Dažus mirkļus Totss uzmanīgi pētī rādītājus: šķiet, it kā viņš negribētu ticēt savām acīm.
— Ai, ai, ai! — Totss pēkšņi iesaucas un sabijies uzlūko Ķīru.
— Kas ir? — Kīrs ātri nomurmina un pievirzās vēl tuvāk muižas pārvaldniekam.
— Ploho! — Totss pakrata galvu. — Sovsem ploho!
— A čto? — Kīrs jautā drebēdams. Viņa balsij ir tik dīvaina pieskaņa, ka to grūti aprakstīt.
— Hū-hū-hū, — kaut arī stāvoklis bīstams, muižas pārvaldnieks nespēj novaldīt smieklus.
Kad Totsam tomēr beidzot izdodas saņemties, viņš nopietni saka:
— Pulkstenis rāda bez desmit minūtēm divpadsmit. Pēc desmit minūtēm visa noteikšana būs viņiem, un tad tu mani garām kapsētai pat ar vēršiem neaizvilksi. Ja gribam šonakt nokļūt mājās, mums jāiet tūlīt. Nu nav vairs laika skatīties, vai viņi tur guļ augšpēdus vai vēkšpēdus, vai met kūleņus; nu tik taisāmies, ka tiekam projām.
— Nu jā, iesim! — Kīrs klusu atčukst un ieliek savu auksto, nosvīdušo roku Totsa plaukstā. Pārvaldniekam liekas, it kā viņš būtu noķēris vardi.
—- Labi, — viņš saka, — iesim, bet vispirms noslēp savu spieķi — tie tur necieš spožas mantas. Ļoti žēl,— viņš iedams piebilst, — ka es vairs neatminu tos vārdus, nu tos, kā tur īsti bija: kivirenta-punkta-enta … Dzi, neparko nevaru atcerēties, kā bija tālāk. Varbūt tu atceries? Ko niekus, tu jau nemaz nespēj tos iegaumēt, jo tev ir cāļa galva un vistas atmiņa, bez tam tu patlaban esi pilns baiļu kā . . . Pagaidi, es vēl aši uzvilkšu vienu dūmu, varbūt tad atcerēšos. Bet esi tik labs un noslēp spieķi, iebāz bikšu starās vai nogrūd kur citur, lai neduras acīs, citādi viņi mūs nogrābs aiz spranda jau pirms kapsētas. Esi nu tik labs un dari, kā teicu.
— Spieķis ir noslēpts, —- Kīrs raudulīgi atbild, — ko tu mani tirdi. Labāk iesim ātrāk projām, viņpus kapsētas varēsi smēķēt, cik uziet.
Nelaimīgais vīrelis paslēpis spieķi azotē, un lepnais rokturis nokļuvis tieši paduses bedrītē. Kaut arī šī situācija ir pārlieku neveikla, viņš tomēr pagūst mirkli nobrīnīties, ka pasaulē ir lietas, kas mēdz būt aukstas pat karstā laikā.
— Kā? — Totss jautā. — Pat smēķēt vairs nedrīkst?
— Nedrīkst… Kādēļ nedrīkst? Bet tu tikko teici, ka pulkstenis ir bez desmit minūtēm divpadsmit. Vēlāk varēsi smēķēt, cik uziet.
— Pareizi! — Totss piekrīt. — Tev taisnība. Vēl pāris dūmu sirds stiprināšanai, tad lēkšiem — aiziet! Tos vārdus es tik un tā neatcerēšos, smēķē, cik gribi, un, ej sazini, varbūt tagad nemaz neklājas pīpēt: ieraudzīs vēl uguni un … Nē, labāk jau netērēsim laiku. Iesim! Saņemies, Kīr, kāp, cik klusi vien vari, un neskaties sāņus. Tu ej gar kapsētas pusi, es soļošu tavā ēnā, turēšos ar tevi vienā solī un sametīšos kūkumā, tad izskatīsies, it kā pa lielceļu soļotu tikai viens cilvēks.
Nostājušies cieši viens otram blakus, abi jaunekļi dodas uz kapsētas pusi, pie kam Totss neatlaidīgi bīda rudmati uz lielceļa malu, tuvāk kapsētai, it kā viņš to gribētu iegrūst grāvī. Skolas biedri klusēdami dodas uz priekšu, pārvaldnieks caur pieri vēro rudmata seju, un viņam jāciešas, lai nesāktu smieties.
