— Kur jūs pašlaik gribējāt iet? — viņa pievēršas abiem jaunekļiem. Un, it kā baidīdamās, ka viņas jautājums varētu izraisīt jaunas nesaskanas, tūlīt piebilst:
— Ja jums nav nekur jāsteidzas un atliek kaut cik laika, aiziesim līdz Rajām, pasēdēsim mazliet, iedzersim tēju un patērzēsim. Mums ir tik daudz kopīgu atmiņu un paziņu, par garlaicību nav jābažījas.
Kaut gan abi jaunekļi ir noskaņoti viens pret otru naidīgi, izdzirduši šo priekšlikumu, tie it kā jautājot saskatās. -
— Jūs laikm gribējāt kaut kur iet? — jautā Totss pēc īsām pārdomām. — Varbūt mēs iztraucējām jūs?
— Ak, ko nu! —- jaunava atteic. — Man nav padomā nekas svarīgs, aiziešu rīt, parīt vai, vienalga, kad.
— Ļoti labprāt, — nomurmina Totss, un visa kompānija sāk virzīties uz Raju pusi. Totss laiku pa laikam zagšus apbrīno Tēles skaistos matus, kas biezām pīnēm apņem jaunavas galvu. Krievijas viesim kādreiz likās, ka Tēlei ir pastrups deguns, bet tagad viņam jāatzīst sava kļūda, jo viņš ir pārliecināts, ka tik glītu degunu redz pirmo reizi mūžā. Jaunavas acis, tāpat kā agrāk, ir dzidri zilas, bet daudz lielākas, nekā Totss tās kād
reiz bija iedomājies. Totsa skatiens pārslīd uz Tēles pleciem, ko ieskauj viegls, zils lakatiņš. Totss atceras, ka skolas laikā viņš nezin kādēļ bija iedomājies, ka Tēle visu mūžu paliks maza un strupa; tagad viņam ar apbrīnu jāatzīst, ka šī jaunava ar līganajiem gurniem augumā ir garāka par vidēju. Protams, viņas stāvu padara mazliet garāku spožās kurpes ar augstajiem papēžiem, bet arī bez tām Tēlei būtu garuma diezgan. Jaunavas baltās, labi koptās rokas liek nojaust, ka Tēle sevi pārāk neapgrūtina ar darbiem saimniecībā.
Kīrs tipina te Totsam blakus, te aiz muguras, reizēm cenšas pat iespraukties starp Tēli un Totsu, bet katru šādu mēģinājumu pēdējais izjauc, sparīgi vicinot pātagu. Galu galā arī nelaimīgajam rudmatim kļūst skaidrs, ka viņš, kaut arī pēc skaita trešais, draud kļūt par piekto riteni. Pēkšņi viņš skaļi iešņācās, saper ar spieķi nātres un dadžus ceļa malā un klusi pie sevis kaut ko nomurmina. Tāda rīcība kļūst Totsam nepanesama, viņš atkal domās aicina sev palīgā kādu «varu», kas pievāktu garkājaino šņācēju un nogādātu tādā vietā, kur tas justos pavisam nelabi. Bet «varai», acīm redzot, arī tagad ir svarīgākas darīšanas, nekā noņemties ar skroderzeļļiem kapsētā.
— Totsa kungs, vai jūs visu laiku bijāt Krievijā? — jautā Tēle.
— Jā, visu laiku.
— Kādēļ jūs neatbraucāt mūs kādreiz apciemot?
— Tam ir dažādi iemesli, — Totss atteic. — Gribēju atbraukt vairākkārt, bet velns sazin . . . Katru reizi, kad jau taisījos doties ceļā, man piedāvāja citu, labāku vietu kādā attālākā muižā. Neko darīt, nācās nekavējoties pārcelties. Labas vietas neaug kokos, vienalga, vai tas būtu Krievijā vai kur citur.
— Tas tiesa, — Tēle piekrīt. — Mēs bieži jūs atcerējāmies abi ar Tali, vai jūs vēl atceraties Tali?
