Sajā mirklī no aptiekas iznāk vecais aptiekārs un lēni dodas uz tilta pusi. Rokā viņam ir mazs, avīžpapīrā ietīts sainītis un spieķis. Pienācis pie skolas biedriem, viņš vērīgi paskatās uz Totsu, noņem cepuri, paklanās un saka:
— Palieciet veseli, Totsa kungs, un dzīvojiet tik labi, cik vien varat!
— Kā? — pārvaldnieks brīnās, pasniegdams tam roku. — Uz kurieni tad jūs?
— Uz kurieni… — atbild aptiekārs, — to es jums patlaban nevaru pateikt. Vai esat aizmirsis to stāstu: kāds vīrs gāja pa ielu, padusē slota un ziepju gabals.
— Nu jā, bet jūs vēl atgriezīsieties Paunverē? Jūs taču neaizejat pavisam?
— Iespējams, bet pēc mana aprēķina tik drīz vis neatgriezīšos. Katrā ziņā mans darbalauks vairs nav šeit.
— šitā gan. žēl. Ļoti žēl! Bet jūsu lietas, jūsu mantas taču paliks šeit?
Aptiekārs pašūpo spieķi un avīzēs ietīto sainīti pārvaldniekam zem deguna.
— Sis te, — viņš piebilst, — ir spieķis, avīzē tabaka un čaulītes. Kā jums šķiet, kuru no šīm mantām varētu atstāt, lai pievāktu vēlāk?
—- Ak, tādā gadījumā … — Totss atvainojas. — Nezināju, ka jums ir tik maz mantu.
— Maz? — aptiekārs brīnās, saraukdams sirmās uzacis. — Maz? Tas ir, kā nu to ņem. Man sākumam pietiek. Vispār cilvēks ir laimīgāks, ja viņam mazāk visādu grabažu, it sevišķi ceļojumos. Iegaumējiet un atcerieties, jaunais cilvēk: katrā stacijā ir kāds bērns, kāds mazs Jingele, ko es varu pacelt uz rokām un ienest vagonā; bet ar lielu'čemodānu es šo pašu bērniņu nejauši piespiestu pie sienas un sagādātu mazajam sāpes. Bez tam man atkrīt klapatas ar bagāžas kvītīm un nemoka bāžas, ka vilciens varētu aiziet, kamēr es kādā stacijā iedzeru pudeli alus. Gribu ceļot un izdzert savu alus pudeli svētā mierā … mierā, kam ir vislielākā vērtība šajā pasaulē. Vai man nav taisnība, mm, a?
— Nē, tur man nav ko iebilst.
— Nu, vai redzat? Ja jums nav padomā kādi citi pasākumi, tad mēs varētu uz šķiršanos iedzert kādu mazu šņabīti. Nebaidieties, ka nokavēšu vilcienu, es nekad un nekur nenokavēju.
— To var, — pārvaldnieks piekrīt un paraugās uz Lestu un Ķīru.
— Es neiešu. Man nav laika, — skroderis ierauj galvu plecos. — Man vēl daudz visādu darīšanu.
— Nu jā, — pārvaldnieks vienaldzīgi atsaka, — ej vien un pielūko, ka atnes piecus rubļus, citādi iesūdzēšu tiesā un likšu pārdot tavu šujmašīnu, ja nesamaksāsi ar labu.
— Hī! — ņirgājas Kīrs. — Vai tev ir liecinieki? Kas dzirdēja, ka mēs saderējām uz pieciem rubļiem? Tu vari samelot un sacīt, ka es tev zaudēju simt rubļu.
— šitā gan? Tad jau neko darīt. Tad sagādā man vismaz to prieku un nerādies šodien vairs acīs. Velns zina, mana labā roka niez, tas liecina, ka piedalīšos nelielā kautiņā … Kādā draudzīgā ķīviņā, piemēram, kā toreiz uz lauka pie Rajām. — To pateicis, pārvaldnieks uzgriež Kīram muguru un iepazīstina Lestu ar veco provizoru.