— Saņem nu dūšu! — viņš čukst, kad tie sasnieguši pirmās kapu kopiņas.
— Tsst! — Kīrs klusi izdveš un aiztur elpu. Vēl pāris minūšu — un viņi būs bīstamajai vietai laimīgi garām. Tiklīdz kapsētas vārti paliks aiz muguras, visas briesmas būs pāri, jo tur, pie mūra staba apakšējā stūra, varēs dot kājām vaļu un skriet līdz pirmajām mājām. Protams, patlaban par skriešanu nav ko domāt, visbīstamākā vieta vēl priekšā, un tāpēc kājas ir kā pamirušas.
Nonākot pie vārtiem, Totss pagausina soli, ieklausās, vērīgi paraugās uz kapličas pusi un pieskaras Ķīra rokai.
— Skaties tur, — viņš čukst rudmatim ausī un rāda uz kapliču.
— Kas? Kur? — Kīrs izdveš nāves bailēs un mēģina noslēpties Totsam aiz muguras. Nelaimīgais vīrelis atkal sāk savādi īdēt, diemžēl literatūrā nav tādu izteiksmes līdzekļu, lai to aprakstītu.
— Tur pie kapličas kaut kas nav kārtībā, — Totss atbild. — Tur tomēr kaut kas notiek, jo …
Tālāk muižas pārvaldnieks netiek: tieši tajā acumirklī Kīrs sāk viņu kratīt no muguras, it kā gribētu pārvaldnieku nogāzt gar zemi.
— Liecies mierā, jūdas! — Totss pār plecu uzsauc. — Tu mani sakratīsi gabalos.
Pārvaldnieks vēl grasās kaut ko piebilst, bet te kratītājs viņu pēkšņi palaiž vaļā un kā negudrs aizjož uz baznīcas pusi. Vēl dažus mirkļus Totss dzird skrējēja soļus, tad visapkārt iestājas klusums. Pārvaldnieks brīdi stāv pie vārtiem, pasmaida un tad lēni dodas uz Paunveres pusi. Sajā naktī viņš savu skolas biedru vairs nesatiek. Pat pie skrodermeistara mājas nav nevienas dzīvas dvēseles. Kīrs droši vien jau ir gultā un pateicas labajiem gariem, kas viņu laimīgi pārveduši mājās.
11.Totss sēž uz šķūņa sliekšņa arī nākamajā dienā
Totss sēž uz šķūņa sliekšņa arī nākamajā dienā. Pēc gājiena uz Rajām viņš satiekas ar tēvu pie pusdienu galda un it kā nejauši ieminas, ka varbūt palikšot dzimtenē, ja dažas lietas iekārtošoties tā, kā viņš esot tās ieplānojis. Kas tās ir par lietām un kā tām jānokārtojas, par to viņš tuvāk neko nepaskaidro. Par savu apciemojumu viņš ierunājas tikai maltītes beigās, it kā tas būtu saldais ēdiens, ko pasniedz pēc mielasta.
Saimnieks, Totsa tēvs, no šī saraustītā un neskaidrā stāstījuma nekā sakarīga nespēj izlobīt. Viņš vienīgi nojauš, uz ko dēls mērķē, bet vecu ļaužu paradums nav izpaust savas nojautas. Šķiet, tēvs nevēlas arī dēlu tincināt un iztaujāt; tēva un dēla attiecības jau kopš seniem laikiem izveidojušās tādas, ka tēvs uz Jāzepa iecerēm un nodomiem raugās diezgan skeptiski. Tēvs savā garajā mūžā ir daudz ko pieredzējis un domā, ka mazliet pazīst arī savu dēlu. Jāzeps ir krietns zēns, viņš secina, tikai varētu būt mazliet vīrišķīgāks. Nākamā Aizpuru mantinieka galvenā vaina, pēc viņa ieskatiem, ir tā, ka pēdējais caur un cauri ir karstas putras strēbējs. Nemaz nevajag vētras, pat vismazākais vējiņš viņu nereti mēdz novirzīt no īstā ceļa. Tāpēc Aizpuru saimnieks vēlas turēt grožus savās rokās tik ilgi, kamēr vien spēs.