— Bet nu saki, cilvēk, — viņš beidzot jautā, — kā tu nokļuvi Paunverē un no kurienes tu patlaban nākdams?
Totss sparīgi ievelk dūmu un tad klepodams pastāsta, ka, iznākot no mājām, viņam bijuši pavisam citi nodomi, bet nelaimīgā kārtā šis esot sapinies ar šo sarkanmataino «sātanu», kurš viņu tagad vadājot velns zina pa kādiem ūķiem. Protams, viņš pats nav vainīgs ne par naga melnumu, jo no viņa, svešinieka, nevienam nav tiesības prasīt, lai viņš pazītu visas Paunveres vilku bedres un beķerejas, kas uzradušās viņa prombūtnē.
— Parauj mani jods, — viņš saka, — ja man būtu kaut mazākā nojauta, ko šis putnu biedēklis šņorzābakos šodien nodomājis ar mani iesākt. No rīta gribēja mani nobendēt un sadzirdīja ar stipru indi, kas man uzdzina briesmīgas šķavas, — nē, ne šķavas! — pareizi, briesmīgas žāvas. Par laimi, aptiekārs vēl īstajā laikā iedeva pretindi, tā ka … nu jā, tā ka dzīvs vēl esmu. Nu jā — hik — tas bija no rīta, bet, ko viņš domā ar mani iesākt tagad, to es nezinu, pajautājiet viņam pašam.
Savādniekam uznāk jauna smieklu lēkme. Viņa zilās labsirdīgās acis raugās uz abiem skolas biedriem un, liekas, smaida līdzi. Viņš izskatās tāds pats kā skolas laikā — atklāto, nebēdnīgo seju nesedz neviena pūciņa, kas liecinātu par topošajām ūsām vai bārdu. Bet skaistās, biezās matu cirtas tāpat kā senāk raugās ārā gar cepures malu un smagās šķipsnās krīt pār deniņiem.
— Ko tu muldi, Tots, — Kīrs dusmojas. — Kas gribēja tevi nobendēt, un kas tevi vadā apkārt? Pats ap- dzeras aptiekā un nu vairs neapjēdz, ko runā.
— Zinu labāk par tevi, — Totss stūrgalvīgi atcērt.
— Tiesa kas tiesa, jā, tikko ieraudzīja, ka inde neiedarbojas, tā šis atkal klāt un dīc kā ods: aiziesim pie velna, varbūt tev ar viņu viss norunāts, varbūt viņš tevi gaida, hik. It kā es nebūtu redzējis velnu. Vai savā laikā maz esmu ar šiem karojis? Vai es kapličā necīnījos kā … kā…
— Tie ir meli, — Kīrs aši atcērt. — Tu pats uzpli- jies: sak, aiziesim pie velna, un tagad es esot vainīgs. Neesmu tevi saucis, es tikai parādīju, kur viņš dzīvo.
— Nu, — Totss gari novelk, — ja tu esi sadomājis liegties, tad man tūlīt jāiet pie Strupā Jura un jāsaka, lai viņš tevi nostrostē, tad tu vairāk rūpēsies par savu dvēseli. Jo redzi…
Runātājs apstājas un ieliek sev mutē pirkstu, ko visu laiku turējis Kīram zem deguna. Viņam iešaujas prātā kāda ideja, spīdīgā seja kļūst vēl spīdīgāka.
— Pagaidiet, draugi! — viņš noslēpumaini saka.
— Kā būtu, ja … ja mēs visi trīs tagad aizietu pie Strupā Jura? Dzirdētu, ko šis saka, varbūt atkal sāks mūs sunīt un sūtīs kaktā vai liks iekalt no galvas kādu pantiņu. Kā jums šķiet, draugi? Ejam!
— O, nē! — iebilst Savādnieks. — Šodien nav vērts. Kādā citā reizē es labprāt jums pievienotos. Būtu interesanti zināt, kā mūs tur uzņems un kādu valodu šis runās tagad. Savā laikā Strupais Juris runāja ļoti īsi un vienmēr teica vienu un to pašu.
