Dēls to visu neskaidri nojauš. Un tomēr viņam nemaz nenāktos tik grūti kļūt par Aizpuru saimnieku. Dīvainā kārtā arī Totss mazliet pazīst dzīvi šajā pasaulē un savas sirds dziļumos slēpj dažu labu veikalnieka viltību. Nē, tēva šķietamā pretošanās viņam nesagādās lielas rūpes; tās sagādā pavisam kas cits. Sēžot
uz šķūņa sliekšņa, viņš iztēlē redz lielo, muižai līdzīgo Raju saimniecību ar lepno ērberģi, kuram blakus Aizpuri šķiet tik niecīgi un nožēlojami, ka Totsam neviļus jānopūšas. Reizēm, kaļot nākotnes plānus, pārvaldnieka domas samudžinājas tik ļoti, ka viņam liekas, it kā uz pleciem nebūtu galva, bet liels savēlies dzijas kamols. Nolādētā nabadzība! Par spīti spožajai ārienei, čemodāniem un garajiem svārkiem, viņam vēl joprojām ir diezgan viegls naudas maks. Vai nebūtu prātīgāk laisties atpakaļ uz Krieviju un vēl gadus piecus sešus pakrāt naudu? Protams, to visu varētu izdarīt, tam nav nekādu šķēršļu, vilcieni kursē starp viņa dzimteni un Tambovu tāpat kā senāk, bet atļaujiet jautāt, — jā, atļaujiet tā pavisam draudzīgi pajautāt, vai tā tur… tā baltmatainā gaidīs viņu tik ilgi, kamēr Totss kādā Krievijas nostūrī iekrās naudu? Tā būtu muļķīga iedoma, un šādu plānu varētu ieteikt savam ienaidniekam, piemēram, Kīram. Iedomājoties Ķīru, pārvaldniekam negribot jāpasmaida. «Par šo vīru,» viņš prāto tālāk, «man nav ne silts, ne auksts. Protams, ja šajā būšanā iejaucas Tali, tad stāvoklis ir vairāk nekā šaubīgs, bet Kīrs, Kīrs… Tavu brīnumu! Pirms pāris dienām man bija gandrīz vienalga, cik desetiņu zemes ir Aizpuros un cik daudz man čemodāna dibenā «skanošā»? Bet tagad? …» Domātājs iztēlē redz «baltma- taino» un nopūšas. Laiku pa laikam viņam visos sīkumos ataust atmiņā Rajās pavadītais vakars. Tali laikam bijis ļoti tuvredzīgs, ka tik lielisku meiteni pametis vienu. Bet lai, lai viņš ir tuvredzīgs, toties jo labāk redz kāds cits un ievēro to, ko vajag ievērot. Hm, jā … Ko teica Tēle, kad viņi satikās kapos? Dzimtenei vajadzīgi izglītoti cilvēki un mācīti zemkopji? Nu jā, labi, kas tur ko gausties un lauzīt galvu, ka Aizpuri mazāki nekā Rajas, ka dzīvojamā māja draud uzgāzties uz galvas un ka stāvoklis ar čemodāna saturu nepavisam nav tik spožs. Toties te ir viņš pats, viņš pats — gudra galva, kas vajadzīga dzimtenei. Tā tovakar sacīja Tēle. Un Raju saimnieks… Neviens sirmgalvis, lai tas būtu Aizpuros vai Rajās, nedzīvo mūžīgi. Ja Raju saimnieks noliktu karoti, tad būtu pavisam vienkārši pārcelties no
Aizpuriem uz Rajām. Tiesa, Tēlei vēl ir māsa, bet… .bet tai jau varētu norakstīt Aizpurus.
Nē, ar gaušanos viņš Aizpuru laukus nepastieps ne garākus, ne izpletīs platākus; vajadzīga drosme un uzņēmība.
