Viņu pārņem svēta sajūsma, bet šajā brīdī, kad Totss ir tik ļoti aizkustināts, viņš atceras, ka patiesībā viņam nav jāsveic dzimtene, pareizāk būtu, ja mīlīgās puķes sveiktu viņu, jo pārnācējs taču ir viņš, Totss, nevis maigās puķes.
— Tā ir viena neskaidra būšana, — viņš klusu pie sevis nomurmina un soļo tālāk. Patiesībā viņam daudz nerūp ne saule, ne dzimtenes mīlīgās puķes, bet viņš ir lasījis, ka tādus izsaucienus raida tie, kas no svešuma atgriežas dzimtenē; muļķīgi būtu nedarīt to, ko jau darījuši citi pirms viņa.
Māju tuvumā jaunekļa soļi kļūst manāmi gausāki. Ienākot pagalmā, viņa acīs jaušams nogurums, vaigi pēkšņi it kā iekrīt, un nu var skaidri redzēt, ka kaut kas nav kārtībā ar viņa labo kāju.
Jautrā un spriganā jaunekļa vietā, kurš mundri soļoja no stacijas uz mājām, Aizpuru pagalmā ieiet vārgs invalīds.
Melns krancis izskrien no kūts un sāk riet.
— Nerej, nerej, sunīt, — saka nācējs aizlūzušā balsī, — tu taču redzi, cik es esmu slims un noguris. Nerej uz mani, esmu ceļa vīrs un nāku no tālienes.
Sacītie vārdi tomēr nespēj mazināt suņa pienākuma apziņu, un svešiniekam jāatgaiņājas ar pātagu, lai turētu nelaipno sagaidītāju pienācīgā attālumā.
— Ja tu tikai zinātu, kas es esmu, — puisis atkal uzrunā suni, — tad tu nesaceltu tādu traci, bet pienāktu man klāt, uzliktu ķepas uz pleciem un raudzītos draudzīgi man acīs, kā to darījis vecais… vecais fok- sters, kad pārnācu no skolas. Bet foksters ir miris, tu esi svešs un pats nezini, ko dari. Tomēr iegaumē, ka man ir pātaga un …
Tad atveras durvis, uz sliekšņa parādās Aizpuru saimnieks.
— Tu, Jāzep! — viņš iesaucas. — Tik ātri! Tikai vakar pienāca vēstule, un tu jau pats klāt. Nudien, tik drīz vis negaidījām.
— Jā! — Jāzeps klusi atsaka un noliec galvu.
— Sveiks, tēv!
— Sveiks, sveiks! Nu kā tad … kā tad … Vai veselība tiešām tik slikta, ka bija jābrauc mājās?
—Jā, — atbild dēls, — slikti ar veselību. Tā … tā labā kāja, tā mani pirms laika iedzīs kapā.
— Sāp?
— Sāp kā nelabais un rauj krampī. Jaukā laikā nav tik traki, var paciest, bet, kad uznāk lietus, vairs nav glābiņa. Tad liekas, it kā visas pasaules sāpes būtu sadzītas vienā čupā un sāp cita par citu vairāk. Reizēm iemetas pat gurnā un plosa kā nikni suņi.
Jāzeps aptausta labās kājas gurnu un saviebjas, it kā viņš ciestu briesmīgas mokas.
— Jā, tas ir slikti, — tēvs pakrata galvu.
— Tas ir ļoti Joti slikti, — dēls atbild.
— Es zinu, ko nozīmē tādas sāpes, — stāsta tēvs.
— Arī man lietainā laikā kājas smeldz tik stipri, ka staigā kaut vai uz kruķiem. Bet ko vairs gausties, es jau esmu vecs, manas kājas drīkst sāpēt. Diezgan tās staigājušas un mērījušas zemi gan savā pusē, gan svešumā. Bet tu? Tu esi jauns, tev jāsaņemas. Savādi, ka tev tā liksta uzklupa tik negaidot.
— Jā, liksta uzklupa pēkšņi, pats nezinu, kā tas gadījās.
Abi ieiet kambarī. Jāzeps velk labo kāju kā dzirnakmeni un klusi sten.
