— Es… es nespēju… parunāt, — Laions stostīdamies izdvesa.
Viņa nervi vairs neizturēja; Laionss aizstreipuļoja pie mātes, apkampa viņu.
— Lūdzu, Džozef, manis dēļ… — māte čukstēja.
Dēls" atvirzījās.
— Džozefs? — viņš jautāja. — Un nevis vairs Džo?
Laionsa brālis Sids saudzīgi paņēma viņu zem rokas un
atkal pieveda pie mikrofoniem.
— Zinu, kā tu jūties, — brālis sacīja klusi un ļoti uztraucies. — Tāpēc tev uzrakstīju runu. Tev tā tikai jānolasa.
Laionss uzmeta acis papīra lapai, lūdzoši paraudzījās atpakaļ. Sids un māte stūma viņu uz priekšu. Prezidents drošinādams uzsmaidīja Laionsam un pavirzīja viņu iepretī draudīgajai spožo aparātu rindai.
Astronauts sāka lasīt. Teksta saturu viņš neapjēdza un lasīja steigšus vienādā, neizteiksmīgā balsī bez pauzēm un jebkādām niansēm, priecādamies, ka nav jādomā par izsacītajām frāzēm. Tas viss uzrakstīts uz papīra, un vienalga, kāds ir saturs.
Laionss tikai tad noskārta, ka ir izlasījis līdz beigām, kad prezidents Konauts papliķēja viņam pa muguru un teica:
— Major, paldies jums! Lieliski runājāt! Bet tagad, mani pilsoņi, pacietīgi gaidīsim, kamēr majors Laionss atpūtīsies un kamēr būs attīstītas filmas, ko viņš uzņēmis uz Marsa, tad dzirdēsim no viņa kaut ko vairāk. Esmu pārliecināts, ka mūsu pacietība tiks dāsni atalgota.
Policijas vienība ielenca Laionsu un viņa tuviniekus, izveda cauri pūlim pie gara, šaura automobiļa ārpus raķešu stacijas teritorijas. Mašīnā jau sēdēja divi sveši vīri. Laionss izbrīnā apstājās, bet tad saskatīja, ka svešie viņam uzsmaida.
— Džozef, viss kārtībā, — māte laipnīgi sacīja. — Misters Morisons un misters Bentlijs. Tu taču viņus pazīsti?
— Astronautikas sabiedrības priekšsēdētājs un kasieris. Hallo! — Laionss godbijīgi nomurmināja. — Tas ir ļoti laipni, ka esat ieradušies!
— Smalkjūtīgs, kā allaž, — Morisons teica un pasmējās.
Mašīna devās ceļā, ieslīdēja tunelī, kas veda uz Ņujorku.
Sids un māte sēdēja iepretī Laionsam un ap viņu lūpām plaiksnījās sērīgs, oficiāls smaids.
— Māt, vai esi sakārtojusi manu kādreizējo istabu? — Džo jautāja, visiem spēkiem pūlēdamies uzsākt sarunu.
Māte samulsa.
— Major, nezinu, kā lai to paskaidroju, — Bentlijs beidzot sacīja. — Domāju, ka jums labāk patiks, ja runāsim vaļsirdīgi.
— Protams, — Laionss atteica.
— Jums nav nemaz ko domāt par aizritējušās dzīves atsākšanu. Nebūs vairs maza dzīvokļa, nebūs vairs lidojumu. Vai zināt, jūs esat visas mūsu planētas varonis …
— Protams, — Sids piebilda. — Džo, tu esi dzīves kalngalā, pašā smailē.
— Visas planētas varonis? — Laionss neizpratnē vaicāja. — Ko tas nozīmē?
— Tie ir veci, bet no jauna atrasti vārdi, — Morisons iejaucās sarunā. — Līdz šim šķita, ka mūsu prozaiskajā civilizācijā sabiedrības interese nevar pievērsties vienam cilvēkam tik ļoti, lai viņš kļūtu par varoni. Šoreiz stāvoklis izveidojies mazliet neparasts. Avīzes tik daudz rakstījušas par jūsu lidojumu, ka lasītājiem esat kļuvis par varoni. Lai jūsu slavu pārvērstu kapitālā, arī jūsu dzīves veidam jābūt atbilstošam šai slavai.
Laionsam kļuva neveikli.
— Es nesaprotu …
— Ar jūsu palīdzību mūsu planēta pārvarēs gadsimtus vienā rāvienā, — Bentlijs sacīja.
Laionss pamāja ar galvu.
— Bet kā to spēšu izdarīt?
— Tagad mums pieejamas visas planētas, — Morisons skaidroja. — Astronautikas akciju sabiedrība ir uzbūvējusi divus starpplanētu kuģus — jūsējo un vēl vienu, lielāku, — tie ir pirmie nākamās kosmisko laineru flotes pārstāvji. Protams, nelielai akcionāru grupai nepietiks līdzekļu, lai uzbūvētu visu vajadzīgo. Tāpēc, major Laions, mēs izvirzām jūs; ļaudis jums neaprobežoti uzticas; ļaudis dos naudu kuģu būvēšanai, un jauno floti mēs sauksim par Laionsa līniju.
— Džozef, tā tev ir vislielākā izdevība, kāda vien var būt, — māte piebilda.
Sids satraukti paspieda brālim roku.
— Džo, tu būsi jaunās akciju sabiedrības priekšsēdētājs! Arī mani viņi iecels labā amatā!
— Palīdzēšu, cik vien spēšu, — Laionss piekrita. — Taču nekāds lāga priekšsēdētājs nebūšu. Esmu tikai vienkāršs astronauts.
Māte sacīja:
— Džozef, par to tu neraizējies. Misters Morisons un misters Bentlijs tevi pamācīs, kas un kad jādara.
— Tā būs neuzvarama savienība, — Morisons teica un uzsita Laionsam pa ceļgalu, — jūsu reputācija, mūsu veikalnieciskā pieredze un nauda, ko ļaudīm ļausim ieguldīt mūsu uzņēmumā. Major, visi rūpesti lai paliek mūsu ziņā, un tad mēs būsim visbagātākie cilvēki šajā mazajā, vecajā pasaulē!
Viņi aizdrāzās pa tuneli, nesastapdami nevienu mašīnu, jo visas bija novirzītas pa virszemes ceļu. Izbraucis ielas augšstāvā, šoferis stūrēja auto uz pilsētas dzīvojamo daļu, pēc tam uz celtni, kuru Laionss pazina — tā bija «Grand American» viesnīca, vislielākā un visdārgākā no visām viesnīcām.
— Nu, major, — Bentlijs jūsmīgi sacīja, kad viņi šāvās augšup zaigojošā liftā, — lūk, šeit jūs dzīvosiet. «Grand American» viesnīcā.
Laionss sadrūma.
— Lieliski, lai gan es šeit lāgā nejutīšos. Labprāt vēlētos» lai man atļauj dzīvot mājās, manā kādreizējā istabā.
— Nē, Džozef, — māte protestēja, — misters Morisons un misters Bentlijs noīrējuši tev veselu viesnīcas stāvu. Turklāt es vairs nedzīvoju vecajā dzīvoklī. Tas rajons mums nav piemērots.
— Man tur patika! — Laionss skumji sacīja.
Viņu ieveda greznos apartamentos. Iegājis milzīgā pieņemamā telpā, Laionss apmulsa un apstājās: šeit, viņu sagaidot, stāvēja vesels pulks apkalpotāju — Laionsam likās, vairāki simti. Viņi visi zemu paklanījās.