— Kā tu šeit nokļuvi? — Totss jautā.
— Kā nokļuvu … Tāpat kā tu. Atnācu.
— Hm… — Totss brīnās. — Kādēļ tu esi tik dusmīgs?
— Ak, kas es nu par dusmīgu … — Kīrs pavicina spieķi, — ar tevi vispār nevar … Visu dienu biju galīgi slims, tagad iznācu mazliet pastaigāties svaigā gaisā. Biju pie vecmāmuļas kapa.
— Tavi brīnumi! — Totss iesaucas. — Tad jau tev ir klājies gluži tāpat kā man… Es arī biju … Un tagad gribu aiziet pie vecmāmiņas kapa. Un kur tu iedams?
— Kur? — Kīrs negribīgi novelk. — Kur citur kā uz mājām.
— Ahā, — Totss aši piebilst, — tad jau ej vien uz mājām. Arlabvakar! Es vēl pakavēšos pie vecmāmuļas kapa un tad arī iešu uz mājām. Arlabvakar, ar labu vakaru, Adniēl!
Skolas biedri atvadās. Kīrs gausi soļo no kalna lejā, kamēr Totss ātri iešmauc kapsētā, it kā baidītos, ka varētu nonākt pie vecmāmuļas kapa par vēlu.
Totss apstājas aiz vārtu staba un ar neuzticīgu skatienu nolūkojas pakaļ gājējam.
— Dīvaini! — viņš noteic pie sevis. — Diezin kur īsti atdusas viņa vecmāmiņa — viņš taču meklē tās kapu uz lielceļa. Jods viņu sazina šo sarkanmati!
Totss grauž nagus, ar nepacietību gaida, kamēr skolas biedrs attālināsies, tad zaglīgi iznāk no paslēptuves un kā negudrs, atpakaļ neskatīdamies, skrien pāri kalnam.
Kad Totss beidzot atskatās, viņš ar izbailēm ierauga, ka sarkanmatis ir atgriezies un zogas viņam pakaļ. Pie tam šis garkājainais zirneklis pielavījies tik tuvu, ka veltīgi būtu bēgt.
«Jupis zina kā viņš mani tik ātri panāca?» Totss domās sūkstās. Kaut gan spēle ir zaudēta, viņš tomēr grib vēl izmēģināt. Viņš mierīgi dodas uz priekšu un izliekas, it kā viņam nebūtu ne jausmas, ka Kīrs, vicinādams spieķi, seko, tad pēkšņi atskatās un apstājas.
«Tā jau es domāju,» viņš nomurmina pie sevis. «Kīrs
skrien. Nu labi,» viņš nolemj, «tagad tik jāiet pretī un jānoprasa, ko šis te ķēmojas.»
Sajā acumirklī Kīrs palēnina gaitu un lūkojas uz kapsētas pusi, it kā viņam gar Totsu nebūtu nekādas daļas.
— Nu, tu taču solījies iet uz mājām? — Totss jautā pāri ceļam.
— Jā, — Kīrs nosarcis atbild, — iešu arī, bet es aizmirsu pie vecmāmuļas kapa vienu grāmatu.
— Žēlīgā debess! — Totss iesaucas. — Ko tad tu staigā pa ceļu, kaps taču ir kapsētā.
— Nu jā, nu skaidrs — kapsētā, bet es nācu paskatīties, vai tā gadījumā nav izkritusi tepat uz ceļa.
— Ahā, — Totss gari novelk un paskatās uz zemi. — Nē, nekur nav redzama … Saki, Adniēl… Tu neatceries, vai mēs vakar bijām pie kapsētas vai nebijām?
— Vakar? — uzrunātais aizdomīgi paglūn uz Totsu un pakrata galvu. — Nē, vakar mēs pie kapsētas nebijām. Pat ne uz to pusi. Tu gan gribēji iet, bet mēs tevi nelaidām.
— Ko nu muldi! Tas nav iespējams!
— Jā, jā, tev bija uznākusi luste aiziet uz Rajām.