— Žēlīgā debess! — māte ievaidas, ieraugot dēlu.
— Tas jau ir tīrais kroplis! Palūk, kā viņš iet! Un tu, vecais, vēl jautā un brīnies, kā viņš tā uzreiz savārdzis. Dievs pasarg, slimība tak neprasa, vai tev tā patīk vai nepatīk, tā nāk, kad pati grib.
— Jā! — Jāzeps nopūšas un gurdi noslīgst uz sola. Taču pēc dažiem acumirkļiem atdzīvojas no jauna.—Ja mēs to kāju rūpīgi ārstēsim, gan atlabs. Gribētu pamēģināt siena smelknes vannas un pēc tam nopērties ar nātrēm.
— Dievs viņu zina, — spriež tēvs, — vai tas ko līdzēs; esmu izprovējies gan vienu, gan otru, bet nemanu, ka būtu labāk.
— Gan līdzēs, — atbild slimnieks. — Bez tam es zinu vēl kādas zāles… Tās man ieteica viens vecs mežsargs Krievijā. Izmēģināsim.
Beidzot, kad viss gari un plaši pārrunāts un apspriests, saime mazliet iestiprinās un vīri aizsmēķē papirosus. Jāzeps izvelk lielu kārbu dārgu Krievijas papirosu; valodas pievēršas lauksaimniecībai un lopkopībai.
— Kāda lauksaimniecības sistēma patlaban pie jums ir modē? — jautā dēls, izpūzdams dūmus caur degunu un pārceldams slimo kāju pār kreisās kājas celi.
— Kā — kāda?
— Nu jā, — Jāzeps paskaidro, — cik laukos šeit iedala aramzemi?
— Ak šitā! — tēvs attopas. — Tāpat kā agrāk. Nekā jauna nav.
— O, nē! — iesaucas dēls un žēli pasmaida. — Tas neder. Sī sistēma ir novecojusi. Krievijas lielajās muižās, piemēram…
Un dēls gari un plaši iepazīstina vecākus ar lauksaimniecības attīstību Krievijas lielajās muižās.
— Bet kā ar lopkopību? — Jāzeps Totss interesējas. — Cik govju mums pašlaik ir?
— Septiņas.
— Maz! Kādas šķirnes?
— Kas to lai zina .. . Tur aplokā tās ganās …
— O, nē! Arī tas neiet. Lopkopībā jānodibina stingra kārtība. Vispār, kā tagad redzu, kā arī spriežot pēc agrākiem novērojumiem, sistēmas trūkums ir manas dzimtenes lauksaimniecības un lopkopības galvenā kļūda. Seit, dzimtenē, ļaudis vēl sīksti turas pie vecās kārtības un negrib pieņemt nekādus jauninājumus un sistēmas.
—Kas tā ir par lietu, šī… kā tu teici… sictēna vai?…
— Sistēma, sistēma. Es saku: sistēma. Sistēma ir — kārtība.
Sajā mirklī Jāzeps kaut ko ierauga pagalmā, ātri pieceļas un steidzas uz durvju pusi. Tad loga tuvumā pēkšņi apstājas, ievaidas, pabrauka kāju un aptausta gurnu. Vecāki noraugās uz viņu ar līdzjūtību un klusībā brīnās, kā gan tik smalka cilvēka kājā pietiek vietas tādām lielām un prastām sāpēm.
Tad visi iziet pagalmā, aizstaigā līdz aploķam, apskata kūti un riju. Krievzemes viesim jāredz viss paša acīm, iekams viņš varēs dot kādu padomu. Viņš sameklē pagalmā resnu bērza nūju, ejot atbalstās uz tās un laiku pa laikam ievaidas tik skaļi, ka tēvs izmisis pagroza galvu, taču atbraucējs apskata it visu, kas vien varētu interesēt zemkopi. Krievijā Jāzeps bieži vien redzējis saimniecībās rosāmies muižkungus, un tagad viņam nav grūti tos atdarināt. Jāzepam liekas, ka viņa slimā kāja izraisa pat zināmu godbijību, protams, daudzi, kas viņu redzēs klibojam, iesauksies: