— Tā ja, tā ja, dārgais Totsa kungs. Cik daudz es par to netiku runājis ar savu draugu Arni. Vēl pagājušajā vasarā… un Ziemas svētkos… O, tas ir zelta cilvēks, bet ko viņš var darīt… Jā, senāk es domāju, ka arī viņš ir mazliet vainīgs, vai kā… Bet, kad Arnis
atvēra muti un izskaidroja, kāpēc tas ir tā un ne citādi, tad arī man atvērās acis. Tad es saņēmu sevi aiz apkakles, krietni sapurināju un sacīju: «Turi muti, Krist- jān Lible! Tu no tādām lietām neko nesajēdz, vecais āpsi! Labāk skaties, ka tiec galā ar savu Mariju, un nebāz degunu citu darīšanās; ja cilvēka griba ir viņa debesu valstība, kā saka paruna, tad visvairāk tas attiecas uz mīlestību.» Jā, tā es sev ieskaidroju un vairs neteicu ne vārda, un arī tagad nesaku ne vārda. Un, ja man vēl kādu reizi gadītfis sastapt Arni un man sāktu niezēt mēle, tad es labāk aiziešu uz muižu un likšu sev uzskaitīt divdesmit piecus šņāpienus nekā pavēršu muti, lai kaut ko pārmestu citiem. Arī tas nav sevišķi piedienīgi, ka es šeit tagad uzmācos Totsa kungam ar dažādiem padomiem, vai kā … Bet tie ir vairāk joki nekā patiesība, un to es pateicu tāpat… runāšanas pēc…
— Nē nu, pats par sevi saprotams, — Totss nomurmina un atbalstās krūteniski uz lūkas Paunveres pusē. Baznīcas priekšā lielceļš sazarojas. Ceļi un taciņas kā baltas lentas aizvijas uz visām debess pusēm un nozūd tālē. Dzirnezers, šķiet, laistās pie pašām baznīcas durvīm. Upe kā zila josta vijas starp kokiem un krūmiem pļavā, kamēr nozūd mežā. Zāle un kalmes šķiet it kā zaļgana apmale zilajai jostai. Lejā dūc baznīcēni, tie izskatās mazi un nevarīgi. Raugoties no augšas uz leju, ejošs cilvēks tikko atgādina cilvēku: ķermeni neredz — tikai kājas, kas, sperdamas milzīgus soļus, dīvaini kustas.
Pār Totsa seju pārslīd smaids — gandrīz blakus baznīcai paceļas viņa vecā skola ar apsūnojušu jumtu. Šī daudz pieredzējusī celtne, šķiet, atrodas skatītājam tik tuvu, ka no torņa varētu uzlēkt uz tās nedrošā jumta.
Pēkšņi Totss izstiepj kaklu un sāk vērīgi skatīties.
— Ai, nu ir jāiet, — viņš saka Liblem. — Tur lejā mani gaida Savādnieks.
Kad zvaniķis uzzina par skolas biedra nodomiem apciemot ķesteri, viņš sāk gardi smieties, tomēr uzslavē puišus par uzņēmību.
— Ejiet, ejiet, apciemojiet arī Strupo Juri, — viņš saka. — Tā ir laba doma. Nu jūs esat pieauguši un viens otrs no jums ir vēl lielāks kungs nekā viņš. Dzirdēsiet, ko šis teiks. Nu, vecais būs priecīgs, ja viņu kāds apciemos. Spriežu pēc sevis: es nekad neaizmirsīšu, ka Totsa kungs bija uzkāpis te augšā tornī. Un, ja jums kādreiz iegadās tā, — zvaniķis ardievodamies piebilst, — ka nav kur laiku likt, tad apciemojiet arī mani. Tad es jums parādīšu savu mazo nerātneli, tā saukto ģimenes laimi, un . .. un varbūt iemetīsim kādu glāzīti sīvā vecās draudzības stiprināšanai. Bet tas lai paliek atkal tā… sarunas turpināšanai, jo tik lielu goda parādīšanu es laikam nespētu izturēt; aiz lepnības pārplīstu kā pūslis …
— Nesakiet neko, Lible, — Totss atsaucas uz kāpnēm, — varbūt aiziešu itin drīz.
