— Neturiet tik lielu izēdāju!
— Neturiet! Sacīsim, tagad ir vasara un nav jābaidās, bet ko darīt rudenī, tumsā? Kas notiks, ja kāds pārrāpsies pār sētu vai ielauzīs vārtus?
— Tiesa, — Totss piekrīt. — Tātad jūs negribat par mani galvot?
— Nē. Ar tādām lietām es nepinos. Varat dabūt trīssimt rubļu, ja mājas norakstītas uz jūsu vārda.
— Labi, es vēl apdomāšos. Ja nekur nedabūšu parakstu, tad atnākšu.
Atkāpdamies uz vārtiem, Totss vēlreiz aplūko pagalmu. Sētmalē mētājas olu čaumalas, siļķu galvas un citas ēdienu atliekas. Blakus šķūnim kaltējas rupja, it kā no maisu drānas darināta veļa — šķiet, paša Velna mazgāta un lāpīta: ielāpi uz caurajām vietām it kā uzsviesti no tālienes. No šķūnīša plūst smirdoša virca — tur Sabraku cilts pēdējā atvase, domājams, mitina sivēnu. Nu jā, tātad visu labu un uz redzēšanos!
Pārvaldnieks dzird, ka aiz viņa aizbultē vārtus, un parausta plecus. Sī vieta ir tiešām baiga, ieskaitot pašu saimnieku. Ja Dūksim padomā apēst šo saimnieku Totsa dēļ, lai viņš to dara kaut vai šodien, viņam nav nekādu iebildumu, ja Sabraku cilts tiek izskausta. Lai kaut ko nopirktu, Velnam esot jākrāj «kapeika pie kapeikas», kaut gan pa pagalmu skraida vesels bars vistu, aizgaldā kviec cūkas, dārzā aug saknes un kartupeļi, tomēr jāskaita kapeikas! Nu jā, tas neattiecas uz viņu, viņam vajadzīgs paraksts. Sī jau ir trešā vieta, no kurienes Totss atgriežas tukšā. Jods zina, visas lietas — kā labās, tā ļaunās — parasti mēdz būt trīs. Kādēļ trīs? Tātad ceturtajā vajadzētu veikties, citādi visai šai dienai nebūtu nekādas jēgas.
Ceturtā vieta? Kur tā ir?
— Žēlīgā debess! — kāds iesaucas pagastnama sētā.
— Es sāku redzēt spokus. Tas taču neesat jūs, Tots, tas ir jūsu rēgs. Pagaidiet mazliet, es baidos, ka jūs šajā acumirklī pārvērtīsieties par gaisu, tvaikiem vai par ziliem dūmiem.
— Ā, — pārvaldnieks paskatās uz saucēju. — Tā esat jūs, Tēle. Es jau domāju, ka .. . Labdien!
— Labdien! — jaunava aši iznāk uz ceļa un sniedz skolas biedram roku. — Nu, paldies dievam, tagad es redzu, ka tas tiešām esat jūs, skolas biedrs Jāzeps Totss no Aizpuriem. Ko jūs domājāt? Jūs teicāt: «Es jau domāju …»
— Es domāju, ka man uz pēdām atkal ir skolas biedrs Kīrs. Viņš mani neatlaidīgi izseko; visur, kur vien es eju, viņš jau ir priekšā.
— Kā tad tā? Vai tad viņam nav ko darīt? Ak jā, starp citu, vai viņš vēl mācās pie jums?
— Nemācās! Kīrs bija Aizpuros tikai vienu dienu.
— Ak šitā! Es jau domāju, ka viņš drīz būs muižas pārvaldnieks.
Totss smaidīdams pakrata galvu. Viņa skatiens sastopas ar meitenes vērīgajām acīm, kas visu laiku ir pievērstas Totsam.
— Tā, tā … — Tēle mazliet pietvīkst un nodur acis.
— Nu jā, vispirms atļaujiet pateikties par to lapu no Parādīšanās grāmatas. Izlasīju no sākuma līdz galam, meklēju tur kādu mājienu vai teikumu, kas attiektos uz mani, bet neatradu. Nezinu, ar kādu nolūku tā bija atsūtīta, bet es tur neatklāju neko.
— Piedodiet! — arī pārvaldnieks nosarkst. — Jūs taču nedusmojaties? Man nebija nekāda nolūka, tikai vēlāk sapratu, ka biju rīkojies muļķīgi. Kāds gan lai man būtu nolūks: istabā bija tik tumšs, ka es nemaz neredzēju, kas uz tās lapas rakstīts.
— Ak, ko jūs, — Tēle smejas. — Kādēļ lai es dusmotos? Neesmu tik jūtīga, kā jums liekas. Sākumā biju ļoti izbrīnījusies: ko gan tas varētu nozīmēt? Bet tad atcerējos, ko es uzrakstīju, ciemodamās Aizpuros, un sapratu. Nē, tur nav ko dusmoties, tā bija gluži laba atbilde manai zīmītei. Bet, ja drīkstu jautāt, no kurienes jūs pašlaik nākat un kurp ejat? Ilgi neesmu jūs redzējusi. Grasījos rīt vai parīt iet uz Aizpuriem palūkoties, vai neesat saslimis, varbūt gadījusies kāda nelaime. Šodien, nezin kādēļ, iedomājos, ka jūs varbūt esat aizbraucis atpakaļ uz Krieviju. Ak jā, piedodiet manu ziņkārību — visas sievietes ir ziņkārīgas, — vai jūs tikko nebijāt tur … pie Velna? Pie kantora dzirdēju, Jļ ka virināja vārtus, parasti viņš tik viegli neatver.
— Jā, — Totss sastostās, — biju … iegājis.
— Nu jā, tā jau domāju. Interesanti, ko jūs tur meklējāt?
— Tāpat vien… — Totss cenšas atbildēt pēc iespējas vienaldzīgi. — Veikala darīšanās.
To dzirdot, meiča uz brīdi apklust. Viņa ar saulessarga galu uzvelk pāris svītru lielceļa smiltīs un it kā jautājot paskatās uz Velna saimniecības pusi.
Jau pēc brītiņa viņa noprasa:
— Kur jūs tagad iesiet?
— Es … es iešu vēl… labu gabalu uz priekšu.
— Uz kurieni īsti? Neesiet tik noslēpumains, dārgais skolas biedri!
— Iešu … iešu … — Totss pamāj uz ciema viņu galu, sasprindzināti lauza savu nabaga galvu un mēģina izdomāt kaut cik ticamus melus. — Iešu … pie … Nu jā, pie Tenisona, — viņš beidzot attopas.
— Tik tālu? — Tēle brīnās. — Arī veikala darīšanās?
— Jā, gandrīz.
— Labi, ja jums nekas nav pretī, tad es jūs pavadīšu. Vai drīkst?
— Kādēļ ne, — pārvaldnieks smaida, — laipni lūdzu … Ļoti priecājos.
— Nu jā, — Tēle pa ceļam atsāk valodas, — ko es jums gribēju teikt? Ak jā: tagad Aizpuri ir gandrīz uz strīpas. Redziet, cik ātri veicās.
— Ai nē! — Totss iesmejas. — Aizpuri nepavisam nav uz strīpas. Tas ir tikai iesākums. Vajadzēs vēl vairākus gadus, pirms saimniecība būs nostādīta, kā nākas. Es savedu kārtībā tikai pašu nepieciešamāko, bet, — viņš aši piebilst, — gan tikšu galā, ja dievs dos veselību. Nu esmu pats savs kungs — pacentīšos.
— Pats savs kungs? Jūs taču vienmēr bijāt kungs?