— Nē, — Tēle atkal pakrata galvu, — jūs tomēr esat kritis. Bet šī krišana ir bijusi tik smaga, ka jūs to pats vairs neatceraties. Tomēr… ja jūs tik ļoti interesē, kad rīkošu kāzas, tad … varbūt ļoti drīz.
— Nu jā, — Kīrs priecīgi izstiepjas.
— Jā, tikai ne ar jums, Kīr.
— Ne-ne … Ne ar mani? Ar ko tad?
— Tā būs mana darīšana.
Rudmatis uz dažiem mirkļiem zaudē valodu, tad nodzen no uzacs mušu, paskatās pulkstenī un beidzot stostīdamies iejautājas:
— Taču … ne ar Totsu?
— Tieši ar Totsu. Viņš ir zemkopis.
— He, — Kīrs ieblējās pilns naida un nicināšanas. — Kas šis par zemkopi?! Totss klaiņo apkārt pa ciemu, vāc kapeikas un diedelē parakstus, lai atkal aizņemtos, citādi saimniecība nonāks zem āmura.
— No šīs likstas viņu paglābšu es!
— Jā — paglābsiet! Hm . . . Bez tam viņš vēl ir liels blēdis. Mēs šodien saderējām, viņš pazaudēja piecus rubļus, bet tagad to noliedz, negrib maksāt.
— Es samaksāšu. Pagaidiet — te būs pieci rubļi.
— Jā, nu . .. pieci rubļi, bet. . . Viņš taču ir dzērājs. Ko jūs ar tādu iesāksiet? Vispirms viņš nodzers Aizpurus, pēc tam ķersies pie Rajām. Ejiet paskatieties, ko viņi dara melderzeļļa istabā. Abi ar aptiekāru dzer un žūpo, tīri bail skatīties.
— Sāds paradums viņam būs jāatmet, dārgais Kīr.
Tas vairs nevilksies ilgi. Bez tam viņš tomēr ir zemkopis, nevis tāds «pletīzeris skrandās» kā jūs.
— Jūs nedrīkstat tā runāt! — Kīrs izvalba acis un izriež krūtis.
— Kā jūs drīkstat nolamāt manu līgavaini?
— Viņš taču ir blēdis un zaglis. Vai tad jūs neatceraties, ko viņš izdarīja skolā ar manām pogām?
Ari meiča tumši pietvīkst un, pūlēdamās atrast pienācīgu atbildi, izmisusi paskatās apkārt.
— Nāc šurpu, Līde, — viņa sauc uz otro istabu, — un atbrīvo mani no šā tipa!
— Kas šeit notiek? — Tēles jaunākā māsa ar izbailēm jautā no sliekšņa.
— Nekas nenotiek, — nomurmina Kīrs, paņem no galda piecnieku un aiziet, ar troksni aizcirzdams durvis.
— Žēlīgā debess! — Tēle sasit plaukstas. — Kur gan tāds radies?
22.Arņa vēstule
Arņa vēstule
Beidzot, Virva, saņēmu Tavu vēstulīti un katru dienu vēl un vēlreiz pārlasu īsās rindiņas. Man šķiet, it kā es katru dienu būtu saņēmis no Tevis vēstuli un jaunus sveicienus. Vairākas dienas pēc kārtas ar nepacietību gaidīju no Tevis jaunu sūtījumu, un man sāpēja sirds, redzot, ka no Tevis nav pienākusi neviena rindiņa. Nu es vairs negaidu — zinu, ka tās nebūs. Sajā vēstulē es negribu pieļaut nekādus melus, nekādu izlikšanos, citādi Tu agri vai vēlu ieraudzītu, kā no manis nokrīt kāda raiba spalva, ar kuru savā vieglprātībā biju izgreznojies. Beidzot es redzu visu skaidrāk nekā jebkad: mans mūžs būs veltīts ciešanām. Tiesa, dažkārt liekas, ka pasaulē ir vēl viena otra mīļa sirds, kuras dēļ būtu vērts dzīvot, kuras tuvumā varētu izjust prieku, piemēram, es mīlu savus vecākus, vēl vairāk vecmāmiņu, kas man stāsta brīnišķīgas pasakas. Bet kaut kas manī negrib ar to samierināties un tiecas pēc lielas laimes, kas paceltu dvēseli līdz saulei. Sīs veltīgās gaidas un meklēšana ir manas dzīves traģēdija, ko nojauš arī daudzi citi. Es nelepojos un saku: varbūt tas beigsies bēdīgi. Es ar to negribu neko apgalvot, negribu nevienu apvainot: ne cilvēkus, ne apstākļus, — lai šo soli (ja tas tiešām notiks) uzskata par manu personīgo vēlēšanos, jo tā domāju arī es pats. Bieži vēroju rietošo sauli, kas zeltī bērzus pļavā, — tā ir mana mīļākā glezna, ko apbrīnoju jau bērnībā. Tagad es lūkojos šai bērnības atmiņu ainā un jūtu, ka līdz ar rietošo sauli zūd arī cerības, tāpat kā gadu gaitā apdzisa mans dzīvot prieks. Reizēm saku
pats sev, it kā sevi mierinādams: «Varbūt saule aizgāja tikai tādēļ, lai tev atnestu lielu, negaidītu laimi, kad tā atgriezīsies.» Dažreiz domāju, ka pat niecīgs maigums, ko Tu veltītu man, aizbiedētu no manis visas skumjas, bet tūlīt nojaušu: šis pilieniņš atveldzētu izslāpušo dvēseli tikai uz mirkli, un galu galā būtu jāpiedzīvo vilšanās un sāpes.
Tā es dzīvoju — par krustu sev un varbūt ari citiem.
Reizēm atceros tos laikus, kad mēs sapņojām par mūsu nākotni, tas ir, es runāju, un Tu klausījies, reizēm klusu smaidot, reizēm zobgalīgi smīnot. Atceries, mēs nolēmām doties garā ceļojumā, lai redzētu svešas zemes un tautas, gribējām apmesties Vidusjūras krastā un dzīvot 2ana Žaka dzimtenē, pie kam mūsu vienīgais pavēlnieks būtu mūsu pašu griba. Mūsu bagāžai vajadzēja būt tikpat vieglai kā mūsu sirdīm, lai mēs desmit minūtēs varētu šķirties no vietas, kur bijām nolēmuši palikt desmit gadus. So pēdējo domu izteici Tu un to bieži atkārtoji. Tad, atceries, mēs iztēlojāmies Tevi par slavenu dziedātāju, ko es pavadītu uzvaras gājienā pa visu pasauli. Kopš tā laika esmu zaudējis dažu labu greznu spalvu no sava košā tērpa. Un varbūt zaudēšu vēl. Es vairs nesapņoju par tāliem ceļojumiem kopā ar Tevi, taču bieži domāju par vēl tālāku ceļojumu… Manā galvā pēdējā laikā ir pavīdējušas dažādas domas, bet kādēļ gan tās visas izklāstīt? Labāk pateikšu vienu, pašu skaidrāko, turklāt negribu Tev neko pārmest.
Iedomāsimies, kā būtu, kad pienāktu laiks un mēs uzsāktu kopīgu ceļojumu caur dzīvi… Vai es Tev ne- soļotu blakus ar to pašu krustu, ko nesu līdz šim? Tu zini, es nicinu sīkos priekus, kurus Tu tik kāri tver, Tu tos kāroji jau agrāk, taču nespēji no tiem atteikties manā labā. Mūsu ceļi šķirās. Atkārtoju: es nepārmetu Tev; varbūt šeit pirmajā vietā ir mans paša egoisms.