— Un kur tu iesi?
— Iešu nopirkšu par tavu piecnieku alu un šņabi un sākšu žūpot.
20.Totss noraugās, kā skolas biedrs aiziet
Totss noraugās, kā skolas biedrs aiziet, un pie sevis nomurmina: — Atkal izputēja. Izputēja, izputēja … Uz kurieni lai eju? Uz Rajām? Nē, nav spēka, kas viņu aizvilktu uz Rajām, it īpaši ar tādu uzdevumu; pirmkārt, Raju Tēle tūlīt sapratīs, ka viņas skolas biedrs patiesībā ir nabadzīgs, otrkārt, šī nodomās, ka viņš, Totss, atradis kambarī mazo zīmīti, guvis sev diezin kādu atbalstu un uzmundrinājumu. Nē! Arī uz Sārēm nav vērts iet — bankā, acīm redzot, Tali vārdam nav vērtības. Pag, pag, Paunverē dzīvo bagāts vecpuisis, ko ļaudis iesaukuši par Velnu; kā būtu, ja viņš aizietu pie Velna un pastāstītu tam; tāda cilvēka paraksts būtu ko vērts.
Tiesa, viņš personīgi nepazīst Velnu, bet, ja vecpuisis tiešām kaut cik cienī mācītus zemkopjus, tad viņš arī neliegs tam savu palīdzību. Stāsta, Velns jau esot vienam otram izpalīdzējis.
— Skaidrs! — pārvaldnieks uzšauj sev pa stilbu. — Iešu pie Velna un, ja nekas cits nelīdzēs, iedošu tam trīs pilienus asiņu no rādītājpirksta.
Velns dzīvo netālu no pagastnama mazā būdelē, kas no ārpasaules nožogota ar augstu sētu. Sis miteklis ir mazs cietoksnis ļaužu pārpilnajā ciematā; te bez saimnieka atļaujas neiekļūst neviens.
Pagalma vārti ir aizslēgti kā dienā, tā naktī, māju sargā nikns suns, kura asie zobi slaveni visā apkaimē. Stāsta, ka Velns visu savu naudu glabājot mājās un sargājot to kā nelabais grēcinieka dvēseli. Iespējams, ka tāpēc viņš ieguvis arī šādu iesauku — Velns. Totss pieiet pie vārtiem un klausās. Pagalmā ir kluss kā baznīcā. Lielie koki ceļa malā noslēpumaini šalc, it kā
brīdinādami no Velna valstības. Kāds pagalmā atver durvis un aicina vistas: cip-cip-cip-cip. Pie blakus vārtiem pieceļas kāds dzīvnieks, nožāvājas un sapurina noļukušās ausis. «Nu ir īstais laiks,» pārvaldnieks nolemj un pieklauvē. Atbildes nav. Vienīgi suns sāk nikni riet. Totss nogaida pāris minūšu, tad pieklauvē vēlreiz, jau skaļāk. Arī šoreiz atbildes vietā atskan nikns rūciens, taču daudz draudošāks nekā pirmīt. «Savādi,» Totss nodoma, «cilvēki parasti mēdz klauvēt trīs reizes, pirms tiem atver. Kādēļ tieši trīs?» Tikko viņš grasās klauvēt trešo reizi, kāds pagalmā ieklepojas, vēl brītiņu aprunājas ar vistām un tad iesaucas:
— Kas tur ir?
— Ahā, — nācējs atsaucas, — tas esmu es, Aizp ,ru saimnieka dēls Jāzeps.
— Ko tu dauzies?
— Gribu tikt iekšā. Jāaprunājas ar saimnieku.
— Ko tev vajag?
— To es šeit aiz vārtiem nevaru pasacīt. Tā ir garāka runāšana.
— Pagaidi!
Vīrs atkal sarunājas ar vistām un virina durvis. Suns ir uzslējies stāvus pie vārtiem un skrāpē dēļus. Beidzot kāds pūzdams un stenēdams pienāk pie vārtiem.
— Ja suns tev nokodīs degunu, — tā nebūs mana vaina.