Sī «uzņēmība» izpaužas tādējādi, ka nākamajā vakarā Totss it kā nejauši atkal nokļūst Rajās un pastāsta Tēlei daudzus jocīgus notikumus. Laiku pa laikam viņa stāstā ieskanas arī kāda nopietnāka nots, kas liecina par to, ka pārvaldnieks nav vērojis dzīvi tikai no komiskās puses, bet prot skatīt notikumus arī citādā gaismā.
Vakarā, kad viņš ar Tēli pastaigājas pa lielceļu, meitenei šķiet mazliet dīvaini, ka viņi viens otru uzrunā ar «jūs». Par atbildi Totss nosarkst līdz ausīm un nodur savas apaļās pūces acis.
— Vai esat ar mieru, ka es jūs uzrunāšu ar «tu»? — Tēle jautā.
— Katrā ziņā … pats par sevi saprotams … —Totss pasmaida.
— No šā brīža arī jums jāsaka man «tu».
— Protams …
Ap Totsa muti trīc neveikls smaids, lūpas savilktas «kruzulī». Bet ar tubrālībām tovakar nekas prātīgs nesanāk. Nu viņi uzrunā viens otru trešajā personā, kā rezultātā rodas īsi, samocīti teikumi, kas pirms izrunāšanas it kā jāizspiež caur sietu.
13.Pienāk svētdiena, kad draugiem jāsatiekas pie baznīcas
Pienāk svētdiena, kad draugiem jāsatiekas pie baznīcas. Par godu šim svinīgajam gadījumam Totss uzcērtas, kā pienākas. Viņš dodas uz satikšanās vietu, ģērbies garajos svārkos, ar «katliņu» galvā. Rokā viņam grezns, ar monogram- mām rotāts spieķis, kas liekas tik vērtīgs, ka varētu atļauties paraudzīties uz Ķīra spieķi no augšas.
Baznīcas priekšā Totss apstājas un palūkojas apkārt. Ir agrs, vēl neredz neviena skolas biedra. Cilvēki pie baznīcas klusi sarunājas, gaidīdami dievkalpojuma sākumu. Stāvētāji lielākoties ir jaunieši, kas uz baznīcu nesteidzas un nebažījas vietu dēļ. Pārvaldnieks ierauga pūlī vienu otru pazīstamu seju; ar dažu labu jaunekli viņš savā laikā ir saticies, bet tagad viņam nav tiem īsti ko teikt. Protams, Totsam nebūtu nekādu iebildumu, ja viņu kāds pazītu un uzsāktu sarunu, tad arī Totss bilstu kādu vārdu par savu dzīvi un pastāstītu par Krieviju, bet pieiet pašam pie kāda ļaužu bariņa — tas viņam šķiet lieki un nevajadzīgi. Viņš labāk nostājas mazliet nomaļus un pēc ilgiem laikiem atkal vēro savus novadniekus, un ļauj tiem aplūkot arī sevi, jo ir skaidrs, ka daža laba ziņkārīga acs kavējas pie viņa ārienes un pūlas uzminēt, kāpēc šeit uzturas neparastais svešinieks.
Pēkšņi augšā virs galvas Totss izdzird kādu ieklepojamies. Viņš paskatās uz torņa lūkas pusi un tikko spēj atturēt prieka un izbrīnās saucienu: no lūkas lejā uz baznīcēniem raugās zvaniķis Lible. Pāris soļu — un Totss jau ir baznīcā un ātri traucas pa torņa kāpnēm uz augšu. Agrāk tornī kāpšanu skolnieki uzskatīja par lielu varonību, tagad Totss būtu gatavs uzrāpties vai pašās debesīs, turklāt viņam nemaz neienāktu prātā lepoties ar savu drosmi. Patlaban pārvaldnieka vienīgā vēlēšanās ir ātrāk nokļūt augšā, lai aprunātos ar Libli. Zem nācēja kājām iečīkstas dēlis, un Lible lēni pagriežas atpakaļ. Dažus mirkļus viņš pētoši lūkojas pārvaldniekā, tad sasit rokas un iesaucas: