— Es neapgalvoju, ka nevarēs, es tikai minēju, ka varbūt nevarēs.
— Kāpēc?
— Kāpēc, kāpēc… — Totss mēdās. — Nudien, īsts ķēms. Vai es zinu, kas ar mani notiks, kad iešu garām kapsētai. Jājautā, vai es vispār tikšu tālāk.
— Nu, nu?
— Jā, jā, — Totss noslēpumaini pamāj ar galvu, — nav nekāds «nu, nu», jo… It kā tu pats nezinātu, ka es jau kopš seniem laikiem esmu ar šiem uz nažiem.
— Ar ko tu esi uz nažiem?
— Ar ko! Ar tiem pašiem. — Totss izpūš kuplu dūmu un pamāj uz kapsētas pusi.
— Ko nu mels! — Kīrs klusi atrūc, mēģinādams tēlot izbrīnu, un pūlas pat smaidīt.
No smaidīšanas nekas neiznāk, tā ir visparastākā viebšanās, ko Kīrs mēdz darīt bieži, kad nokļūst neveiklā situācijā. Rudmatis zagšus paglūn uz kapsētas pusi, pievirzās tuvāk Totsam un norauš sviedrus no pieres. Muižas pārvaldnieks ir mēms kā zivs un ļauj skolas biedram brīdi vārīties pašam savā sulā.
— Tukšas pļāpas! — atguvis drosmi, Kīrs iesaucas. — Iesim, mēs te esam divi vīrieši.
— Divi vīrieši, — Totss smejas. — Ko tas līdz, ka esam divi, viņu varbūt ir desmit tūkstoši.
— Desmit tūkstoši! — Kīrs izbijies iesaucas.
— Nu jā — desmit tūkstoši! Tev domāt, ka viņu tur ir viens vai divi? Hm, viena vai divu dēļ es te nekver- nētu, nelauzītu galvu, kā tikt garām. Tad jau es sen būtu pie desinieka mājas vai arī pie Kiusnas. Protams, skaitījis neesmu, bet es ļoti labi zinu: kapsēta mudžēt mudž no ērmiem. Nu, to visu vēl varētu paciest, ja viņu vidū man nebūtu viens nikns ienaidnieks, bet tas, tas man nepiedos līdz mūža galam, tāpēc ka vienreiz iebelzu viņam pa pieri. Toreiz gan šis bija pats vainīgs, tomēr, kas darīts — padarīts. Ej nu šim iestāsti, sak, tas bija netīšām, izlīgsim. Nē, Adniēl, tu vari iet, tevi viņi neaiztiks, bet man būs vēl dūšīgi jāpacīnās, pirms nokļūšu Aizpuros.
— Kāds velns tev lika tik ilgi tupēt Rajās un ņirgt zobus, ja tu zināji, ka …
— … ka man jāpiedzīvo tādas nepatikšanas, — Totss pabeidz teikumu. — Es zinu gan, ko tu gribēji sacīt. Tev taisnība, arī es pats to saprotu, bet ko lai iesāk, kad ir jau tik vēls. Paša vaina — tas ir fakts, tomēr arī tu, Kīr, esi drusciņ vainīgs: kādēļ nemudināji aiziet, tikko ārā sāka tumst. Nu jau nakts ir klāt, dari, ko zini.
— Hm! — Kīrs aizvainots nomurmina. — Ak es esot vainīgs.
— Nē, — Totss atsāk, — to es neteicu, ka tu viens pats esi vainīgs, tu neapgriez visu otrādi. Vainīgi esam abi. Un nu par to vairāk nerunāsim. Labāk padomāsim, kā tikt mājās, un nekavēsim laiku, meklējot vainīgo. Es domāju, būs labāk, ja vispirms līdz kapsētai aiziesi tu. Apskatīsies, ko šie tur īsti dara. Var būt, ka tie jau nolikušies uz auss un nemaz nedzirdēs, kā mēs aizzo- gamies garām.
— Nolikušies uz auss, — Kīrs atkārto. — Nu labi, uz auss. Bet kādēļ tad tieši man jāskatās, vai viņi guļ vai neguļ?