— Gan iztiksim, — tas saka, — draugs Rafaels var mierīgi iet, kurp vien vēlas. Viņa vietā strādās mans skolas biedrs Lesta … Jūsu amata brālis un rakstnieks.
— Ak šitā, — aptiekārs atkal sarauc uzacis, — amata brālis! Ļoti priecājos! Es gribētu pirms šķiršanās pateikt pāris prātīgu vārdu arī jums.
— Es domāju, — Totss pārņem iniciatīvu, — ieiesim tepat pie meldera palīga — viņš man vecs paziņa. Būs arī kokle, Lesta mūs iepriecinās ar mūziku. Ahā, tur jau viņš nāk — meldera palīgs. Sveiki, sveiki! Kā klājas?
Draugi ieiet meldera istaba, sasēžas pie galda un uz gultas. Protams, meldera palīgs ir gatavs izpildīt jebkuru pavēli, ko dotu aptiekāra kungs vai Totsa jaunskungs. Acumirkli! Pirms viņi paspēj izskaitīt līdz simtam, meldera palīgs jau ir atpakaļ. Pēc kāda laika viņiem vēl pievienojas mācītājmuižas rentnieks; šī cilvēka priekam un izbrīnai nav robežu, ieraugot tik daudz vecu, labu paziņu. Pievakarē Paunveres dzirnavās atkal tiek izteikta daža laba «pamācība» un pārcilātas vecas mīļas atmiņas.
Bet Kīrs, pilns priecīgu noskaņu, jož tieši uz Rajām. Ahā! Tā! Meitenei ūdens smeļas mutē! Jā, jā, lai citreiz ir gudrāka, ar nopietniem cilvēkiem nedrīkst spēlēt nekādus kumēdiņus. Hī — Totss ir atkal sprukās kā čigāns jukās — lai vandās apkārt pa ciemu un vāc parakstus! Nezin, kurš gan uzticēs savu parakstu tādam razbainiekam un strīdusgailim? Paunveres ļaudis taču nav dusmīgi uz savu naudu, ka tie izdāvās parakstus katram Krievijas klaidonim. Kas zina … varbūt Totsu saimniecība tagad nonāks zem āmura, tad … Hm, ja viņš saņemtos un nopirktu pats? Divi simti ir nolikti uz viņa vārda, vecajam arī būs savi pieci simti… kas zina …
Pilns varenu nākotnes nodomu rudmatis nonāk Rajās. Viņš kā uzvarētājs iedrāžas lielistabā un, noņēmis cepuri, iesaucas:
— Nu, Tēle, kā klājas? Sveiki! Ilgi neesam redzējušies, tā mēs vēl varam atsvešināties. Kad tad dzersim kāzas?
Tēle satrūkusies paskatās uz «maiksti» un lēni vaicā:
— Ko? Vai jūs neesat apdzēries?
— Hi-hī! — rudmatis smejas. — Apdzēries gan. Bet apdzēries aiz laimes, nevis no degvīna vai alus. Jā, nu tu pati redzi, Tēle, ko tu panāci ar savām izdarībām, — iznākums viens un tas pats.
— Neko nesaprotu, — meitene pakrata galvu. — Ja neesat piedzēries, tad esat kaut kur kritis un smagi sasities.
— Nekā, — Kīrs mīļi pasmaida, — neesmu arī kritis. Atnācu pateikt, ka …
— Atkal ar jaunām ziņām! Jūs vienmēr nākat ar ziņām, visu vasaru. Kādām ziņām? Kas tad sūta?
— Hi-hī! Es pats, kas gan cits. Nē nu, neesi taču tik dusmīga, Tēle, atnācu ar tevi izlīgt. Runāsim nopietni —- kad tu gribi rīkot kāzas? Aizmirsīsim visas vecās ķildas un dzīvosim kā roka ar cimdu. Ko mēs ērmosimies? Es gan varētu tev daudz ko pārmest, bet lai jau paliek. Katrai jaunai meitenei ir savi niķi, toties mums, vīriešiem, jābūt gudrākiem un jāpadodas laikus. Pavisam nopietni — kad rīkosim kāzas?