— Nu jā, kā tev ar Tēli varēja izputēt, ja tu esi mācīts zemkopis un piedevām vēl lauku māju īpašnieks?
— Bet savukārt nesaprotu, kā tu nāci uz tādām domām, ka man vispār ir kas izputējis. Es nekad neesmu lencis Tēli; Tēle ir tava brūte, ne manējā.
— Tu taču teici: izputēja. Trīs reizes pēc kārtas.
— Trīs reizes mēdz sacīt tiesā. Bet kur tu ņēmi, ka vārds «izputēja» attiecas uz Tēli? Varbūt es to mērķēju uz kādu no Krievijas.
— Nē, Tots, — Kīrs atsaka, paņemdams aizsaini un pagriezdamies uz iešanu, — nemelo, tas bija vienīgi par Tēli. Tu esi viltīgs un nekad nerunā taisnību.
— Lai notiek! — Totss atmet ar roku. — Jāatzīstas, tev taisnība. Tev ir velnišķīgi vērīga acs un laba oža — no tevis nav iespējams neko noslēpt.
— Hī! — Kīrs aiziedams ņirgājas. — Es jau teicu tūlīt. Tūlīt teicu.
Nu šis tītars ar vasaras raibumiem ir viņam atkal uz skausta; būtu labi, ja Lepiku saimnieks nevienam neko neteiktu par šo parakstu, citādi viss ciems skandinās, ka Aizpuru ļaudis grib «atkal» aizņemties.
Otrs tuvākais kaimiņš ir mājās, bet tādā stāvoklī, ka Totss viņu neuzdrošinās traucēt. Loigu saimnieks guļ augšpēdus gultā un skatās griestos. Viņam čūska iedzēlusi kājā, un nu tā ir zila un pietūkuši. Blakus gultai stāv saimniece un apziež koduma vietu ar eļļu. Dēlēns aizsūtīts uz aptieku pēc «īstām» zālēm, taču vēl nav atgriezies.
— Šņabi! Šņabi! — iesaucas pārvaldnieks, aplūkojis uztūkušo kāju. — Vislabākās zāles ir šņabis. Vai jums ir mājās sīvais — tūlīt iedodiet saimniekam pamatīgu kampienu, jo vairāk, jo labāk.
Par laimi pudeles dibenā atrodas lāsīte degvīna, ko tūlīt iedod slimniekam. Totss apsēžas uz gultas, mierina kaimiņu, kā nu prot, un mēģina viņu izklaidēt. Slimnieks ir ar nepacietīgu raksturu un nekādi negrib pakļauties apstākļiem, ko tas nespēj grozīt. Tieši tagad, viskarstākajā siena laikā, jāvārtās pa gultu — vai tad dievs nevarēja izdomāt neko labāku kā radīt visādas čūskas un indīgus rāpuļus? Nu viņa kāja ir kā bluķis, lai dievs nu sūta eņģeļus pļaut sienu viņa vietā.
— Pacietību, pacietību! — pārvaldnieks mierina. — Nelaime nesēž kokā, tā allaž meklē cilvēku, kam uzklupt. — Lai Loigu saimnieks nesūdzoties, lai mazliet paciešoties, — arī šī liksta drīz pāriešot, tāpat kā visas pārējās.
Kambarī ieskrien dēlēns ar zāļu pudeli rokā un sauc jau no sliekšņa:
— Sacīja, lai tūlīt dzerot iekšā. Vispirms pusi un pēc divām stundām vēlreiz. Otrajā pudelē ir tik melnas zāles kā darva, tā esot ziede.
— Nu, redziet, — Totss aplūko pudeli. — Pagaidiet mazliet, es nogaršošu. Hm, tās ir zāles, ar kurām viņš man ārstēja kāju. Ļoti labas zāles — tās ātri izdziedinās jūsu kāju. Nudien, šis aptiekārs ir gudrs vīrs, nav vārdam vietas. Nu, iedzeriet labi aši! Otrās zāles ir jods — ar to apziedīsim kāju. Iekšķīgās zāles stums, ārējās — vilks; pēc pāris dienām kāja būs vesela, ja pastarpēm nepiemetīsies kāda cita kaite. Tā.
