— Totss!
— Sveiki, Lible!
Sākumā vecie paziņas ir tik samulsuši, ka nespēj viens otram pateikt ne vārda, tad abi attopas, pasmaida un vienā mutē iesaucas:
— Nu?
— Vai tu re, vai tu re, — Lible saka, — ko pēc ilgiem laikiem dabū redzēt. Un par kādu lepnu kungu izaudzis! Nē, ja jau šitādi augstmaņi vecā plukatas Libles dēļ rāpjas tornī, tad šis Lible nav nemaz pēdējais vīrs Paunverē. Oho, tagad man būs veselu gadu ko runāt un lepoties, sak, redz, kādi vīri kāpj tornī: pat augstmaņi šķeltos svārkos un muižas pārvaldnieki tiek augšā, iesit saujā un saka: «Sveiks, Lible!» Nē nu, ko nu par to! Tagad no lepnuma vairs nezinu, kur dēties! Uzzināju jau no rentnieka, ka atbraukuši lieli kungi no Krievijas, bet vai es varēju iedomāties, ka šie nāks mani apraudzīt. Tikai to gan nodomāju: «Ak, ja mana acs viņu vēl reizi dabūtu redzēt, tad es varētu mierīgu sirdi doties uz viņpasauli un nodot zvana auklu kāda cita vīra rokās.»
Lible bez mitēšanās krata Totsa roku un ar kreiso plaukstu sit viņam pa plecu. No zvaniķa vienīgās acs norit asara, kas nozūd sirmajās ūsās. Var redzēt, ka vecā paziņas ierašanās kādam tiešām sagādā patiesu prieku.
— Nu, kā klājas? — Totss jautā.
— Sā un tā, — Lible atteic. — Kā nu kuro reizi. Velc tikai zvana auklu un strīdies ar prāvestu un ķesteri.
— Vai vēl vienmēr strīdaties?
— Kā vienmēr! Kur t šis paliks? Tas mums ir tikpat kā kontraktā ierakstīts, ka vismaz reizi nedēļā kārtīgi jāizstrīdas. Citi kristīgie sešas dienas strādā un septītajā atpūšas, bet mēs sešas dienas trinām zobus viens uz otra un septītajā izmetam vilnu. Nekādu jaunumu tikpat kā nav, tikai skaiti dienas un rēķini, cik ilgi vēl atlicis dzīvot. Ak jā, vienīgais, ko varētu pateikt, — bet ari tas nav nekas jauns, — ka es tagad esmu precējies un …
— Oho! — Totss iesaucas. — Precējies?
— Jā, lai tas būtu, cik jocīgi būdams, bet es esmu apsievojies, un tagad tur neko vairs nevar līdzēt. Nu, ja jau citi dabū gatavu tādu stiķi, tad es šiem pakal kā mērkaķis: viens joks vairāk šajā Jaunajā pasaulē.
— Ko tu apprecēji?
— Ko es apprecēju, ko es apprecēju … It kā man būtu bijusi kāda izvēle. Lai Totsa lielskungs vispirms labi apskata šo vīru, kas stāv viņa priekšā, un izrēķina, kam tāda piepe kā es ir vajadzīga. Princeses un lielmaņu meitas, tā sakot, negribēja mani lāgā ņemt, laikam nosmādēja tās vienas acs dēļ … Un tad man neatlika nekas cits — ietinu savu sirdi avīzē, paņēmu padusē un noliku pie Sāres Mares kājām.
— Nu, — Totss secina, — tā jau bija tīri glīta meiča.
— Jā, nevar sūdzēties.
— Droši vien abi esat laimīgi?
— Ek, Totsa jaunskungs, nemaz nezinu, kas tā ir — laime. Daži runā un stāsta, ka tāda gan esot, bet es par to neko nezinu. Laime, manuprāt, ir tur, kur ir ko katlā likt un vārīt. Ko šitāds vecs prauls kā es zina no laimes, bet reizēm tomēr paliek tā priecīgi ap sirdi, kad, no darba pārnākot, tev pretī skrien mazs meitēns un apķeras ap ceļiem.
— Paskat, tev ir arī meita!
— Kā tad! Es jau teicu, ko tie citi, to es ar — kā pērtiķis. Man šajā pasaulē nav ne ko zaudēt, ne iegūt — labāk izmēģināt visu, kamēr vēl dzīvo, citādi, gulēdams uz nāves cisām, sāksi vēl gausties un žēloties, sak, būtu es tā darījis un šitā darījis, tad būtu bijis daudz labāk. Tagad man tomēr būs kāds, kas pasniegs glāzi šņabja, kad palikšu vecs un nespēcīgs un kauli sāks čīkstēt. Vai nav tiesa, Totsa jaunskungs?
— Tiesa gan, — pārvaldnieks piekrīt, pamādams ar galvu.
— Nu, bet Totsa kungam pašam, kā viņam labi gāja tajā tālajā zemē?
Totss stāsta par Krieviju.
— Varens puika! Varens puika! — Lible slavē. — Nudien, prieks dzirdēt. Bet kā tad sastāv ar to… ar to, par ko mēs tikko runājām … Otro pusi, vai? …
— A, — Totss smaidīdams gari novelk, — neesmu vēl tik tālu ticis. Bet, — viņš pēc brīža piebilst, — varbūt drīz tikšu.
— Kā tad! Kā tad! — Lible priecīgi piekrīt. — Šitāds kungs — ak tu pasaulīt! — tādam ir ko izvēlēties. Tāds, manis dēļ, var bildināt kaut vai…
Zvaniķis piemiedz savu vienīgo aci un zīmīgi paraugās uz Totsu. — Un nemaz nav tālu jāmeklē, — viņš saka, — lai tikai Totsa jaunskungs kādu dienu sataisās un soļo pa kapu ceļu uz augšu, tur uz tā lepnā ērberģa pusi, un …
Lible saņem Totsu aiz rokas, pieved viņu pie vaļējās torņa lūkas un rāda uz Raju dzīvojamo māju, kas lepni paceļas starp kokiem un saimniecības ēkām.
— Redziet, Totsa kungs, tur ir tā saucamā laime vai prieks, vai… vai abi kopā… Gan jau redzēsiet, kad aiziesiet. Es par to būšanu nedrīkstu neko daudz muti virināt, jo, kā jau teicu, mana saprašana par tādām padarīšanām ir gaužām niecīga.
— Hm … — Totss pasmīn. — Bet tā taču ir cita vīra līgava.
— Bija, bija līgava, — Lible ātri, it kā nožēlodams atsaka, — bet tagad vairs nav. Nav. Laiki mainās. Cilvēka sirds nav akmens, kurā var iekalt datumus un gada skaitļus un paļauties, ka tie tur paliks. Cilvēka sirds, kā rādās, ir no daudz mīkstāka materiāla, no tās raksti izdziest daudz ātrāk nekā akmenī, it sevišķi tad, kad blakus vecajiem uzrakstiem rodas jauni.
— Vai tiešām? — Totss brīnās, it kā viņš šo bēdu stāstu dzirdētu pirmo reizi.