— Hm… Jūs viņu ieslēdziet istabā, kamēr es ar jums runāšos.
— Ak šitā. Ieslēgt istabā. Dūksi, šurp, es tevi ieslēgšu.
Velns mēģina aizvilkt suni, tas rūkdams pretojas un grasās iekost saimniekam.
— Nāc, nāc, Dūksi. Mgrš istabā!
Kāds atkal grabinās pie durvju aizbu.na, sit ar akmeni pa dzelzs priekšmetu un murmina nesaprotamus vārdus. Beidzot pagalma vārti atveras.
— Nu tad nāc, ja esi no Aizpuriem.
Pārvaldnieks ieiet pa vārtiem, vērodams, vai kaut
kur neieraudzīs suni; tikai pēc tam viņa skatiens apstājas pie maza, drukna vīra, kuru Paunverē dēvē par Velnu. Sis Velns patiesībā nemaz nav tik vecs, varbūt gadi četrdesmit pieci, sārtu seju, iesirmiem matiem un strupu bārdeli. Viņam nav vienas acs, kuras — to pārvaldniekam sākumā neatliek laika noskaidrot, toties jo vērīgāk skatās otrā.
Kuplās sirmās uzacis padara šo vīru pēc izskata ja ne tieši niknu, tad vismaz ļoti atturīgu; arī no nāsītn raugās laukā tik kuplas un garas spalvas, ka tās varētu sasiet mezglā zem deguna.
— Ko tu gribēji? No suņa nebaidies, ieslēdzu šķūnī.
Totss lēni un mierīgi cenšas paskaidrot, kāpēc atnācis. Velns, nebilzdams ne vārda, klausās, tikai viņa mazā acs zem kuplajām uzacīm ir modra un liek nojaust, ka saimnieks dzird un ievēro visu.
— … un tā es atnācu pie jums, — Totss beidz savu stāstu.
— Kas jūs sūtīja? — jautā Velns, kasīdams spalvainās, sviedros lāsmojošās krūtis, kas paveras caur vaļējo kreklu.
— Pie jums? Kas sūtīja? Kīrs. Skrodermeistars Kīrs.
— Hm … Kīrs? Ko viņš teica? — Velns vēro Totsu un rausta bikses.
— Ko viņš teica — nu, teica, ka jūs esot bagāts un jūsu parakstam esot liels svars. Ak jā, jūs vispār esot vienam otram izpalīdzējis.
— Jā, es kādreiz aizdevu naudu Kīram, kas tiesa, tas tiesa, bet tas bija sen. Parakstu, protams, nevienam nedošu, tās ir veltīgas pūles; pāris simt rubļu varat dabūt pret vekseli, ja uzrādīsiet papīru, ka mājas norakstītas uz jūsu vārda. Mierā, Dūksi, viņš drīz aizies.
Pārvaldnieks paskatās uz šķūņa pusi, it kā atvainodamies Dūksim, ka viņš ir spiests to vēl mazliet aizkavēt, un iejautājas:
— Uz cik procentiem?
— Uz uk procentiem… — Vecpuisis pasper pāris soļu uz priekšu, pāris soļu atpakaļ, piesarcis un smags kā vērsis, mazliet sarausta bikses un- pētoši ieskatās Totsam sejā. — Kā jau no paša novada cilvēka — divpadsmit.
— Daudz, — Totss pasmaida. — Otrkārt, divsimt rubļu ir par maz.
— Nu, kādu simtiņu varu vēl piesviest klāt, bet procenti paliek procenti. Neko nevar darīt. Slikti laiki, ja grib _ko nopirkt, jākrāj kapeika pie kapeikas. Teiksim, piemēram, šis pats Duksis — tas ēd par diviem. Viņš man ādu noplēsis. Tagad vecumā iemācījies vēl ēst olas, arī cāļus netaupa, sātans. Piemēram, teiksim… Galu galā viņš apēdīs arī mani pašu, tad Sabraku dzimta būs iznīdēta no zemes virsas. Mierā, Dūksi!