Totss dziedina kaimiņu tāpat, kā aptiekārs kādreiz dziedināja viņu pašu, un izsaka pat pamācības, ko noklausījies no aptiekāra. Nepacietīgā cilvēka garastāvoklis manāmi uzlabojas, aprimst arī sāpes. Liels paldies Aizpuru jaunkungam par padomu un palīdzību — kad šis atkal tikšot uz kājām, tad izmaksāšot pamatīgas magaričas.
— Ko niekus, — pārvaldnieks pasmaida un jau grasās izvilkt no kabatas parāda zīmi, taču pēdējā brīdī apdomājas — nav vērts traucēt slimu cilvēku. Jāiet uz Paunveri, varbūt palaimēsies sastapt kādu piemērotāku kandidātu. Pagalmā jauns pārsteigums. Pie vārtiem stāv Kīrs ar drēbju saini padusē un platmali uz pakauša un noslēpumaini māj ar galvu. Tfū, draņķis! Sis skolas biedrs sāk viņam krist uz nerviem.
— Nu, Jāzep, vai dabūji parakstu?
— Ko tu teici?
— Es jautāju, vai dabūji parakstu?
— Kādu parakstu? Es tevi nesaprotu. Tu runā tik dīvaini.
— Nē, nu, parakstu, parakstu aizņēmumam, — rudmatis lēkā uz tievajām kājām. — Parakstu, dārgais skolas biedri! Lepikos izputēja, interesanti, vai šeit dabūji?
— Nesaprotu, ko tu murkšķi. Esi tik laipns, ieej iekšā un pajautā, vai es vispār kādam lūdzu parakstu vai ne.
— Kā tad nelūdzi?
— Nu ieej iekšā, pajautā!
—- Labi, es iešu un jautāšu, bet vispirms saderēsim. Gribu, lai lu atzīsties pats.
— Man nav ko atzīties. Ja vēlies, saderēsim.
— Labi. Dod roku — uz pieciem rubļiem.
— Darīts! Kaut vai uz desmit.
— Iegaumē, Tots, ja tu būsi runājis par parakstu vai aizņēmumu, — tu man uz vietas samaksāsi piecus rubļus. Pielūko, nemēģini izlocīties!
— Nē. Arī tu iegaumē, tu man iedosi uz vietas piecus rubļus, ja es nebūšu runājis par parakstu vai aizņēmumu.
— Nebaidies! Visā savā mūžā vēl nevienu neesmu piekrāpis, — atbild Kīrs uz Loigu mājas sliekšņa.
Totss paliek pagalmā, aizsmēķē papirosu un klusi pie sevis pasmaida. Pēc brītiņa rudmatis sapīcis iznāk no istabas, sakārto nastiņu un, ne vārda nebildis, grasās paiet garām skolas biedram.
— Nu, — Totss izstiepj plaukstu, — a karbl, a karbl!
— Velns tevi saprot! — rudmatis atņirdzas. — Tu pats laikam īsti nezini, kāpēc dauzies apkārt. Te tev vajadzīgs paraksts, te tu ārstē cilvēkus… kā tāds feldšeris.
— Nē, nu, tas neattiecas uz lietu, mīļais skolas biedri. A karbl, a karbl! Tu savā mūžā vēl neesot nevienu piekrāpis, ceru, ka nepieļausi, lai es būtu pirmais.
— Liecies mierā, man pašlaik nav naudas.
— Tas nekas. Man ir parāda zīme, paraksties.
— To es nedarīšu — nemūžam!
— Nu jā, bet kā tad mēs norēķināsimies? Vai tad tu jau aizmirsi, ko apsolīji?
— Daudz ko var apsolīt! Tas bija joks.
— Ak joks? Nudien, tu reizēm patiešām esi īsts jokdaris! Ar citiem tu tomēr tādus jokus nedzen: var gadīties pēkšņi sastapt kādu neiecietīgāku par mani, kas tādus jokus neatzīs un pieprasīs, lai tu turētu vārdu. Nu, ej vien uz mājām un šuj Lepiku kalpam ancuku! Pacenties! Kalps ir drukns puisis, pielūko, lai svārki nespiež padusēs.