— Nē, — viņš beidzot izteic tikai vienu vārdu un lēni dodas uz klēti.
8.No rīta tēvs un dēls uzlūko viens otru ar ilgu
No rīta tēvs un dēls uzlūko viens otru ar ilgu un zīmīgu skatienu. Stāsta, ka arī klusēšana varot būt izteiksmīga; ko tādā gadījumā var sacīt par izteiksmīgu skatienu, kam seko tikpat izteiksmīga klusēšana?
Visu dienu Jāzeps nedod nevienu pavēli, kas jāizpilda «nekavējoties». Viņš klusēdams izdzer savu rīta kafiju, pēc tam ilgi rakņājas pa kaut kādiem noslēpumainiem papīriem, pārkravā čemodānu, ieberzē deniņus ar smaržīgu šķidrumu, uzber uz mēles kādu baltu pulveri, saviebjas un pāris reižu nosaka: «Čort vozmī!»
Pēc tam viņš kādu brīdi sēž uz šķūņa sliekšņa, staipa kājas un košļā smilgu. Viņš atgriežas atkal pagalmā, patērzē mazliet ar māti, sarunājas par cūku audzēšanu un citām saimniecības būšanām. Tad viņš uz ilgāku laiku nozūd klētī. Šķiet, ka šī diena jāizsvītro ne vien no kalendāra, bet arī no Totsa dzīves. Slaidais, iznesīgais un čaklais jauneklis šodien ir bāls un šļaugans kā izmērcēta siļķe. Šķiet, kaut kur Paunveres apkaimē klaiņojis apkārt paprāvs kupris, meklēdams vietu, kur apmesties, un tagad atradis sev mitekli uz Totsa muguras.
Pusdienas laikā Jāzepa māte pieiet pie klēts, paver durvis un sauc:
— Jāzep! Vai ēst negribi?
— Vēl tā kā lāgā negribētos, — no klēts atbild vārga balss.
— Kas tev kait? Slims esi, vai?
— Nē, nē… Tikai kājā iemeties tas išhiass vai — kā viņu sauc — reimatisms. Tagad nolikos šeit, uz priežu dzinumu un zāļu kaudzes, varbūt izvilks.
— Nu, bet ēst ari vajag, — māte nerimstas. — Reimatisms ir ļauna kaite, tas tiesa; eče, vakar bija tā samocījis tavas kājas, ka nevarēji ne lāgā paiet, bet… Bet ēst tomēr vajag, tas tak netraucē tev ārstēties.
— Netraucē gan, — atsaucas balss no tumsas.
Sl balss ir dziļa un dobja un liecina, ka runātājs pēc savas balss tālākās izkopšanas varētu kļūt par krietnu basa dziedātāju.
— Tad nekavējies! — vecīte piekodina un smaidīdama aiziet uz istabu.
Pēc kāda laika mēs redzam Totsu sēžam uz klēts sliekšņa iegrimušu dziļās pārdomās.
— Hm … — viņš pūlas atcerēties. — Vai es vakar nopirku upes sūkli un jūras sāli vai ne? Varbūt tomēr nopirku, bet kaut kur aizmirsu? Velns viņu zina.
Šķiet, it kā Totss varētu atcerēties savu pagātni un domāt par nākotnes plāniem, vienīgi sēdēdams uz sliekšņa. Un, ja reizēm gadās, ka šis tas nav vispār noskaidrojams, tad vainīgs parasti ir «jods».
— Hm, hm … — sēdētājs prāto tālāk. — Vai es nopirku jūras suļķus … — kaut tevi nelabais! — jūras sāli, nevis jūras suļķus … jā, vai es nopirku jūras sāli un upes sūkli vai nenopirku? Bet visas šīs upju un jūru padarīšanas ir tīrie nieki, salīdzinot… kā viņu, jupis, sauca … Pareizi!
Totss iesit sev ar plaukstu pa pieri un izbiedētām acīm raugās kaut kur tālumā. — Vai es tiešām vakar biju tur? — viņš izbijies jautā pats sev. — Patiesībā es t u r nevarēju nokļūt, jo …
Visļaunākais ir tas, ka nav neviena, kas varētu paskaidrot kaut ko tuvāk par viņa vakardienas izdarībām. Savādnieks dzīvo tālu, un Kīrs … O, nē! Tur viņš vairs nespers savu kāju, kaut viņam būtu jānodzīvo vai tūkstoš gadu un jārisina diezin kādi svarīgi jautājumi. Nē, tikai ne tur!
Bet ko gan iesākt?
Vakarā Totss uzliek galvā platmali ar spalvu, paņem no naglas pātagu un lēni aizsoļo uz Paunveres pusi. Šodien viņš ģērbies parastajā medību uzvalkā, jo tik daudz viņš atceras, ka garie svārki nav piemēroti iešanai, it sevišķi tādā tveicē.
Tuvojoties skrodera mājai, viņš pieliek klāt savam parastajam solim vēl gaiļa soli un cītīgi skatās sāņus, it kā vispār nepazītu šīs mājas iedzīvotājus. Pie krustcelēm viņš brīdi apstājas, palūkojas uz kapsētas pusi un pie sevis nomurmina:
— Te mēs bijām — tas ir fakts. Bet vai es pa šo ceļu gāju arī uz kapsētas pusi, nudien, lai mani nosit, to es neatceros. Nē, laikam negāju vis, — viņš pēc brītiņa piebilst. — Es it kā atceros, ka mēs ar Savādnieku atvadījāmies pie Aizpuru vārtiem un nolēmām kaut ko uzsākt. Ja es būtu aizgājis uz Ra … Rajām, kā gan es pēc tam varēju sastapties ar Savādnieku? Nē, nē, tur es tomēr nebūšu bijis.
Tā Totss pārcilā jau aizmirstībai nodotus notikumus un lēni, it kā pret savu gribu, dodas uz kapsētas pusi. Saule riet, starp kokiem iemirdzas vara plāksnes uz krustiem.
Te pēkšņi, kā no debesīm nokritis, parādās tievs jauneklis garām kājām, ar salmenīcu galvā. Tas, rotaļādamies ar spieķi, tuvojas kapsētai no pretējās puses.
Nācējs patlaban atrodas kapukalna augstākajā virsotnē un rietošās saules gaismā atgādina lielu divžuburainu naglu, kas savieno debesis ar zemi.
Totss pieliek plaukstu virs acīm, vēro dīvaino parādību un pēkšņi jūt vēlēšanos kaut kur nozust. Viņš bezpalīdzīgi raugās apkārt, sakustas, it kā gribētu iebēgt kapsētā, bet tad apdomājas un paliek uz vietas. Ja viņš nācēju nepazina tūlīt, tas vēl nenozīmē, ka otrs nepazītu viņu pašu. Slēpšanās katrā ziņā veltīga, bez tam ir jau par vēlu. Nācēja seja laistās saulē kā apzeltīts rieksts pie Ziemas svētku eglītes. Svešo patiešām grūti pazīt, bet viņu pašu no augšas redz tikpat labi, kā viņš saredz gājējus ejam uz baznīcas pusi.
— Labvakar! — Totss smaidīdams uzsauc, kad dīvainais ceļavīrs pienācis tuvāk.
Uzrunātais atbild ar garu, aši un neskaidri izrunātu teikumu, no kura Totss saprot tikai pāris vārdu. Saprotamie vārdi ir «vakar» un «šodien atkal», viss pārējais saplūst neskaidrā murdoņā. Pie tam uzrunātā jaunieša seja nepauž ne mazāko prieku, ka atkal sastapis savu skolas biedru.