Kīrs sarauc pieri un pasmīn ar mutes kaktiņu. Varbūt viņš ar šo smaidu grib izteikt savu nožēlu, varbūt nicināšanu, bet varbūt abus kopā.
— Uz Rajām! — Totss iesaucas. — Es — uz Rajām! Kas man tur būtu meklējams?
— Jā, to nu es nezinu, — Kīrs ierauj galvu starp pleciem. — Bet tu gribēji iet turpu. Ja Savādnieks nebūtu tevi atturējis, tad būtu arī aizgājis.
— Tas tik ir numurs! — Totss brīnās. — Tomēr nē! Tu melo! — viņš pēkšņi sāk šaubīties, pie kam viņa balss dīvaini iedrebas un pārvēršas basā.
— Es melojot? — Kīrs dusmojas. — Kāda note man melot? Vai tad tu patiešām neko neatceries?
— Neatceros.
— Nu tad jau tu laikam neatceries arī to, ka mēs norunājām svētdien satikties pie baznīcas, lai apciemotu ķesteri.
— Pie ķestera? Ahā! Nē, nē, nē, pagaidi, to es atceros gan. Savādnieks to atgādināja vēl pie vārtiem.
Totss noglāsta savas mazās iesarkanās ūsiņas, parotaļājas ar pātagu, tad paraugās uz baznīcas pusi un saka:
— Skat, kāds jeķims, kā viņš visu atceras, pats bija piesūcies kā mārks un bīdījās sāniski uz priekšu, bet, re, — nolasa tev visu kā no grāmatas. Tātad skaidrs — tur es vakar neesmu bijis. Labi, ka Savādnieks mani atrunāja, ļoti labi.
Iestājas klusums. Kīrs ieraksta ar spieķi smiltīs savu vārdu, piezīmē tam klāt puķi, nopūšas un raugās uz Rajām, kur pāri citām saimniecības ēkām paceļas skaistā dzīvojamā māja. Pēkšņi viņa skatiens kļūst modrs, mazie, kniepadatas galviņai līdzīgie redzokļi izplešas un pār viņa vasaras raibumiem klāto seju pārlīst tumšs sārtums.
— Kas tur ir? — Totss jautā, ieraudzīdams drauga sejā dīvaino pārmaiņu. Viņš atstumj cepuri pakausī, pieliek plaukstu virs acīm un, sekodams Ķīra priekšzīmei, arī sāk skatīties tajā virzienā.
— Nekā nav, — Kīrs mēģina izlikties vienaldzīgs.
— Kā — nekā nav? — Totss viņu tincina. — Bet kāpēc tev sāka drebēt žoklis?
— Man salst.
— Salst? Šitādā laikā! Ho-ho-ho! Viņam salstot!
Totss atkal pieliek plaukstu virs acīm un uzmanīgi
vēro. — Tur nāk viens cilvēks, — viņš beidzot saka. — Un, ja nemaldos, tā ir sieviete.
— Iespējams, — Kīrs vienaldzīgi atsaka. Bet lūpu kaktiņi viņam šķobās. Grūti pateikt, vai Kīrs ar šo grimasi cenšas apspiest smieklus vai arī piespiesti pasmaidīt. Atkal iestājas klusums. Kaut gan tie nav tikušies vairākus gadus, saruna starp abiem jaunekļiem tomēr negrib veikties. Totss pāris reižu pieiet Kīram tuvu klāt, izstiepj roku pēc viņa svārku pogas, pasmaida, it kā vēlēdamies kaut ko jautāt, bet nesaka ne vārda. Kīrs pārnes ķermeņa svaru no vienas tievās garās kājas uz otru un atbalstās uz spieķa, tad pasper dažus soļus uz Raju pusi, bet, redzēdams, ka Totss viņam seko, tūdaļ apstājas.
— Bet grāmata! — Totss iesaucas.
— Ak, jā! — Kīrs caur pieri paraugās uz Totsu. Tad jaunekli aiziet līdz kapsētas vārtiem un atkal apstājas. Kīrs rauc uzacis, kaut ko pie sevis nomurmina un tad enerģiskiem soļiem dodas uz baznīcas pusi, cerēdams tādā veidā atbrīvoties no Totsa.