jau atradās pie daudziem mikrofoniem un televīzijas uztvērējiem, un viņam visapkārt stāvēja bruņoti po- < licisti. Aiz policistu loka ņudzēja pūlis, cenzdamies piekļūt pie Laionsa, bļaudams, rokas vicinādams.
Prezidents Konauts pievilka Laionsu tuvāk pie mikrofoniem. Televīzijas uztvērēju milzīgās acis neatlaidīgi lūkojās uz astronautu.
— Draugi, manas tēvzemes pilsoņi! — atkal dārdēja prezidenta balss. — Pirms trijiem gadiem mēs vērojām, kā majors Laionss aizjoņoja no Zemes pasaules telpā, viņš ir
drosmīgs pētnieks, kas cauri kartēs neiezī- mētām kosmosa ārēm lidoja uz Marsu, lai izpētītu tā bagātības.
Trīs gadus gaidījām un lūdzām dievu, kaut Laionss laimīgi atgrieztos. Beidzot viņš ir atgriezies pie mums, vienkāršs kā jau allaž, bargajos, izciestajos pārbaudījumos viņš nav kļuvis citāds. Mēs viņam pateicamies par laimīgo atgriešanos un …
Un tā tālāk un tā joprojām skanēja politikāņu parastie formulējumi, kas nav mainījušies kopš pasaules radīšanas. Laionsam vajadzēja kvernēt televīzijas uztvērēju vērīgo acu priekšā, bet pūlis pa to laiku dusmīgi mutuļoja aiz policistu kordona; taču tagad pūlis vismaz klusēja.
Laionsam sāka tirpt kājas. Rokas neveikli karājās — ar tām nebija ko darīt.
Un visu laiku — neatlaidīgas, biedējošas acis, no kurām nevarēja nekur paslēpties.
Laionss nepatikā novērsās. No ierēdņu pūļa uz viņu lūkojās divas sejas, divas sastingušas, tālas sejas, kas uzsmaidīja Laionsam gandrīz kā svešiniekam.
— Māti — viņš iesaucās. — Sid!
Abas sejas uzreiz nobālēja, tajās pavīdēja izmisums. Māte un brālis pielika pirkstu pie lūpām, uzstādami, lai Laionss klusē. Tobrīd prezidents Konauts pagriezās atpakaļ, satvēra viņu aiz pleca un teica:
— Major, tagad pastāstiet mums, ko atradāt uz Marsa. Manu zēn, iegaumējiet, ka visa pasaule godbijīgi gaida jūsu pirmos vārdus!
Laionss kā apstulbis raudzījās uz mikrofoniem. Viņa smadzenēs neradās neviena sakarīga doma. Laionss stāvēja, drebēja, nespēdams pasacīt ne vārda. Pūli jau pārņēma nemiers. Prezidents paskatījās uz astronautu.