— Nē, šodien nevar, — arī Kīrs nepiekrīt, viņš pamirkšķina uz Totsu un pačukst Savādniekam ausī:
— Redzi, kāds viņš izskatās. — Taču šie paslepus teiktie vārdi nepaiet Totsam secen.
— Vai redzi, kāds viņš izskatās, — tas atkārto un pašķielē pār plecu uz Ķīru. — Kāds tad viņš izskatās? Kas šim vainas? Vai viņam nav četras kājas tāpat kā jums — kaut tevi jupis, ne jau četras, divas, protams,— vai viņam nav tāpat divas kājas kā tev? Nu labi: ja ne, tad ne. Aiziesim citreiz, piemēram, svētdien, mm, a?
Pēdējās skaņas Kīrš nekad nav dzirdējis no Totsa mutes un tagad pūlas atcerēties, kur gan draugs būtu tās aizguvis. Tas bija nesen … Pareizi, tā teica aptiekārs. Kīrs nevar vien beigt apbrīnot Totsa lielisko atmiņu.
— Norunāts! — Savādnieks iesaucas. — Svētdien būs īstais laiks. Sapulcēsimies visi pie baznīcas, es paņemšu līdzi ari Murkšķi, un tad iesim. Tikai neaizmirstiet. Svētdien būšu pie baznīcas, tas ir droši.
— Nu labi, labi, — Totss prāto, — tas viss ir ļoti jauki, bet jūs, ķēmi, taču nedomājat, ka es ierados Paunverē izcepties, mm, a? Ja jums ir vēlēšanās sauļoties — hik! — tad varat te kvernēt līdz pastardienai vai vēl ilgāk, bet man jāuzmeklē pavēnis. Jūtos kā no mārka izvilkts, un mana mugura … mugura … Patausti, Kīr, man liekas, ka sviedri izsūkušies cauri svārkiem, mm, a?
Kīrs patausta skolas biedra muguru un secina, ka pagaidām «var iztikt», tomēr piekrīt, ka ēnā būtu labāk, jo … jo … Tad pamirkšķina atkal Savādniekam un bailīgi čukst:
— Viņam var uznākt nelabums.
— Darīts — iesim uz dzirnavām! — Savādnieks ieteic. — Tur gan ir mazliet putekļu, bet gan mēs vēlāk nopurināsimies. Katrā ziņā būs labāk nekā šeit saulē.
Totss šo priekšlikumu pieņem ar prieku, nesvārstīdamies ne mirkli. Viņš pieiet pie dzirnavām, apstājas uz sliekšņa un sveicina abus malējus kā vecus paziņas. Kīrs kaut ko nomurmina pie sevis, it kā sūdzēdamies par laika trūkumu, taču nespēj atraidīt Savādnieka uzaicinājumu. Pēc īsa brītiņa trīs puiši jau sēž dzirnavās, kur Totss visus pacienā ar papirosiem. Bet tavu nelaimi! Gandrīz nav iespējams sarunāties: dzirnakmeņu rūkoņa noslāpē jebkuru skaņu, tikai redzams, kā kustas runātāja lūpas.
— Velna milti! — Totss skaļi kliedz. — Jo vairāk uz ziemeļiem, jo laiks kļūst karstāks. Mums Tambovā bija vēss, bet, tiklīdz atbraucu uz šejieni, iekūlos kā pirtī. Tur Arhangeļskā vai velns zina kur jau droši vien būs savi divdesmit grādi karstuma.
— Jums ir arī varen biezs vamzis mugurā, — noteic vecākais malējs, — tāpēc tik karsti. Šitādā laikā jāvalkā plānāki svārki, lai vējš tiek klāt.
— Plānāki, — Totss atkārto. — Man mājās ir plānāki, bet jods viņu zina kādēļ es no rīta uzvilku tieši
šitos. Jūtu, es izkusīšu kā sviesta pika.