— Velns parauj, vai tu domā, ka man patīk? Neko nevar darīt. Aizpuros strādā trīs vīri, atskaitot vasaras algādzi; viens lauž celmus, otrs rok grāvjus, trešais pielabo māju — visi prasa algu. Atbrīvot arī nevaru: visi darbi steidzami.
— Tas tiesa, bet… Es gan būtu aizgājis no mājām, ja zinātu, ka tu nāksi.
— Ķēms, no mājām tu varēsi aiziet pēc tam, kad būsi parakstījis papīru.
Tenisons brīdi klusēdams uzlūko skolas biedru, tad pēkšņi saprot joku, skaļi iesmejas un saka:
— Nu kāda velna pēc lai es vairs eju, ja būšu parakstījis papīru. Skat, kāds blēdis! Velns zina, tu esi tieši tāds pats kā skolā. Protams, tikai lielāks un garāks. Tomēr runā tāpat kā skolā.
— Jā, nu, ķēms, vai tad tu būtu savādāks? Iedod tik rokā gaļas kanci, un tavs zods spīdēs tāpat kā skolā.
— Nemels niekus — mans zods nekad nav spīdējis.
— Hē! Bet kāpēc veltīgi strīdēties — abi esam krietni vīri, tikai es tāds trūcīgāks, — paraksti, tad tiksi no manis vaļā. Bez paraksta es tik un tā projām neiešu, to tu nemaz neceri.
— Tu jau dzirdēji: es negribu dot parakstu. Baidos. Labāk iedošu naudu, tad vismaz zināšu, ka skaidri rēķini.
— Labi, dod naudu.
— Hm … arī naudu tā kā negribētos dot. Patiesībā man tās nemaz nav. Drusku 'ir, bet tā domāta paša vajadzībām.
— Nemuldi niekus. Un negrēko. Dievs tevi pārmācīs par tādām nevalodām. Redzi, rīt es ar sa'vu veco braukšu uz pilsētu pie notāra, tad atkal atvedīšu tev vezumu reņģu, ja vēlies. Vispār, ja tu dosi parakstu, apgādāšu tevi ar reņģēm augu gadu. Par to parūpēšos, nudien. Tev vairs nebūs nekādu bēdu, padod tikai uz Aizpuriem ziņu, sak, Tots, — reņģes! Un es ar putna spārniem traukšos uz pilsētu, muca uz muguras, un, švīks, šurpu, pie tavām klēts durvīm.
— Oja, kur es likšu tādu lērumu reņģu? Domā, daudz man šo vajag?
— Daudz, ļoti daudz. Vai arī tev ievajadzēsies izkapts vai sirpja, pļaujmašīnas vai… Es atvedīšu visu, kaut vai Barklaja pieminekli.
— Nē, es nudien būtu iebēdzis purvā, ja zinātu, ka atnāks kārdinātājs. Citādi es tevi satieku labprāt un ar tevi parunājos, bet šī mūžīgā naudas mangošana — tā man nepavisam nav pa prātam.
— Mūžīgā naudas mangošana! Rūpējies par savu dvēseli, Tenison, negrēko pret astoto bausli, vecais pūķi. Tā viena reize, kad tu aizdevi simtnieku Lēstam, — vai tā ir mūžīgā naudas mangošana? Tu vēl esi jauns, jods zina kāds kļūsi vēlāk, vecumā. Tu laikam būsi tāds sīkstulis, no kura kapeiku ar spiešanu neizspiedīsi. Neskopojies, citādi drīz novecosi. Esi prātīgs: dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem, neturi sveci zem pūra, kā veci ļaudis saka.
— Jā, runāt tu proti — tas tiesa. Patiesībā tev vajag kļūt par advokātu, nevis par zemkopi. Nu labi, es likšu tevi pacienāt ar pusdienām un piedevām došu uzdzert labu, svaigu kvasu — tikai nerunāsim vairs par to parakstu.
