Viņa kabatas grāmatiņā jau glabājas vairākas šādas vēstules. Reizēm dienvidū viņš tās izņem no kabatas, izklāj sev priekšā uz galda un noslēpumaini pasmaida: — Ķēms! It kā man nebūtu cita darba kā skraidīt uz Rajām.
Kādu dienu jaunais saimnieks, kā viņu tagad Aizpuros dēvē, kopā ar Libli atkal strādā izcirtumā. Zvaniķis aizsmēķē ugunskurā papirosu un viltīgi pamirkšķina Totsam ar aci. Jaunais saimnieks to ļoti labi redz, bet šņākdams strādā tālāk. Pēc kāda laika šī grimase atkārtojas.
— Ko tas nozīmē? — pārvaldnieks beidzot noprasa.
— Nu, — Lible atsaka, — kaut ko jau nozīmē. Jaunais saimnieks ir tik noslēpumains un kluss, it kā nekas nebūtu noticis.
— Jā, kas tad ir noticis?
— Nu … laiks paiet, bet laime nezūd.
— Nu jā, nezūd gan, tomēr…
— Jaunumi birst kā no maisa, viss ciems skandina, bet jaunais saimnieks nebilst ne vārda.
— Kā gan tas varēja gadīties? — Totss smaidīdams brīnās.
— Nezinu, kā tas varēja gadīties. Varbūt aiz lepnības. Negribētos jau ticēt, ka Totsa jaunskungs varētu kļūt lepns, bet… ej tu sazini! Jā … Nē nu, viss jau notika tā, kā vajadzēja. Vai tad es … Vai tad es allaž netiku teicis, ka …
— Ļoti interesanti, — Totss pārsteigts jautā, — kas tie par jaunumiem? Tu vienmēr runā tik mīklaini, nekad nevar saprast, ko tu īsti gribi sacīt.
— Jā, — Lible smejas, — kas tur ko saprast. Viss skaidrs. Bet sieva negrib man ticēt. Pati sapļāpā diezin ko, bet, kad es iepīkstos, tad viss esot balti meli. Šorīt ķēros pie žagariem — uznāca briesmīgas dusmas, — sak, ņemšu un nopēršu . . . Sī tūlīt: varbūt tev taisnība, tādēļ jau nesāc kauties.
— Jocīgi!
— Nekā jocīga te nav. Gadās vēl jocīgākas lietas. Sī pati Erjas vai Ernas jaunkundze, kas šeit pārlauza saulessargu, tā …
— Nu, kas tad ar viņu noticis?
— Nekādi nedabūja projām no Paunveres, tēvam pašam bija jābrauc pakaļ no Krievijas. Sākumā te viņai bija garlaicīgi un garlaicīgi, bet, tikko sāka draudzēties ar Teukres Savādnieku, tā garlaicība izkūpēja kā dūmi. Velns zina, jāsaka, tai mīlestībai gan piemīt liels spēks un vara!
— Nu Irbi, cik tālu tad tās lietas tagad ir?
— Tālu! Viņa vēl dzīvo tepat Paunverē. Meitene spurojas pretī, negrib par Krieviju vairs ne dzirdēt. Lai vecais ņemot Savādnieku līdzi, tad viņa braukšot.
— Hm … Tiešām jocīgi.
— Nu, vecais, Ernas tēvs, kādu dienu aizjož uz Teuk- rēm, saka: «Liec meiteni mierā!» Savādnieks pretī: «Nē! Dod meitu man!» Neko darīt. Esot izrunājušies gari jo gari; klāt es nebiju, nekā nezinu. Mājās atkal —- to man izstāstīja ķestera ķēkša, — nu jā, mājās preilenīte apkrīt tēvam ap kaklu, raud un lūdzas, pat ķēkšai aiz durvīm saskrējušas asaras acīs, sak, ko tas vecais sakārnis viņu moka! Tāda jauka mamzelīte: vienmēr dod ķēkšai dzeramnaudu, neko nežēlo. Nu tad ķēkša savukārt ļipaku ļepaku pie ķestera cienīgās: «Ejiet taču jūs preilenītei palīgā un mēģiniet pierunāt viņas tēvu. Ko jūs viņu mokāt, vai nedzirdat, cik žēli raud?» Nu, ķēkšai drīz vien jauna kleita mugurā un vēl nezin kas.
