Pienāk Krancis, pieklājīgi paluncina asti, tad notupstas un sāk sparīgi kasīties, it kā viņš gribētu atkasī- ties uzvijām visai naktij un šo svarīgo darbu iespējams veikt vienīgi kāda cita klātbūtnē.
Viņš par to prātojis pēc savas suņa saprašanas un nācis pie atzinuma, ka jaunais kungs, kurš kādu dienu ienāca pagalmā un vicināja pātagu, nav parastais svešinieks, bet tāds, kurš turpmāk varētu iejaukties viņa liktenī.
— Nu, — Totss pievēršas Krancim.
Suns pārtrauc kasīšanos un jautājoši uzlūko runātāju, it kā vēlētos tam atbildēt:
«Kas par «nu»? Runā tālāk, uz šo vienu vārdu es neprotu neko atbildēt.»
— Ko vazājies apkārt pa naktīm, — Totss tiešām ari turpina. — Vecais foksters nekad nedauzījās pa naktīm apkārt, bet gulēja.
Sājos vārdos, kā arī tonī, kādā tie pateikti, suns saklausa nosodījumu un vainīgi nodur galvu. Patiesībā viņš ļoti labi zina, ka patlaban nav vainīgs, taču uzskata, ka prātīgāk izlikties, it kā viņš kaunētos par savu nedarbu un nožēlotu grēkus. Viņš jau tik daudz uzkrājis dzīves gudrības, ka būtu liela vieglprātība acumirklī izgudrot veco, pārbaudīto ieradumu vietā kaut ko jaunu.
Neveiklais klusums velkas vairākas sekundes, tad suns caur pieri paraugās uz jaunekli un sāk atkal kasīties. Tas ir paviršs darbs, kas, acīm redzot, tiek darīts
tikai tādēļ, lai pārvarētu neērto situāciju. Gan jau puisis pateiks vēl kaut ko, kas palīdzēs noskaidrot viņu attiecības. Bet Totss vairs nesaka nekā, klusums ieilgst. Jauneklis apsēžas pie akas uz soliņa, kur žūst piena trauks, aizsmēķē un domīgi raugās uz gatves pusi. Krancis pieceļas, pastaigājas dažas reizes uz priekšu un atpakaļ un atkal jautājoši uzlūko sēdētāju. Ir daži diezgan droši paņēmieni, kā uzvedināt cilvēkus uz sarunām, — izmēģināt vai ne? Protams, varētu, tagad ir laba izdevība iepazīt tuvāk svešo jaunekli, jo dienā viņi sastopas visai reti. Krancis noskurinājās, tad pēkšņi kļūst uzmanīgs un lūkojas uz gatves pusi, ar vienu acs kaktiņu viņš tomēr vēro saimnieka kustības un, ja iespējams, arī sejas izteiksmi. Suns domā, ka šis žests ir pietiekams, lai pamodinātu sēdētāja ziņkāri. Kādēļ atklāt visas viltības uzreiz: jācenšas mazāk dot, bet vairāk iegūt. Un lūk, šis lētticīgais tur uz sola jau ir samulsināts.
— Kas ir, Kranci? — Totss jautā. — Ko tu tā klausies?
Tikai mirkli suns izjūt prieku par savu uzvaru, tad viņš pēkšņi aizmirst, ka tēlo lomu, un pats sāk ticēt, ka izdzirdis ko šaubīgu.
Spalvainais ķermenis saspringst, lielās, noļukušās ausis sāk cilāties ar tādu sparu, it kā suns gatavotos pacelties gaisā, un tad, pirms Totss paguvis iebilst, kluso pagalmu piepilda skaļa riešana.
— Diezin kas tur ir, — Totss klusu pie sevis nosaka, pieceļas no sola un seko sunim uz gatvi. — Kaut tikai nebūtu zagļi. Laime, ka pamodos īstā laikā.
Bet kā olnīcā, tā arī visā apkārtnē, cik tālu vien gaišajā mēnesnīcā acis var saredzēt, nav nevienas dzīvas dvēseles. To pašu konstatē arī suns. Protams, viņam vēl jāierejas dažas reizes, lai pierādītu, ka trokšņošanai tomēr bijis kāds iemesls.
«Kaut kas bija,» šiem rējieniem jāapliecina. «Bet tas «kaut kas» jods zina kur pazuda, un tagad ej un sameklē. Tad, kad mēs bijām pagalmā, «tas» bija noteikti šeit, gatvē, bet, tiklīdz ierunājāmies, «tas» pēkšņi pazuda.»
Suns, asti luncinādams, staigā ap Totsa kājām, gaidīdams uzslavu par savu varoņdarbu.
«Redzi,» viņš vēlētos sacīt, «cik mēs esam modri. Pat visklusākā skaņa nepaiet secen mūsu ausīm. Vai ne, mm? Nu saki man kaut ko!»
Totss brīdi vēro suņa lunkanās kustības un tad izsaka kādu piezīmi, kas nepavisam neatgādina uzslavu.
— Tu esi stulbs suns, Kranci, — viņš saka. — Fok- sters bija daudz gudrāks. Foksters gulēja mierīgi un sacēla troksni tikai tad, kad tiešām pamanīja ko aizdomīgu. Reiz foksters palīdzēja pat noķert zagļus. Bet tu, ķēms, redzi un dzirdi to, kā nemaz nav.
Šķiet, Krancis saprot šos vārdus un vainīgi nodur acis. Pie tam viņš atceras ieganstu, kādēļ bija tā rīkojies. Ar šo triku viņš iekrita, tas tiesa, tāpēc par katru cenu jāmēģina glābt, kas1 glābjams.
«To, kā nav,» viņš atkārto mazliet aizskarts. «To, kā nav . . . Bet vai jūs esat par to pārliecināts, jaunskungs, ka te nekā nav? Kā jūs, svešinieks, varat zināt, ka šeit nekā nav? Pagaidiet mazliet,» viņš atskatīdamies piebilst, «es jums acumirklī pierādīšu, ka te kaut kas tomēr ir.»
Krancis lietišķi tekalē šurpu turpu, ieklausās, paslie- nas stāvus, nošķaudās, aizskrien līdz rudzu laukam un beidzot atrod kādu kaķi, ko tas sāk vajāt, skaļi riedams. Abi ar lielu sparu aizdrāžas garām Totsam, no- zuzdami krēslainajā pagalmā.
Pēc brīža Krancis pārguris atgriežas, apsēžas iepretī Totsam, izkar siekalaino mēli un elsodams saka:
«Redziet, jaunskungs, ko es teicu: tur bija gan «kaut kas». Nesakiet, ka esmu stulbs suns un trokšņoju veltīgi.»
Mēness lēnītiņām virzās uz priekšu. Viņa apaļā labsirdīgā seja, tāpat kā pirmīt, mierīgi smaida. Kūts jumta ēna uz rudzulauka izskatās kā zārks. Gaiss smaržo pēc svaiga siena un nātrēm.
Lejā no purva paceļas miglai līdzīgi garaiņi — purvs elpo. No lielceļa puses atskan ratu rīboņa, kaut kur tālumā rej suns, un spārnotie stundinieki sūta viens otram savus nakts sveicienus.
Totss nomurmina Krancim dažus nesaprotamus vārdus, pakasa pakausi un pavērš skatienu augšup uz zvaigžņotajām debesīm. Gar mēnesi klīst reti, balti mākoņi.