Taču nav nemaz tik viegli tikt vaļā no skolas biedra.
— Bet kur paliek tava grāmata? — Totss atkārto, iedams dažus soļus aiz Ķīra. Kā nelaime viņš seko puiša pēdās un ar pātagu plīkšķina pa zābakiem. — Aizej un paņem no vecmāmiņas kapa savu grāmatu. Kur tu, ķēms, skriesi bez grāmatas? Paņem no vecmāmiņas kapa savu grāmatu!
Beidzot Kīrs pagriežas. Šķiet, it kā viņš būtu zaudējis jebkuru izdomas spēju. Lai viņš iet kurp iedams, viņam pa pēdām seko ūsainais lietuvēns. Turpretī Krievijas viesis jūtas kā īsts stāvokļa saimnieks. Viņš novēršas un kā negudrs smejas par otra nevarību.
— Vai nav jauks laiks, Adniēl? Hū-hū-hū, hmm-hmm- hmm … — viņš jautā, valdīdams smieklus.
Kas zina, cik ilgi turpinātos stīvēšanās kapsētā, ja abiem jaunekļiem pietiktu laiks attiecīgi izkopt savus talantus. Bet tā, kas no Rajām tuvojas kapsētai, jau pienākusi gandrīz klāt un ar savu ierašanos ienes sarežģītajā situācijā zināmu skaidrību. Viņa ir jauna gaišmate. Kīrs ieklepojas un sveicina jau pa lielu gabalu.
9.Nācēja tuvojas lēnā gaitā
Nācēja tuvojas lēnā gaitā, nodurtām acīm. Tā mēdz pastaigāties mūķenes klostera dārzā pirms vakara dievkalpojuma. Viņa pat nepamana Ķīra godbijīgo sveicienu, un rudmatis, vēlēdamies slēpt savu apjukumu, pāris reižu nervozi ieklepojas. Tikai tad, kad nācēja jau ir pavisam tuvu un Kīrs vēlreiz noņem cepuri, jaunā sieviete paceļ acis, paskatās uz sveicinātāju un smaidīdama pamāj ar galvu. Tajā pašā acumirklī arī Totss paceļ savu platmali ar spalvu, pie kam viņa apaļajās acīs pavīd izbīlis.
Jaunā sieviete apstājas un ielūkojas Totsam tieši acīs. Pēdējais vīrišķīgi iztur šo skatienu, kaut gan viņš jūtas tā, it kā acīs būtu iebiruši smilšu graudi. Pēdējā mirklī viņš pat pasmaida un noglāsta savas rudās ūsiņas.
— Žēlīgā debess! — nācēja iesaucas. — Tas taču ir … tas taču ir Totss … Totsa kungs.
— Jā, jā, — Totss atbild, — tas esmu es. Un, ja nemaldos, jūs esat Tēle… Tēles jaunkundze… no Rajām.
— Pareizi pareizi!
Jaunieši priecīgi tuvojas viens otram un pasniedz roku sveicienam. Kīrs mīņājas un knosās aiz Totsa muguras, kamēr jaunava pamana arī viņu un atņem sveicienu. Sī pēdējā darbība noris negribīgi un pavirši, it kā viņai būtu jāsamierinās ar neatvairāmu neveiksmi; jaunavas skatiens ir kā liptin pielipis Totsa sejai un augumam.
— Jūs esat ļoti pārvērties! — Tēle brīnās. — Izaudzis tik liels un spēcīgs, ka grūti pazīt. Ja te nebūtu Ķīra kunga, es laikam aizietu garām un pat… Nē, tas tiešām ir savādi! Un nemaz taču nav pagājis ilgs laiks, kopš jūs redzēju pēdējo reizi.
— 0, tomēr! — Totss pieklājīgi pasmaida. — Ir tomēr pagājis dažs labs gadiņš. Arī jūs esat pārvērtusies, Tēle… Tēles jaunkundze. Tiešām, ja jūs man būtu nākusi pretī kaut kur Krievijā, tad… esmu pārliecināts, es jūs nebūtu pazinis.
— Labi jau, labi, bet kā jūs nokļuvāt šeit dzimtenē?
— Nu tā … atbraucu, un viss. Iespējams, ka palikšu tepat un sākšu saimniekot Aizpuros.
— O, tas būtu lieliski! — Tēle iesaucas. — Mūsu dzimtenei nepieciešami izglītoti cilvēki, tas ir, mācīti zemkopji. Noteikti palieciet šeit, Totsa kungs.
— Bet viņam kājās ir išiass, — Kīrs iepīkstas Totsam aiz muguras. — Viņam vispirms jāizārstējas.
Sie vārdi apsvilina Totsa dvēseli kā ar nātrēm un draud izjaukt labi iesākto sarunu. Sajā mirklī lielkungam no Krievijas pēkšņi kļūst skaidrs, ka daļa cilvēku dzīvo pasaulē tikai tāpēc, lai būtu citiem par krustu. Apmēram līdzīgu patiesību pirms viņa jau ir atklājis Kīrs un pārdzīvo šo neapgāžamo patiesību ļoti skaudri.
— Ko jūs teicāt, Ķīra kungs? — Tēle jautā.
— Hē! — Kīrs skābi iesmejas. — Išiass, išiass!
— Ko tas nozīmē? — Tēle interesējas un diezin kāpēc nosarkst. Pār viņas spirgto, daiļo seju pārslīd ēna.
— Nē, es tik tiešām nezinu, ko Ķīra kungs ar to_gribēja sacīt, — Totss ieklepojas un greizi pašķielē uz skolas biedru. Pirms Kīrs pagūst ko iebilst, viņš turpina: — Protams, jums taisnība, Tēles jaunkundz, dzimtenei vajadzīgi izglītoti zemkopji — par to nav šaubu, bet… Bet, redziet, mums trūkst zemes. Aizpuri ir par maziem, lai… Ja varētu kaut kur piepirkt klāt, tad patiešām varētu pielietot jaunāko sistēmu zemkopība. Bet pagaidām … Velns zina …
— Ak, ko jūs, -— Tēle attrauc, — Aizpuri nemaz nav tik maza saimniecība.
— Jā, bet Aizpuri ir līdz ausīm iestiguši parādos,— Kīrs it kā nožēlodams pašūpo galvu.
Par šo piezīmi Totss būtu gatavs nopūst Ķīra dzīvības sveci, lai tā nodziest. Un viņš to darītu bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, tikpat mierīgi, kā viņš no rīta dzer kafiju. Taču Tēles klātbūtne neļauj pielietot pret nelietīgo pulgotāju nekādus skarbākus ietekmēšanas līdzekļus. Totss pamlņājas no vienas kājas uz otru, it kā netīšām uzkāpj Kīram uz varžacīm, nomurmina «pardon» un aizdedzina papirosu.
— Parādiem nav nekādas nozīmes, — Tēle piebilst pēc īsas pauzes. — Parādi tiks ar laiku samaksāti. Ja saimniecība būs labi nostādīta, tā kļūs daudz ienesīgāka. Vai nav tiesa, Totsa kungs?
— Protams, — Totss atbild. — Un, kas attiecas uz zemkopību, par šiem jautājumiem vispār nevajadzētu spriest personām, kuras savā mūžā nav redzējušas nekā cita kā vienīgi šķēres un pletīzeri.
Kīrs nosarkst. Viņš groza un knibina sava spieķa spožo rokturi ar tādu neatlaidību, it kā. gribētu to dabūt nost.
Tēle nojauš, ka skolas biedru attiecībās kaut kas nav īsti kārtībā, un maina sarunas tematu.