Aptiekārs to saka ar humoru.
Abi paziņas smejas un sit viens otram uz pleca. Tad Totss atkal atsāk stāstu par Krieviju, tās muižām un par savu lielisko amatu; te Kīrs ierauga kaut ko tādu, kas viņam uzdzen zosādu. Aptiekārs jauc Totsa matus un dēvē viņu par «velna puiku», bet Totss rausta aptiekāru aiz deguna, it kā vēlēdamies savādo «lietas koku» paņemt sev līdzi piemiņai. Laiku pa laikam aptiekārs paņem burciņu un aizstaigā līdz plauktam; vēderainās pudeles saturs manāmi plok. Par laimi, tajā brīdī, kad abi paziņas jau nonākuši tik tālu, ka sāk cīkstēties, aptiekā ienāk kāda veca sieviņa un prasa septiņvelnu spēku; Kīrs ir priecīgs, ka cīkstēšanās izpaliek un tuvojas šķiršanās.
Pēkšņi Totsam rodas vēlēšanās kaut ko nopirkt, starp citu, arī jūras sāli, sūkli un zobu suku, bet Kīrs ieteic iepirkšanos atlikt uz rītdienu. Beidzot skolas biedri atvadās no aptiekāra un apsolās visdrīzākā laikā to atkal apciemot.
6.-NU poiģom, — Totss saka Kīram
-NU poiģom, — Totss saka Kīram, pēkšņi pāriedams uz krievu valodu; viņi ir izgājuši no aptiekas uz lielceļa.
— Kudā? — Kīrs nedroši jautā.
Pēdējais nav sevišķi pārliecināts par savām krievu valodas zināšanām, tomēr gribētos parādīt, ka arī viņam skolas laiks nav pagājis veltīgi.
— Ņe vsjo ļi rovno, — Totss atmet ar roku. — Poiģom! — Skolas biedrs atstūmis savu spalvām greznoto platmali uz pakauša un laiku pa laikam uzšauj ar pātagu sev pa stilbiem. Viņa apaļās ūpja acis ir aizmiglojušās, bet vaigus un pieri klāj spožas sviedru lāses. Kāda bāli dzeltena matu šķipsna, kas nokarājas uz pieres, piedod Krievijas draugam tādu izskatu, it kā tam visas pasaules jūras sniegtos tikai līdz ceļiem.
Kīrs mirkli noraugās šajā nedrošajā stāvā, tad ātri samirkšķina acis un jautā:
— Kas tās bija par zālēm, ko viņš tev iedeva?
— A ti čto, sļepoi, čto ļi? — Totss atteic. — Razve ti ņe viģel, čto bilo napisano na butilke?
— Ņet, ņe viģel.
— Vot durak!
Kīrs pamana, ka draugs vairs nedomā atteikties no svešvalodas, un uzsāk citu sarunu:
— Redzi, Jāzep, —viņš saka, — tur tālāk ir jaunais ugunsdzēsēju depo.
— A mņe napļevaķ na vaš novij depo!
— Un tur mazliet tālāk dzīvo velns.
— Velns! — Totss pārsteigts iesaucas, pie kam viņš uz mirkli aizmirst pat krievu valodu. Taču tūlīt iekrīt atkal agrākajā tonī un, vicinādams pātagu, saka:
— Tak poiģom k etomu čortu!
— Nē, — Kīrs pasmaida. — Viņš taču nav īsts velns. Tas ir viens bagāts vecpuisis, kurš uzbūvējis sev māju un tagad tur dzīvo. Par velnu viņu dēvē tikai apkārtējie.
— A ja hoču na jevo posmotreķ, — skolas biedrs ietiepjas.
— Nav vērts, — Kīrs brīdina. — Tas ir briesmīgi sirdīgs vecis, viņš mūs nelaidīs iekšā. Pagalmā viņam liels nikns suns, tas tūlīt klups pie rīkles.
— Jerundā! Poiģom!
Beidzot pēc ilgas tielēšanās Kīram izdodas draugu atrunāt. Abi nogriežas atpakaļ uz tilta pusi. Tagad pie diviem malējiem pienācis klāt vēl trešais, kurš smiedamies kaut ko stāsta pārējiem. Kad draugi nonākuši iepretī dzirnavām, runātājs pēkšņi apklust un lielām, gandrīz izbiedētām acīm raugās uz lielceļu. Tajā pašā brīdī Kīrs pamet skatienu uz dzirnavām, apstājas un piebiksta Totsam ar elkoni.
— Skaties, Jāzep, kas tur stāv, — viņš saka.
— Napļevaķ, — atbild Totss, plīkšķina pātagu pa gaisu un grasās iet tālāk, pat nepaskatījies uz to pusi.
— Kur tu tā skrej, pagaidi! — sauc Kīrs. — Nudien, vēlāk nožēlosi, ja aiziesi. Pagaidi!
Bet Totsam nemaz nav jāgaida. Malējs jau ir uz tilta, tas aizskrien dažus soļus draugiem garām, tad pēkšņi atgriežas un nopietnu seju soļo Totsam tieši pretī. Pēdējais, ieraudzījis sev priekšā svešinieku, pagriežas sāņus. To pašu dara arī nācējs. Pa labi, pa kreisi — bet svešais ir un paliek Totsam tieši deguna priekšā un aizsprosto ceļu. Sī neparastā deja uz lielceļa ilgst pāris minūšu, bet Kīrs, stāvēdams mazliet tālāk, gardi smejas; tad Totss uzmet pretimnācējam niknu skatienu un paceļ pātagu.
— Cto eto za bezobrāzije? — viņš uzsauc.
— Postoi… Pogoģī! — svešais vīrs iesmejas un satver pātagu. — Neesi tik dusmīgs, mīļais skolas biedri!
Pie vārda «skolas biedri» pār Totsa seju pārslīd izbaiļu ēna, bet, vērīgi ielūkojies svešinieka sejā, viņš priecīgi iesaucas:
— Cort poberī! Savādnieks!
— Tieši tā, — atbild malējs. — Vai patiesi tu mani vairs nepazini?
Totsa mute izstiepjas platā, draudzīgā smaidā kā pirmīt, kad viņš vēroja aptiekāru, dzerot pilienus ar cukurūdeni.
— Kīr, sātan! — viņš nodārdina, kad Kīrs pienācis tuvāk, — kādēļ tu man neteici tūlīt, ka tas ir Savādnieks?
— Es jau visu laiku teicu, — sarkanmatis protestē, — bet tu nelikies ne zinis.
— Savādnieks, Savādnieks! — atkārto Totss, it kā viņš negribētu ticēt, ka šis jauneklis ar miltos novārtīto apģērbu varētu būt viņa bijušais skolas biedrs. — Nu tad esi sveiks, mīļais skolas biedri! — viņš aizkustināts iesaucas un apskauj smaidošo Savādnieku. Kad Totss atlaiž Savādnieku vaļā, viņa garie lepnie svārki ir balti kā melderim. Nu viņš izņem no kabatas papirosu kārbiņu, piedāvā Savādniekam smēķi, izpušķo arī pats savu muti un turpina:
— Ko tu, ķēms, man neteici tūlīt, ka tu esi Jānis Savādnieks; šis man te danco deguna priekšā kadriļu. Es minu un nevaru uzminēt, sak, kas tie par pekstiņiem, lielceļš kļuvis par šauru! Beidzot uznāca tādas dusmas, ka grasījos zvelt ar pātagu.
Savādnieks saliecas kūkumā un smejas pilnā kaklā, kamēr acīs sariešas asaras.