— Ak pastarā bazūne! — Totss saskaišas par Ķīra piezīmi. — Vai tad tu tiešām nesaproti, ka es tur nedrīkstu rādīties.
— Un vai es drīkstu?
'— Tu! Tevi viņi nepazīst. Tu neesi darījis ne laba, ne ļauna, un, ja šiem arī gadās tevi ieraudzīt, — tas nozīmē, ja viņi vēl nav nolikušies uz auss, — nav liela bēda; pateiksi «pardon!», atvainosies par traucējumu, un varbūt viss beigsies laimīgi.
— Nē, — Kīrs noskurinās, — tad jau labāk iesim abi.
— Tā būtu vislielākā muļķība, kādu vien mēs varētu izdarīt. Padomā pats. Ja viens no mums aizies, tad vismaz otrs paliks dzīvs un paziņos mājniekiem: sak, redziet, tās lietas ir tādas un tādas; bet, ja mēs iesim abi, neviens neuzzinās, kur esam palikuši. Saprati? Tiem sātaniem neko daudz nevar uzticēties: tevi varbūt neaiztiks, bet, tiklīdz ieraudzīs mani, tūlīt sāksies tracis, un tad šiem vairs nebūs laika šķirot, kam un kur trāpīs. Nu, bet, ja jau tu tik briesmīgi negribi iet, tad paliec vien šeit, es pats iešu paskatīties. Un, ja tu manīsi, ka es vēl neatgriežos apmēram pēc pusstundas, tad skrej uz Rajām un pasaki Tēlei, ka sūtu viņai savus pēdējos sveicienus.
— Tots! — Kīrs gandrīz lūdzas.
— Nu jā, — Totss nopūšas, — tur neko nevar darīt.
— Kā būtu, ja mēs ietu ar līkumu… gar rudziem.
— Tā tikai vēl trūka! Nudien, īsts ķēms, tu laikam domā, ka tur tevi nedabūs rokā. Ja uz lielceļa vēl kaut kā palaimēsies izmukt, tad tīrumā tu noteikti būsi pagalam. Tur pa staignu zemi tu netiksi uz priekšu ne uz pusi tik ātri kā pa lielceļu, bez tam rudzi pīsies pa kājām un traucēs skriešanu.
— Bet ko tad mēs tagad lai iesākam?
— Es jau sacīju, kas mums jādara. Bet tu čīksti un pīksti, pats neej un arī mani nelaid. Lieta ir tāda: mēs jau varētu iet abi, bet man tevis žēl. Cilvēku, kas ne pie kā nav vainīgs, nedrīkst tīšu prātu grūst nelaimē, it īpaši, ja šis cilvēks ir tavs skolas biedrs.
— Bet, Tots, — Kīrs saka, skābi smaidīdams, — tas, ko tu runā, taču ir tīrās blēņas. Nekā tāda, par ko tu stāsti, nemaz nav.
— Hm, kā nu kuram liekas. Vari ticēt, vari neticēt — tā ir tava darīšana. Tikai vēlāk nepārmet, ka neesmu tevi brīdinājis.
Protams, Kīrs ne pusi netic tam, ko Totss stāsta, tomēr drauga noslēpumainā izturēšanās uzdzen šermuļus. Jau dienā, ejot gar kapiem, Ķīru pārņem neizprotamas bailes, bet naktī viņš pa šo ceļu nekad vēl nav gājis viens pats. Kīrs īstenībā nemaz nezina, vai viņš tic spokiem un lietuvēniem vai netic. Dienā starp savējiem domas par pārdabiskām būtnēm viņam liekas diezgan smieklīgas, bet tumšajos vakaros, kad rudmatim vienam pašam jāiziet pagalmā, šī pārliecība sāk mazliet svārstīties un draud nosvērties uz pretējo pusi. Ķīra domas par pārdabiskiem spēkiem kopumā varētu būt šādas: Kīrs tic un netic, netic un tomēr tic.
— Ko tad mēs iesāksim? — viņš pēc brīža atkārto jautājumu.
— Ko iesāksim, ko iesāksim, — Totss saka un paraugās pulkstenī.