Tad caur gaiteni izskrien it kā trīsas. No augšas atskan dzidras zvanu skaņas, kas liek nodrebēt visam tornim.
14.Skaties, viņš jau klāt, — Savādnieks sniedz Totsam roku
Skaties, viņš jau klāt, — Savādnieks sniedz Totsam roku.
— Jā, — Totss atsaka, — biju augšā, aprunājos ar Libli. Lible apprecējies, un viņam jau ir meita.
— O, Lible ir caur un cauri krietns vīrs, — Savādnieks uzslavē un paskatās augšup uz torni.
Totsam jau kopš paša sākuma duras acīs, ka Savādnieks ģērbies visai gaumīgi. Kaut arī te ir province, viņš rūpīgi aplicis pat krūtežu, kas nekāpj pāri ausīm kā daudziem citiem jaunekļiem, kuri pastaigājas tepat baznīcas priekšā. Tomēr kuplās cirtas pie kakla viņam vajadzētu mazliet apcirpt.
— Stāvēju, kaklu izstiepis, — Savādnieks stāsta, — un skatījos apkārt, sāku jau bažīties, ka neviens neatnāks, ka būsiet tajā tveicīgajā dienā izsvīduši savu solījumu. Todien tiešām bija ļoti karsts, — viņš smiedamies piebilst. —- Vai ne?
— Jā, bija gan, — Totss palūkojas apkārt. Viņš ļoti labi noprot, uz ko mērķē skolas biedrs un ko viņš grib pateikt, atgādinot karsto laiku. Taču izliekas, it kā tas neattiektos uz viņu.
— Kur tad ir … — Totss jautā, — tas, kā viņu sauca … Murkšķis vai. . . Kuslaps?.. .
— Murkšķis tūlīt būs klāt. Palika pie zirga. Laika vēl daudz, pie ķestera mēs tik un tā nevaram iet pirms dievkalpojuma beigām. Varbūt tikmēr atnāks arī skro- dermeistars, ja viņš vispār ir nācējs. Baidos, ka mēs būsim toreiz viņu nokaitinājuši tik briesmīgi, ka rud- matis vairs negribēs par mums ne dzirdēt. Kā tu domā?
— Gan jau atnāks, — Totss mierina. — Es viņu satiku pēc tam vēlreiz, tad . . .
Runātājs pēkšņi apklust, un šķiet, ka viņš ir kaut ko atcerējies.
— Piķis zina ko tas ķēms domā, — Totss pēc brītiņa turpina pavisam citādā tonī, — var jau būt, ka tomēr neatnāks, jo… jo… tajā vakarā vai tajā naktī viņš aizskrēja kā …
Totss iespurdzas un aizgūtnēm izstāsta draugam par viņu nakts piedzīvojumu pie kapsētas. Tikko viņš beidzis stāstīt, no skolas iznāk pazema auguma drukns kungs, ar brillēm uz deguna un biezu nošu mapi padusē. īsiem, bet noteiktiem solīšiem tas dodas caur baznīcēnu bariņu, atņemot sveicienus ar ašu galvas mājienu.
— Paskaties, Strupais Juris … ķesteris, — Savādnieks piebiksta Totsam ar elkoni.
— Jā, ir, — Totss satrūkstas. Viņa apaļās pūces acis pēkšņi ieplešas un sāk dīvaini mirdzēt. Savādnieks atceras, ka tā kaut ko viņš bieži novērojis skolas laikā.
Tāpat ašā kustība ar iesirmo galvu atsaucas arī uz abu skolas biedru sveicienu. Pie pašām baznīcas durvīm resnais kungs vēlreiz atskatās uz jaunekļiem, uz mirkli apstājas un smaidīdams vēlreiz pamāj ar galvu.