— Adresi zinu arī es, — Tēle pēkšņi it kā atdzīvojas, — vismaz pavasarī viņš tur vēl dzīvoja. Varbūt Arnis pēdējā laikā pārcēlies citur?
Totss izņem piezīmju grāmatiņu, atzīmē Tali adresi un saka:
— Es noteikti aiziešu. Viņš bija lāga zēns.
— Pasveiciniet arī no manis, — Tēle piebilst, — un pasakiet, ka viņu gaida mājās.
— Labi, — Totss saka, uzsizdams pa kabatu, kurā viņš iebāzis savu piezīmju grāmatiņu.
Jaunieši nokļūst Rajās.
— Kāda lepna pils! — Totss brīnās, apstādamies pie dzīvojamās mājas. — To es saprotu, tas jau atgādina Krieviju. Tādā mājā var dzīvot. Vai jūs, Tēles jaunkundz, zināt, cik desetiņu zemes Raju saimniecībai?
— Nē, to es jums tiešām nevaru pateikt, Totsa kungs, — Tēle atsaka smiedamās un viegli uzlec pa kāpnēm, kas ved Raju plašajās istabās.
— Ahā, nu jā … — Totss nomurmina un seko Tēlei.
Tajā brīdī, kad tie abi gatavojas ieiet istabā, Tēle
atskatās. Kāpņu priekšā stāv Kīrs, ripina starp pirkstiem savu šauro platmali un dīvaini klanās, pie kam viņš tik briesmīgi viebj seju, it kā tikko būtu norijis ko ļoti skābu.
— Nu, Ķīra kungs, — meiča uzsauc, — ko jūs vēl gaidāt? Nāciet iekšā!
— O, es nezinu, negribu jūs apgrūtināt, — rud- rnatis pazemīgi atteic. — Ļoti pateicos! Varbūt traucēju. Es … es …
— Kas tās par valodām? — jaunava skaišas. — Kuru tad jūs traucējat? Nāciet iekšā, netielējieties!
Kīrs negribīgi, sānu pa priekšu bīdīdams, ieiet istabā.
Saimes ļaudis ļoti priecājas par tālo viesi. Daudz, ļoti daudz jautājumu un atbilžu tovakar dzird Raju ērberģa lielistabā. Totss, sakrustojis kājas, stāsta par Krieviju, par jaunajām «zemkopības un lauksaimniecības sistēmām» un kultūras pasākumiem dzimtenē. Viņš ļoti daudz smēķē un pacienā Raju saimnieku ar svešumā pirktajiem papirosiem. Un atkal Kīrs jūt, ka Krievijas kungs viņu pilnīgi aizēno ar savām spožajām runas dāvanām. Lai saka un domā, ko grib, bet šis kādreizējais balamute, kuru ķesteris pirms dažiem gadiem saukāja par savu zārka naglu, šķiet, ilgajā prombūtnē tiešām apguvis daudz zināšanu. Vai papum galu galā tomēr nebija taisnība, kad tas viņu, Georgu Adniēlu, sūtīja paskatīties, kā ļaudis pasaulē dzīvo?
Pēc vakariņām vēl brīdi rit dzīvas sarunas, tad saimnieks un saimniece aiziet. Lielistabā paliek Tēle ar abiem skolas biedriem. Tie piemin visus bijušos skolas biedrus un biedrenes. Laiku pa laikam Totss izsaka par kādu visiem zināmu zēnu vai meiteni tik asprātīgu piezīmi, ka Tēle sāk skaļi smieties un Kīrs kaunīgi saviebj muti. Reizēm muižas pārvaldnieks ievij sarunā kādu jocīgu epizodi no savas dzīves, ar tādu degsmi un humoru aprakstīdams sarežģīto situāciju un izkļūšanu no tās, ka Tēle bieži it kā jautādama palūkojas uz runātāju: vai tas tiešām ir bijušais Totss un Kentukijas Lauva, kuru savā laikā uzskatīja par Paunveres apriņķa skolas sodību?
Atdzisušo tēju uzkarsē no jauna. Tēle atver visus logus līdz galam vaļā, apsēžas atkal pie galda, un sarunas un tējas dzeršana turpinās. Jau tuvojas pavasara nakts, grieze uzsāk vienmuļīgo dziesmu, kaut kur tālumā, laikam kapsētā, pogo lakstīgala, bet trīs cilvēki sēž pie galda Raju lielistabā un dūc kā lieli dunduri. Laiku pa laikam šo dūkšanu pārtrauc Tēles dzidrie smiekli un Totsa motoram līdzīgie mm-mm-ph-ph-ph.
Totss jūtas gluži kā pats savās mājās un priecājas, ka Tēle nekļūst pret viņu vēsa un noraidoša, par ko viņš sākumā bija tik nobažījies. Par laimi, arī skolas biedrs Kīrs šovakar atturas no savām parasti tik dzēlīgajām piezīmēm, un tas vēl vairāk uzlabo Totsa jau tā lielisko omu. Protams, viņš nepavisam nav aizmirsis Ķīra pirmītējo izturēšanos, viss ir kaut kur pierakstīts, atriebība gaida, un procenti aug un sakuplo gluži kā pati igauņu zeme.
— Uzvilksim vēl vienu dūmu, — Totss beidzot nosaka, — un tad aši projām.
— Neaizmirstiet nodot sveicienus, kad būsiet pilsētā, — Tēle sauc no kāpnēm.
— Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu! — Totss apsolas. — Ar labu nakti!
10.Labu gabalu abi skolas biedri soļo viens otram blakām
Labu gabalu abi skolas biedri soļo viens otram blakām un neteic ne vārda. Izgājis uz lielceļa, Totss pieliek soli un atskatās pār plecu. Bet ari Kīrs nav slikts soļotājs. Viņa garās, tievās kājas vicinās kā spieķi zem mazliet sadugušā auguma. Bez īpašām pūlēm viņš turas Totsam blakus, reizēm izraujas pat priekšā. To redzēdams, Totss piedod savām kājām «pilnu tvaiku», un tad abi jaunekļi jož pa lielceļu uz priekšu tādā tempā, it kā tie sacenstos ātrsoļošanā. Lai kā nopūlas muižas pārvaldnieks, viņam neizdodas pārspēt rudmati. Bez tam viņš ar bažām konstatē, ka labajā kājā iemetas dīvains nogurums, pie kam, noliekot kāju uz zemes, zābaka zole sāk ērmoti klabēt.
«Tā es necik tālu netikšu,» Totss nodomā un pēkšņi apstājas. «Sī sasodītā kāja ir kā svina pielieta. Vajadzēs uzsmēķēt un atpūsties. Interesanti zināt, ko darīs Kīrs. Esmu pārliecināts, ka viņš viens nepaies garām kapiem.»
Tā arī notiek. Paspēris kādus desmit soļus uz priekšu, Kīrs atskatās un apstājas.
— Nu, ko tu nenāc? — viņš uzsauc aizelsies.
— Ej, ej, — Totss atteic, — es te mazliet pastāvēšu.
— Kāpēc tad tu stāvēsi?
— Uzsmēķēšu un paklausīšos lakstīgalu.
— Hm, — Kīrs brīnās, pienākdams tuvāk. — Pirms brīža tev bija briesmīga steiga, un nu pēkšņi — šis klausīšoties lakstīgalu. Tad jau tev laika atliku likām.
— Nē, es gribu paklausīties šaipus kapsētas, var būt, ka viņā pusē vairs nevarēs.
— Kāpēc tad viņā pusē nevarēs?