To teikdams, viņš noslauka no pieres sviedrus, pasper pāris nedrošu soļu un apsēžas uz miltu maisa blakus durvīm. Kīrs ierauj galvu plecos, pieliek plaukstu pie mutes un smejas. Interesanti noskatīties, kā drauga lepnie melnie svārki kļūst aizvien baltāki, it kā ar tiem slaucītu miltu tīni. No maltuves svilpodams iznāk dzirnavnieks, ziņkārīgi nopēta mazliet dīvaino svešinieku , uz miltu maisa un tad saka:
— Ai jaunskungs, kādēļ jūs sēžat tur, tā var novārtīties ar miltiem.
— Neko darīt, — Totss gurdi atteic, — laiks tik briesmīgi karsts, ka bail izbāzt degunu pa durvīm.
— Nu, ja tādas tās lietas, — spriež viesmīlīgais vīrs, — ja jūs vēlaties mazliet atpūsties, tad ienāciet pasēdēt vai pagulēt manā istabā.
Sāds priekšlikums Totsam patīk. Viņš pagrūž dzirnavniekam zem deguna papirosu kārbiņu un iedod uguni. Pēc īsām pārrunām visa sabiedrība sapulcējas dzirnavnieka istabā, kur Totss brīnumātri atgūst možumu un pēkšņi pieprasa, lai viņu nosverot. Šī vēlēšanās nekavējoties tiek izpildīta, pie kam noskaidrojas, ka sveramā miesas svars ir četri pudi un trīspadsmit mārciņas.
— Tagad, — saka Kīrs, — tu nostājies uz svariem, bet es nolikšu piecarpus mārciņu pretī; gan redzēsi, neviena puse nenosvērsies uz leju.
Dzirnavnieks par šo joku smejas. Arī Totss smejas līdzi un jūtas ļoti omulīgi. Ar pāris pātagas vēzieniem viņš paaicina dzirnavnieku mazliet sāņus, uzsit tam uz pleca un pačukst kaut ko ausī.
Dzirnavnieks paklausās vispirms ar vienu ausi, tad ar otru, bet troksnis ir tik liels, ka runātājs netiek nekādā skaidrībā. Tad abi pavirzās vēl tālāk un nokārto, kas kārtojams, skaļā balsī, pie kam dzirnavnieks ar galvas mājienu apliecina savu piekrišanu. Totss izņem no kabatas maku un noskaita dažas naudas zīmes dzirnavniekam plaukstā. Dzirnavnieks svilpodams izlec uz lielceļa un ātri dodas projām, it kā viņam ar dzirnavām un malšanu vairs nebūtu nekāda sakara. Tagad viņa ceļa mērķis ir kāda veca māja ar garu un zemu jumtu.
Pēc kāda laika dzirnavnieka istabā atklājas šāda aina. Blakus logam pie galda sēž Totss, izmeties vestē, bez cepures. Viņam iepretī galda otrā _pusē Savādnieks uz dzirnavnieka kokles spēlē Totsa iemīļoto «reilenderi». Mazliet tālāk, atbalstīdamies ar muguru pret sienu, stāv Kīrs un, viltīgi smaidīdams, lūkojas skolas biedrā. Uz gultas sēž divi malēji, bet dzirnavnieks ar vecāko zemnieku uz mirkli iegājuši maltuvē.
— Paejiet nost! — kliedz dzirnavnieks uz leju, kur atrodas miltu tīnes, bērdams no otra zemnieka maisa graudus «zābakā». To dzirdot, bārdainais malējs ātri iztukšo miltu tīni, dažas minūtes nogaida, kamēr pietek jauna kaudzīte, un tad pievāc svešos miltus.
— Jā, — saka Totss, kad muzikants pārtraucis spēlēt, — esmu ļoti priecīgs, ka pēc ilga laika atkal satieku savus vecos draugus. Tagad es ar mierīgu sirdi varu braukt atpakaļ uz Krieviju, jo manas acis jūs redzējušas.
— Kā, — jautā Savādnieks, — tu taču nebrauksi tūlīt atpakaļ?
— Jods zina kad es braukšu, — Totss atbild. — Tas ir atkarīgs no manas veselības. Varbūt vispār vairs nebraukšu uz Krieviju, jo… jo… — hik! — tu vari tur būt nezin cik liels kungs, tomēr otra kalps vien esi. Mājās, sēdot uz šķūņa sliekšņa, reizēm iešaujas prātā dīvainas domas. Ja saņemtos un izveidotu Aizpu- rus par priekšzīmīgu saimniecību … Jā … tad jūs varētu nākt uz Aizpuriem mācīties, kā saprātīgi kopt zemi, kā audzēt lopus, un paskatīties, ko nozīmē sistēma. Jā, jā . . . hik . .. nedomājiet, ķēmi, ka es nezinu, ko iesākt ar saimniecību. Oho! Manās rokās tā ir tīrā bērnu spēlīte. Protams, jā … hm, hm … sākumā iznāks maza saķeršanās ar veco, bet gan es viņu pievārēšu. Bez tam man tur čemodāna dibenā ir arī mazdrusciņ skanošā, un, kad es izvilkšu šos ērgļus saules gaismā, tad vecais tūlīt būs ar mieru. Pagaidām lai paliek, kā ir, es vēl mazliet palūkošos apkārt un pagaidīšu, bet tad jau …
Totss paņem no galda pudeli un ielej glāzēs brūnganu putojošu šķidrumu. Visi dzer, Totss uzsauc «lai dzīvo!», un Savādnieks ar atjaunotiem spēkiem uzsāk jaunu gabalu, kuru skolas biedri atceras neskaidri, kā caur miglu. Pēkšņi viltīgais smaids Ķīra sejā izdziest, pelēkās bezkrāsainās acis gandrīz izbīlī paraugās uz saviem biedriem, viņš pienāk pie galda greizi kā suns.
— Nē, — Kīrs beidzot izgrūž, — man nav žēl naudas, bet es briesmīgi baidos, ka palikšu mūžīgi tāds, kāds esmu patlaban.
— Kā? — biedri brīnās. — Kas tā par naudu? Kāds tu paliksi?
— Redziet, — Kīrs stostīdamies turpina un atbalstās pret sienu, — redziet, man griežas galva. Esmu laikam piedzēries. Nevaru panest pat to … to … kā viņu sauc … alu. Mana galva … Un, ja es nu tāds palikšu, kas tad būs?
Sos izmisīgos vārdus apslāpē skaļi smiekli. Ienāk dzirnavnieks ar bārdaino malēju un izbrīnījies uzlūko smējējus, tad viņu skatieni apstājas pie kalsena rud- mataina vīreļa, kurš, atbalstījies pret sienu, mīņājas no vienas kājas uz otru, it kā tūdaļ grasītos nogāzties gar zemi.
— Jā, jā, — Totss ķircinās, — tieši tāds tu paliksi. No šitās kaites neatspirgst neviens. Paliksi kroplis uz visu mūžu. Ej tagad pie vecā Ķīra un saki: «Dod man ēst un dod man dzert, un dod man drēbes mugurā, es pats vairs nederu nekam, esmu līks un greizs kā vecs ģelzis, un galva man ir durnāka kā jebkad agrāk un tāda ari paliks.» Tā pasaki vecajam Kīram, tad mēs nāksim skatīties, ko viņš ar tevi iesāks. Senāk tu smējies par mani un teici: «Redzi, kāds viņš izskatās!» Nu tu pats esi sprukās, bet Totss sēž pie galda un nekustina ne ausis!
Uz to vīri no jauna piepilda glāzes, un Totss atkal uzsauc «lai dzīvo!». Pēc tam nodzied kādu dziesmu, nospēlē uz kokles maršu, smejas un dzen jokus, un tas viss notiek galvenokārt uz nelaimīgā Ķīra rēķina, kurš ar katru mirkli kļūst aizvien drūmāks.
Beigās tiek nodejota uz ātru roku Totsa izdomāta deja. Šķietami vienkāršais dancis, kas radīts galvenokārt Ķīra ķircināšanai, vēlāk kļūst slavens visā apkaimē. Tā ir slavenā «čarpas deja», kur vīri, kopā saķērušies, kā liels, dzīvs ķekars dziedādami virzās no vienas puses uz otru. Bet vidū sten un vaid nelaimīgais Kīrs.