Džo Laionss apjuka un garām apkalpotājiem iesteidzās krāšņi iekārtotā viesistabā. No turienes veda durvis uz citām istabām, kas bija izklātas ar lieliskiem, pūkainiem tepiķiem un varen grezni mēbelētas.
— Es te nekad nepierādīšu, — viņš nomurmināja. — Vaļsirdīgi sakot, man šeit ir bail.
—• Blēņas, manu zēn! — Morisons teica. — Drīz jūs te pastaigāsieties tā, it kā būtu šeit piedzimis. Nav šaubu, ka ļaudis gaida, lai Laionsa līnijas priekšsēdētājs dzīvotu viņa stāvoklim atbilstošos apstākļos.
— Domāju, ka tā arī būs. — Laionsa iedegusī piere sa- raucās. — Taču man šķiet, ka tas nav pareizi. Jūs uzbūvējāt kosmosa kuģi, es ar to lidoju. Pēdējos desmit gados esmu vadījis starpplanētu raķetes un biju viens no labākajiem pilotiem. Tas arī ir viss.
— Džozef, bet, ja ļaudis grib, lai tu būtu akciju sabiedrības priekšsēdētājs, — māte sacīja, — tad ar to pietiek.
— Protams, ja tas var sekmēt starpplanētu lidojumus. Tā ir mana vienīgā vēlēšanās.
— Pilnīgi pareizi, major, — Bentlijs piekrita, likdams uz galda papīru kaudzīti un turēdams rokā pildspalvu. — Vai jums labpatiktos parakstīties?
Laionss paklausīgi uzskrīvēja savu parakstu.
—■ Kas tie par papīriem? —• viņš vaicāja.
— Dokumentācija par Laionsa līniju. Jūs nupat apliecinājāt, ka esat ar mieru būt par akciju sabiedrības priekšsēdētāju.
Morisons salocīja dokumentus, ielika tos kabatā un paspieda Laionsam roku.
— Manu zēn, pagaidām mēs jūs atstāsim vienu. Guliet. Tiksimies rītdien.
Māte noskūpstīja Laionsu un arī aizgāja kopā ar Sidu.
Ienāca viesnīcas pārvaldnieks.
— Ser, pusdienas ir galdā. Ja vēlaties doties pie miera, tad atļaujiet ziņot, ka jūsu guļamistaba sakārtota.
Laionss jutās izsalcis un noguris. Viņam laimējās paēst, lai gan apkārt trinās vesels bars kalpotāju, kuri citu pēc cita apmainīja pusdienu šķīvjus. Laionss tikko spēja sagaidīt, kad varēs tikt mīkstā gultā ar vēsiem, baltiem palagiem.
Guļamistabā viņš pavilka vaļā greznās, zilās blūzes rāvējslēdzēju un pēkšņi apstājās. Roka juta, ka krūšu kabatā kaut kas ielikts. Sī diena viņu bija tik ļoti apstulbinājusi, ka Laionss pavisam piemirsa viņu, savu meiteni, lai gan nekad nebūtu ticējis, ka tas iespējams. Laionss. saudzīgi izņēma no kabatas statueti.
Tā bija krāsaina fotostatuete, izgatavota no speciālas plastmasas. Ikviens pazītu, ka tas ir skulptorkameras ražojums, taču pati statuete radītu izbrīnu jebkurā skatītājā.
— Lēlija … — Laionss klusi teica.
— Džo, atgriezies drīzāk! — gluži kā atbalsi Laionss dzirdēja maigu, klusu, mazliet īpatnēju balsi.
— Ai, cik ļoti es vēlētos atgriezties, Lēlija, — viņš čukstēja. — Taču šķiet, ka pagaidām nevarēšu. Tomēr agri vai vēlu atgriezīšos pie tevis, mīļā Lēlija, atgriezīšos, tiklīdz mani laidīs projām no šejienes.
Viņš piesardzīgi uzlika statueti uz naktsgaldiņa un izģērbās. Lidodams atpakaļ no Marsa, Laionss ar baudu domāja par spirdzinošām, aukstām dušām, kuras kuģī nebija pieejamas bezsvara stāvokļa dēļ. Taču šobrīd Laionss jutās pārāk noguris, lai ilgotos pēc kaut kā cita nekā pēc gultas. «Dīvaini,» viņš sērīgi domāja, «cik ļoti pārvērtusies māte un Sids: viņos nav vairs ne vēsts no sirds siltuma. Lēlija ir
gluži citāda: viņa vienmēr atklāta un laipna.»
$ * *
Kāds raustīja Laionsu aiz pleca. Viņš atvēra acis un ieraudzīja Sidu, kas bija pārliecies pār brāli. Māte stāvēja blakus gultai un smaidīja.
— Ak debesu tēvs, — viņa teica, — laikam esi gan ļoti noguris! Gulēji gandrīz visu dienu un nakti.
Laionss nožāvājās, izstaipījās, pēc tam nogrūda segu un strauji izkāpa no gultas.
— Protams, jūtos jau labāk. Droši vien būtu nogulējis veselu nedēļu, ja jūs mani nepamodinātu.
— Džo, piedod man, — Sids teica. — Biju spiests tevi modināt. Šovakar par godu tev notiks liels bankets — oficiāla pieņemšana un līdzīgas norises, un tev vajadzēs pirmoreiz pasludināt, ka nodibināta jauna akciju sabiedrība.
— Ai Sid! — Laionss sūrojās. — Cerēju, ka man iedos brīvdienu! Gribēju tikties ar veciem biedriem, pilotiem …
— Daži no viņiem būs pieņemšanā, — Sids pārtrauca brāli. — Džo, beidzot taču tev jāiemācās raudzīties uz sevi citādi. Šobrīd tu esi pats izcilākais vīrs visā pasaulē. Viss atkarīgs no tevis, un tu nedrīksti mūs pievilt.
— Ko tu ar to gribi sacīt?
— Šovakar būs liela pieņemšana. Tu nolasīsi paziņojumu, un ļaudis sāks interesēties. Rītdien tu pārbaudīsi starpplanētu kuģi, kas pievakarē aizlidos. Ļaudis pirks mūsu akcijas, vai saproti?
— Starpplanētu kuģi? — Laionss brīnījās. — Uz kurieni tas dosies?
— Mūsu zinātnieki pētī tavas piezīmes, filmas un visu pārējo. Viņi izdarīs mehānismos nepieciešamos pārveidojumus.
— Vai kuģis lidos uz Marsu? — Laionss neatlaidīgi vaicāja.
— Jā. Tas būs pirmais Laionsa līnijas kuģis.
— Ai, kaut arī es būtu tā kuģa apkalpē, — Laionss iesaucās.
Taču tas nebija iespējams. Vispirms Laionsam vajadzēja izpildīt savu pienākumu.
— Džozef, kas tā tāda? — māte jautāja. Viņa turēja rokā fotostatueti. — Kas tā tāda?
— Lēlija, marsiešu meitene, — dēls atbildēja. — Es … es gribu ar viņu precēties.
— Precēties ar viņu? Ar šo biedēkli, kurai āda sarkanbrūna kā varš? Džozef, Džozef! Zemes meitenes daudz skaistākas!
— Tā ir aizsargkrāsa, — Laionss iebilda. — Aizsargā pret aktīniskiem stariem.
— Bet viņa taču ir marsiete! Varbūt viņa pat nepieder pie cilvēku dzimuma?
— Nē, viņa ir gan cilvēku dzimuma. Lēlijas senči aizbēguši no Zemes, kad sācies viens no leduslaikmetiem.