Mona Trenta bija iekārusies Laionsa elkonī; Morisons un Bentlijs stāvēja turpat tuvumā. Taču māte un Sids drīkstēja skatīties uz viņiem tikai notālēm.
— Ko jūs sakāt par to? — Bentlijs plātīgi vaicāja. — Veselas flotes pirmais kuģis!
— Lieliski! — Laionss piekrita.
— Manu zēn, ja nebūsim stulbeņi, — Morisons čukstēja ausī Laionsam, — mēs kļūsim miljonāri! Ļaudis jau plēšas akciju dēļ!
— Nemaz neesmu ilgojies sapelnīt milzum daudz naudas, — Laionss iebilda. — Gribu tikai palīdzēt jums un atgriezties …
— Major, ne vārda vairāk! — Bentlijs viņu pārtrauca. — Mikrofoni ieslēgti.
Džo Laionss staigāja pa kuģi un cildināja to mikrofonā. Šoreiz viņš runāja, ko domāja, — kuģis tiešām bija pats izcilākais, pats modernākais ar vislabāko aparatūru, kādu vien var iedomāties.
Laionss runāja vienkārši un izteiksmīgi. Pēc tam izņēma no kabatas Morisona uzrakstīto runu un sāka to lasīt. Lielāko tiesu tika atkārtots tas pats, ko Laionss bija teicis jau divas vai trīs reizes: starpplanētu lidojumu ienesīgums, citu planētu bagātības, civilizācijas progress.
Viņš skandēja tekstu, ar acīm vērodams arī nākamās rindas, un pēkšņi ieraudzīja rindkopu, kuras saturu izpratis apklusa. Tur bija rakstīts:
«Nezinu, vai šobrīd man vajadzētu runāt par savu personisko dzīvi, taču esmu pārliecināts, ka priecāsieties par manu saderināšanos ar visu planētu daiļāko jaunavu — ar Monu Trentu! Mēs bijām šķirti trīs gadus …»
Laionss trakā niknumā pazibsnīja ar acīm uz Morisonu un Bentliju. Tie satraukti māja, lai viņš turpinot. Laionss drūmi saknieba lūpas un ātri atgāja no mikrofoniem. Morisonam bija aši jāstājas viņa vietā un jāturpina runa.
Bentlijs un Mona steidzās līdzi Laionsam. Tas aizcirta durvis viņiem deguna galā un devās cauri lieliskajai vadības kabīnei, cauri dzīvojamām kajītēm, laboratorijai, kravas nodalījumam. Tur viņš apstājās un iebāza roku kādā kastē.
«Velns rāvis viņus visus,» Laionss lielā niknumā domāja, «lai viņi izmanto mani, kā vien vēlas, lai kļūst par miljardieriem — man vienalga, ja raķešu satiksmes attīstībai var līdzēt vienīgi šādā veidā.» Taču viņi bija izdaudzinājuši Laionsu par nez kādu varoni, atsvešinājuši no draugiem, viņu rīcības dēļ Laionsa māte un Sids kļuvuši par intrigantiem, un tagad šie veikalnieki grib piespiest Laionsu, lai viņš precas ar nemīlamu meiteni!
Sids vai māte bija pastāstījuši Morisonam un Bentlijam par Lēliju, lai izjauktu Laionsa nodomus…
Viņš devās atpakaļ apņēmīgs un drūms. Sems Martins, tas pats, kuru Laionss redzēja vakar vakarā, panācās pretī un ļoti oficiāli ziņoja:
— Ser, mēs aizlidojam pēc desmit minūtēm!
Bija paredzēts, ka Laionss paspiedīs apkalpes vīriem roku un novēlēs veiksmīgu ceļojumu; tā viņš arī darīja. Bet, kad korespondenti aizgāja un Mona īgni viņiem sekoja, Laionss palika kuģī.
— Major, iesim! — Bentlijs viņu steidzināja. — Viņi tūlīt aizlidos.
Laionss salika rokas uz krūtīm. Pavadoņi atkal mēģināja viņu skubināt, bet Laionss lielās dusmās atstūma viņus.
— Zēn, kas noticis? — Morisons izbrīnā jautāja.
— Kravas telpās paņēmu staru pistoli, — Laionss zīmīgi sacīja. Viņš pistoli turēja rokā. — Vācieties ārā jūs abi, — Laionss uzkliedza Bentlijam un Morisonam. — Kas attiecas uz pārējiem — ja vien vajadzēs, atbrīvošu sev ceļu līdz vadības ierīcēm.
Bentlijs un Morisons nemaz nemēģināja protestēt, kad Laionss pabakstīja tiem mugurā ar pistoles stobru un izstūma abus slūžās.
— Ejiet ārā, it kā nekas nebūtu noticis, — Laionss pavēlēja, — vai arī piedzīvosiet lielu traci. Uz redzēšanos!
Morisons un Bentlijs bija bāli, tomēr savaldījās un izgāja laukā. Pūlī dārdēja apsveikuma saucieni, taču tie uzreiz apklusa. Laionss aizvēra ārējo lūku, aizgrieza skrūves ratu, iedzina bultas dobumos; pēc tam tāpat viņš rīkojās ar iekšējām slūžām. Apgriezies Laionss pavērsa pistoli pret apkalpi.
— Visi savās vietās! — viņš dzedri pavēlēja. — Lidošu jums līdzi. — Laionss cieši sakoda zobus. — Nu, veicīgi!
Apkalpe mirkli vilcinājās, pēc tam viņu sejās ieplaiksnījās smaidi.
— Protams, — Sems Martins sacīja. — Kas mēs esam, lai uzdrīkstētos jums iebilst? Tikai daži astronauti, kuru vidū nav neviena varoņa.
Laionss vērīgi raudzījās viņu sejās, baidīdamies tur saskatīt ironiju, taču ironijas tur nebija.
— Puiši, lai nu tas paliek! — viņš lūdza. — Jūs mani pazīstat daudzus gadus. Esmu tas pats vecais Džo Laionss. Ari es neesmu nekāds varonis.
Kuģis virzījās pa automātisko slīdceļu uz starta lielgabalu.
— Major, negribu strīdēties, taču vienam pašam aizlidot līdz Marsam un atpakaļ — tas cilvēku nenovēršami ietekmē. Tāds astronauts vai nu sajūk prātā, vai kļūst par varoni. Jūs esat varonis pat tad, ja nevēlaties par tādu būt. Bet tagad strādāsim visi kopā, paļausimies cits uz citu — un arī uz jums!
Vēlreiz kosmosā kopā ar četriem visvecākajiem draugiem!
Varbūt uz Marsa Laionss atkal kļūs tikai cilvēks un nebūs vairs vientuļš varonis …
Smaidot Laionss pieskārās pie Lēlijas attēla, kas atradās svārku iekškabatā, un novērsās. Cilvēkiem nav jāredz, ka varoņa acīs sariešas asaras.