— Uz Rajām! — iesaucas jaunais saimnieks, nedroši paņemdams grāmatu. — Kādēļ uz Rajām?
— Hī! — Kīrs smejas. — Nē nu, lai lasa visa Paunvere un redz, kāds delveris tu biji skolā. Hī, man te vēl ir gabali pieci — arī tos es izdalīšu ciemā.
— Velna nelieti! — Totss sadusmojas. — Esi tik labs, Lible, gāz viņam ar degošu pagali, lai atceras.
— Nē nu — kādēļ? — Kīrs atkāpjas. — Kādēļ? Tajā ir aprakstīti gluži jauki notikumi. Kentukijas Lauva un … Notikums ar pogām un … Plosta nogremdēšana un … Tēles ievilināšana upē un … Hi-hī! Tur ir rakstīts arī par Libli. Lasiet, lasiet, gan tad redzēsiet. Visvairāk ir par Tali, par viņu raksta tikai labu. Ir pieminēts arī Tenisons un… Bet visvairak Kentukijas Lauva. Hi-hī, Kentukijas Lauva! Redzēs, ko par to sacīs Tēle?
— Va velns, te tiešam ir mans vārds, — Totss brīnās, šķirstīdams grāmatu. — Skaties, Lible! Redzi: «Ar Jāzepu Totsu bija tā: viņš drīkst palikt turpmāk skolā tikai tad, ja atmetīs visas palaidnības, vienalga, lai cik to būtu, un sāks dzīvot, kā kristīgam cilvēkam pieklājas.» Vai redzi, vai redzi? Paklausies tālāk: «Totss apsolījās darīt visu, kas viņa spēkos. Kad Totss nākamajā dienā atnāca uz skolu, viņam bija grūti sēdēt solā.» Skat, velns, kas par būšanām! Pagaidi, pagaidi, stāvoklis uzlabojas. «Totss grozījās un locījās kā tārps uz āķa un sūrojās citiem, kas gribēja ko tuvāk uzzināt par viņa ciešanām: šim uz sēžamvietas esot uzmeties liels augonis.» Redzi, redzi, Lible! Cik smuki pateikts… Palasi pats! Nē, es zināju, ka tāda grāmata tiek drukāta, bet nedomāju, ka tā būs tik traka. Un tu, vecais sumpurni Kīr, to izplati. Tūlīt met ugunī!
— Hi-hī, — Kīrs atkāpjas. — Nemetīšu vis — tās maksā sešdesmit kapeikas gabalā.
— Redzi, redzi, Lible, — Totss lasa tālāk. — «Taču atradās arī tādi, kam bija neganti asa mēle un kas bija gatavi zvērēt pie stopa un bultām, ka Totsam šo kaiti esot uzbūris pats vecais Totsa tēvs, kurš izrakstījis zēna mugurgalu raibu kā dzeņa vēderu. Lai nu būtu kā būdams …» Ai, ai, ai! Kaut jods parautu šo Lākmani ar visām"-viņa drukātavām! «.. . izrakstījis zēna mugurgalu!» Tūlīt met ugunī, Kīr!
— Hi-hī! — Kīrs lēkā ar grāmatu sainīti ap uguni. — Izrakstīja! Izrakstīja! Redzēs, ko teiks Tēle?
— Vot, vot, vot, — Totss, šķirstīdams grāmatu, ir uzgājis kādu citu vietu. — Hm-hm, hi-hi-hī… «Paunveres baznīcas zvaniķis bija savāds vīrs. Viņam arvien bija kaut kas pārdodams. Ja viņam nebija nekā pārdodama, viņš tiecās kaut ko izlozēt, — hm-hm-hī-hī- hī! … — un, ja nebija ko lozēt, viņš dzīvoja pa krogu, dzēra un kāvās. Viena acs viņam jau bija izsista kautiņā, otra vēl turējās, bet ļaudis mēļoja: «Ej nu sazini, cik ilgi turēsies ar^ otra, gan jau izlidos no pieres. Dodiet Liblem kaut vai simt acu, pēc gada vairs nebūs nevienas.»» Ai-ai-ai! Paskat, kas par būšanām! Ko mēs tagad lai iesākam? Nezinu, vai tas ko līdzētu, ja mēs tepat uz vietas nogalinātu I<.īru. Kā tu domā?
— Jā nu, — Kīrs lēkā, — kādēļ tad nogalināt — es taču neesmu rakstījis šo grāmatu. Ejiet nogaliniet Lutsu!
Lible paņem grāmatu un aplūko no visām pusēm.
— «Pavasaris» — pirmā … Tīri glīta grāmata … Pirmā … Labi — pirmā . .. Tad jau viņš rakstīs vēl otru, mīļais saimniek.
— Parādi!
— Jā, jā, tā ir tikai pirmā, — Kīrs paskaidro. — Mēs mājās izlasījām no vāka līdz vākam. Nezin, vai Tēle jau ir izlasījusi vai ne?
— Lible, mēs esam pagalam, — Totss skumji pakrata galvu.
— Nē nu, kāpēc pagalam, — spriež Lible. — Mēs esam kļuvuši ievērojami vīri kā Jansens vai Jakobsons, ja jau par mums raksta grāmatās. Nekas, lai raksta vien, kaut tikai pārāk daudz nesamelotu. «Izrakstījis»… nu kas tur liels? Mums visiem mugurgals reizēm bija izrakstīts… Un man ir tikai viena acs — tas tiesa. Kauties gan pēdējā laikā nav gadījies, bet lai jau raksta vien.
Pēc brīža Kīrs, ņirgādamies un sānu pa priekšu bīdīdams, aiziet. Pa ceļam viņš pašķielē atpakaļ. Sadusmotais Kentukijas Lauva var tiešām iebliezt ar degošu pagali. Bet šīs bailes ir veltīgas. Totss noskumis sēž uz celma "un pat nepaskatās uz Ķīru.
Velna milti! Tagad, kur tās lietas jau ir tikpat kā nokārtotas, pēkšņi parādās šī nolādētā grāmata ar mu- gurgala izrakstīšanu. Se tev nu bija septītā Mozus grāmata, kuru viņš meklēja! Jods zina ko teiks Tele, kad izlasīs visas divdesmit trīs nodaļas. Ļoti iespējams, ka pēdējā mirklī pat atteiksies no tāda apkaunota pielūdzēja. Tad viņus ar Ķīru varēs mest pār vienu kārti. Tie varēs viens otru ķengāt, cik sirds vēlas. Protams, viņš, Totss, ko tādu necietīs. Viņš tūlīt laidīsies atpakaļ uz' Krieviju un pateiks Paunverei ardievas uz visiem laikiem.
Totss iestāsta Liblem, ka viņam mājās ir darīšanas, atstāj zvaniķi izcirtumā un ātri dodas uz Aizpuriem. Viņš pat neapstājas Aizpuros, bet soļo tieši uz Paunveri un no turienes tālāk uz kapsētas kalna pusi. Raju gatves galā viņam sāk uzmākties drūmas domas: ko var zināt, varbūt tas ir viņa pēdējais gājiens uz Rajām. Ar pukstošu sirdi Totss apstājas pie kambara un dažus acumirkļus klausās. Iekšā kāds skaļā balsi kaut ko lasa, pie kam lasītāja cenšas novaldīt smieklus; šķiet, ka viņa nav viena, jo laiku pa laikam atskan skaļi, bērnišķīgi smiekli.
— Kas būs, tas būs, — Totss nomurmina un atver durvis. Viņu saņem ar skaļiem smiekliem. Uz dīvāna sēž Tēle un lasa māsai priekšā «Pavasari».
— Nu, — Tēle smiedamās iesaucas, — šoreiz tu gan atnāci īstajā laikā, Jāzep: mēs dabūjām tik jocīgu grāmatu, ka …
— Es zinu … — Totss sadrūmis apklust.
— Zini? Kā tad tu tik aši uzzināji? Vai tiešām Kīrs?…