— Vai tad galu galā pieveica veco?
— Taču laikam. Preilenīte vēlāk dancojusi un lēkājusi kā negudra, bučojusi tēvu un tanti, un visvairāk ķēkšu.
— Jā, jā, — Totss pašūpo galvu, — Savādnieks ir krietns puisis. Lāga zēns, nav ko runāt.
— Lāga zēns, tas tiesa, re, ietina preilenīti savā tīklā, ka prieks. Nē, es saku, kad Paunverē reiz sāksies kāzas, tad es tās visas, nudien, viens nespēšu nodimdināt. Sito zvanīšanu! Sito dzeršanu! Bet, ej sazini, vai šitādu vecu sesku kā es maz aicinās, tomēr… pag, ko es vēl gribēju sacīt… nu jā, sak, ņemot vērā mūsu veco draudzību, varbūt Totsa jaunskungs tomēr mani uzaicinās.
— Hm, — Totss atņurd. — Skat, kur tu esi mērķējis. Viņam jau viss zināms.
— Žēlīgā debess, viss Paunveres ciems skandina, kā lai nezinātu. Mācītāja Līze un kroga meita šaudās kā atspoles un žadzina kā žagatas: «Vai jūs zināt, vai jūs zināt?» Vai gan mūsu Paunverē var kaut ko noslēpt? Paunverē izvelk noslēpumu pat no turienes, kur nemaz nav. To jau varēja paredzēt. Ar Savādnieku bija kā bija, bet jūsu lieta beidzās ziher.
— Ak ziher. Bet, ja jau Paunverē viss zināms un redzams, vai tad tu nevari man arī pateikt, ko pašlaik dara Jorhs Adniēls Kīrs?
— Jorhs Adniēls Kīrs… — Lible pakrata galvu. — So vīru mēs laikam vairs neredzēsim. Tādu kaunu un negodu! Kur tāds caurkritis brūtgāns vairs drīkst rādīties? Neesmu viņu ilgi redzējis un laikam pirms nāves arī neredzēšu.
— M-jā … — Totss nomurmina, pārlaizdams skatienu pār izcirtumu.
Uz mirkli iestājas klusums, tad jaunais saimnieks izstiepj kaklu, vērīgi paraugās uz mājas pusi un sāk smieties.
— M-mh-mh, hi-hi-hī — vai redzi, kas tur nāk?
Lible atstumj cepuri pakausī, izņem no mutes papirosu un skatās.
— Tfū, nelabais! — viņš nospļaujas. — Tas taču Kīrs. Se tev: pirms nāves neredzēšu! Viņš ir klāt kā likts. Es par visu vairāk gribētu zināt, kas viņam te darāms. Skat, nāk uz izcirtumu. Laikam kādā notīgā lietā,
— Nu tad labdien! — rudmatis, pienācis tuvāk, iesaucas nedabiski spalgā balsī. — Veiksmi darbā un…
— Paldies, mīļais skrodermeistar. Laikam nācāt mums palīgā tāpat kā vasarā pie akmeņu velšanas?
— Nē, nenācu vis, — Kīrs smejas. — Nenācu vis, mīļais zvaniķi. Lauziet vien celmus un dariet ar tiem, ko gribat, — man nav laika. Nācu aprunāties ar savu dārgo skolas biedru.
— Ko tad atkal gribi? — Totss rūgti jautā.
— Kā «atkal»? — Kīrs ņirgājas. — Kad tad es «atkal» no tevis esmu kaut ko gribējis? Arī tagad es neko negribu — tieši otrādi, es tev kaut ko atnesu … Kaut ko labu. Se, dārgais skolas biedri Jāzep Tots. Seit, šajā grāmatā, ir aprakstītas visas tavas skolas laika palaidnības. Protams, ne visas, bet, ja es kādreiz satikšu šo Lutsu, es viņam pastāstīšu vienu otru notikumu, kas vēl jāuzraksta. Ņem, ņem, dārgais skolas biedri, un lasi. Vienu eksemplāru aizsūtīju uz Rajām.