— O, jā, — protams! —- Totss iesaucas. — Atceros visus, ar ko gāju skolā.
— Jā, Arni Tali… — Tēle klusi, it kā pie sevis atkārto, — tepat no Sārēm… Jā, mēs bieži sarunājāmies par jums, Totsa kungs, un atcerējāmies, kā jūs skolā, ai, kas gan tur viss nenotika! Vai neesat aizmirsis, kā jūs man kādreiz pārplēsāt jaku?
— Jā, — Totss vainīgi pasmaida. — Man ļoti žēl, ka es toreiz …
— Ak, ko jūs! — Tēle smejas. — Es taču to neatgādināju tādēļ, lai jums ko pārmestu. Tagad, pēc gadiem, mēs taču nesāksim naidoties par saplēstu jaku! Lai tur notika kas notikdams, tagad šie mazie piedzīvojumi ir manas visdārgākās atmiņas.
Smejoties atsedzas viņas baltie, vienādie zobi, kuru skaistumu Totss nespēj vien apbrīnot. Arī skolas laikā Tēle bieži smējās, bet toreiz Totsam šīs divas sniegbaltās zobu rindas nelikās nekas sevišķs, tās viņam atgādināja peļu zobiņus. Nosodīdams savu toreizējo neattapību, muižas pārvaldnieks tagad sevi klusībā nolamā par pēdējo «stulbeni».
— Jā, — Tēle turpina, — jūs bieži atceras ne vien es un Tali, bet arī pārējie mājnieki. Mani vecāki ļoti priecāsies, jūs ieraugot.
— Hm … — Totss pasmaida. — Bet sakiet, Tēles jaunkundz, — viņš pēkšņi kaut ko atceras, — jūs dzīvojat tepat tuvumā, vai jūs nezināt, kur patlaban atrodas Arnis Tali? Ja viņš būtu mājās, mēs varētu iegriezties arī Sārēs. Arnis bija krietns zēns, tikai mazliet grūtsirdīgs.
— Nē, mājās viņa nav, — Tēle gausi saka un ar skumīgu, it kā ilgu pilnu skatienu paraugās uz Sāres pusi. — Savas brīvdienas viņš vienmēr pavada uz laukiem; bet šogad nav vēl atbraucis. Viņš dzīvo pilsētā. Varbūt atbrauks vēlāk, vasarā, bet tagad … tagad viņš vēl ir pilsētā.
— Savādi, — Totss prāto. — Kāpēc Arnis dzīvo pilsētā, ja viņam tur nav ko darīt?
— Kas to lai zina, — Tēle klusi piebilst, raudzīdamās tālumā. — Tā ir viņa paša darīšana. Arnis jau sen nav man rakstījis. Vispār viņš vairs neraksta nevienam, pat ne mājniekiem. Māte dienu no dienas gaida viņu mājās, bet Arnis nebrauc.
— Žēl! — nopūšas Totss un aizdedzina jaunu papirosu.
— Ko tur var zināt, — Kīrs iepīkstas, — varbūt viņam pilsētā brūte. Un ja nu viņam žēl to atstāt?
Uz šo jautājumu Tēle un Totss atbild ar ilgu klusēšanu. Pār jaunavas seju pārslīd tumša ēna. Tēles lūpu kaktiņā ietrīsas kāda sāpīga krunciņa, kuru Totss līdz šim vēl nebija pamanījis.
Muižas pārvaldnieks saprot, ka skolas biedra izteiktā piezīme ir nevietā, tāpat kā ne velnam neder neviens viņa šodien izteiktais vārds. Totsam rodas vēlēšanās atriebt ne vien par viņam nodarītajām pārestībām, bet arī par Tēli.
— Man drīz būs jābrauc uz pilsētu, — viņš beidzot ierunājas, — es viņu labprāt apmeklētu, bet nezinu adresi. Vajadzēs kādudien aiziet uz Sārēm un apjautāties. Viņi taču zinās, kur Arnis dzīvo?