— Hm-hm-hm … Tu esi liels jokdaris, Tenison. Kīrs ir jokdaris, bet tu esi viņam priekšā tā apmēram par kādas pūrvietas tiesu. Kaut tu zinātu, kādās sprukās esmu iekūlies, tad tu neļautu man runāt ne piecas minūtes — tūlīt iedotu visu, ko vien es lūgtu, bet… Zēl, ka nevaru tev pašlaik pastāstīt neko tuvāk. Dzīve ir padarījusi mani piesardzīgu un iemācījusi visu neizpļāpāt tik lēti. Gan jau tu dzirdēsi, gan dzirdēsi… Laiks iet, bet laime nezudīs.
Paiet vēl labs brīdis, kamēr labi vārdi pieveic ļauno varu. Beidzot Tenisons vairs nespēj pretoties Totsa neatlaidībai un tusnīdams un stenēdams parakstās. Nu pārvaldnieks vairs daudz nerunā, ieliek savu zīmi kabatas grāmatiņā un kāto uz Paunveres pusi. — Veicas, veicas, veicas, — viņš saka iedams. — Sākumā neveicās, bet vēlāk paveicās. Hm, tagad mani soļi ir daudz noteiktāki. Cilvēks nekad nedrīkst padoties izmisumam! Vai nav tiesa, Jāzep Andrejevič, hm, a?
Paunverē uz dzirnavu tilta pretī nāk divi skolas biedri — Lesta un Kīrs. Pēdējais jau ir paguvis pārģērbties svētdienas drēbēs un par kaut ko dzīvi sarunājas.
— Atkal Kīrs! Ūja, nelabais! — pārvaldnieks iesaucas jau pa gabalu. — Visur, kurp vien ej, Kīrs priekšā. It kā tu būtu iegriezies pie Lākmaņa un licis sevi nodrukāt tūkstoš eksemplāros, tāpat kā Lesta savu grāmatu. Kīrs un Kīrs! Nudien, es netieku no tevis vairs vaļā.
— Kas tev kait, mīļais skolas biedri? Vai es tevi traucēju, ka vienmēr dūros acīs? Labāk atzīsties — vai dabūji parakstu?
— Jā, — Totss piešķiebj kaklu. — Dabūju, tu, līgavaini!
— Nu, tad jau labi.
— Nav slikti, līgavaini.
— Kas par līgavaini? Atradis vārdu! Es jau tev teicu, ka neļaušu ar sevi spēlēties.
— Tu, Lesta, nemaz nezini, — Totss ietiepjas, — viņš taču ir līgavainis. Brauca uz Maskavu mācīties zemes virčafti… Vēlāk vēlreiz mācījās pie manis un … Citādi viņš ir gluži jauks zemkopis, tikai netur naba un kauli.
— Tu runā par mani kā par vērsi vai zirgu, — Kīrs saskaišas.
— Jā, līgavaiņu Paunverē netrūkst, — Lesta secina. — Tikko apciemoju kādu savu skolas biedreni — arī tur runāja par līgavaini un precībām un …
— Ko tu apciemoji? — rudmatis kļūst uzmanīgs.
— Raju Tēli, protams. O, tā ir lieliska meitene, kurš viņu reiz iegūs, tas būs laimīgs. Starp citu, es viņai aiznesu savu «slaveno» grāmatu. — Lesta pasmaida, un abi ar Totsu zīmīgi saskatās. Bet skolas biedru Ķīru krata drudzis.
—- Ak šitā, ak šitā? — viņš tincina. — Ak tad runā jau par precēšanos? Hmm… Vai es tev neteicu, Tots, jo tu būsi stūrgalvīgāks, jo tevi vairāk cienīs. Hī, meitene nobijusies, ka nepametu viņu pavisam. Es jau nemaz nedomāju viņu pamest, tikai tā … mazliet pabaidīt, lai dabū mācību. Ak šitā? Ak šitā? Citādi dancoju pēc viņas stabules kā muļķis un rādu kumēdiņus … Nu viņa jūt. ..
— Nē, bet… — Lesta grib ko iebilst, taču Totss pieskaras viņa plecam, ieklepojas un slepus pamirkšķina ar aci, lai draugs nestrīdas pretī, lai skolas biedram Kīram paliek ticība, ka viņš ar savu lielisko noteiktību tiešām nobiedējis Tēli, jo laimīgi ir tie, kas neredz un tomēr tic.