— Pazina! — Savādnieks iesaucas. — Sākumā, iedams garām, viņš mūs laikam nepamanīja. Baidījās nokavēt dievkalpojumu, citādi pienāktu klāt un apjautātos, sak, kur un kā … Viņš ir diezgan ziņkārīgs. Kaut tikai večuks aiz izbailēm nesaputrotu dziesmas.
— Kāpēc aiz bailēm? — Totss jautā, ar skatienu cieši urbdamies baznīcas durvīs, it kā bažītos, ka ķesteris tūdaļ varētu atkal atgriezties.
— Nu, ieraudzīja tevi, — Savādnieks iesmejas, — nobijās, sak, ieradies atkal Totss, ka neizspēlē kādu numuru.
— O, — Totss domīgi nomurmina, — tagad man gar viņu vairs nav nekādas daļas. Bet savādi, — viņš pēkšņi it kā atdzīvojas un piebilst, — kā tu man piebikstīji un pateici, ka Strupais Juris, tā tūlīt, vai zini…
— Es redzēju, tu nobijies.
— Nē, nudien … Nē, kas nu tur ko nobīties, bet… jods viņu zina, bija tāda sajūta, it kā es ietu atkal skolā. Es to ķēmu Strupo Juri itin bieži redzēju pat sapni tur Krievijā. Bieži vien it kā notika katķisma stunda, un vienmēr es iekūlos sprukās, jo nezināju nevienu uzdoto bausli. Gan centos visādi izlocīties, paslēpties citiem aiz muguras un sarauties pavisam maziņš, bet vienmēr viņš mani atrada un mina uz papēžiem kā lietuvēns.
— Ha-ha-ha! — Savādnieks smejas plati un labsirdīgi.
— Vai tu nekad neredzi tādus sapņus? Cik atceros, tad arī skolā tu nomocījies ar dziesmu pantiņiem un bībelstāstiem.
— Nē, — Savādnieks atsaka, — es parasti nesapņoju, bet reizēm, kad sapņoju, tad pamostoties esmu jau gandrīz aizmirsis.
— Jā, — Totss gari novelk. — Kā nu kuram. Man viss rādās skaidri, it kā notiktu īstenībā. Bet vai tu zini arī, — viņš aizgūtnēm piebilst, — ka Kīrs pārcieš briesmīgas mīlestības mokas?
— Ko, kādas mokas? — Savādnieks pieliecas Totsam tuvāk.
— Mīlestības mokas, mīlestības, — Totss atkārto, glāstīdams savas mazās smailās ūsiņas.
— Mīlestības mokas? — Savādnieks iesaucas. — To es dzirdu pirmo reizi.
— Jā, jā, tu to dzirdi pirmo reizi. Ļoti iespējams. Visu laiku dzīvo tepat blakus Paunverei, bet nezini nekā. Es no tūkstošiem verstu liela attāluma atgriezos dzimtenē, paskatījos apkārt un… redzu visu kā uz delnas. Ar Ķīru ir slikti. Ķīru kāda slepena vara velk kā aiz diega augšup pret kapkalnu, turp, kur ir…
— Kas ir?
— Pagaidi, klausies. Tiklīdz laiks ir skaidrs un saule sāk rietēt, savāda vara uzmet Kīram cilpu kaklā un — aiziet! — velk tik uz augšu. Pag, klausies tālāk: pirms slepenā vara sāk viņu vilkt, — cilpa viņam jau ir kaklā, — nu jā, rudmatis uzliek sev galvā salmenīcu, uzģērbj šķeltos svārkus mugurā, apauj zābakus ar podziņām, paņem spieķi ar spožo rokturi un nopūšas.
— Nopūšas? Rauj tevi jods! Nekā nesaprotu.
— Klusu! — Totss čukstus apsauc draugu un pamāj ar roku. —- Tur nāk skroderis.
Pēc brītiņa viņiem pievienojas arī Kuslaps. Tas neienes neko jaunu kopējās sarunās, jo visu laiku glūn sāņus un uz Savādnieka jautājumiem atbild tikai ar pāris nenozīmīgiem vārdiem vai pamāj ar galvu. Totsa atgriešanās Paunverē viņu nepārsteidz, un pārvaldniekam liekas, it kā šis mazais vīrelis vēl ir uz viņu dusmīgs kopš skolas laikiem.
Dzīvā saruna, kas risinās starp Totsu un Savādnieku, ierodoties Kīram un Kuslapam, pēkšņi apdziest kā uguns, kad liesmās sakrauj slapju malku.
«Velns zina,» Totss nodomā, «dzīvodams Krievijā, es būtu atdevis vai simt rubļu, lai dažreiz satiktu kādu skolas biedru, bet tagad gandrīz nezinu, ko iesākt ar šo Kuslapu. Ari Kīrs ir tāds salts kā rudens migla un, klausoties Savādnieka stāstā, visu laiku tikai viebjas. Lai nu Kīrs darītu ko darīdams, kaut vai tūlīt norautu spožo rokturi no spieķa, — ar viņu vēl būs runāšana, bet Murkšķis, Murkšķis … vai tiešām viņam nekas nav sakāms?»
Dīvainais vīriņš ir maza auguma, nedaudz uzkum- pušu muguru, un ļenganie vaigi padara viņu vecāku, nekā zēns patiesībā ir. Melnās ūsiņas spraucas tieši mutē, un tāpēc viņš savā ziņā līdzinās vecajam Kuslapam, kuru Totss labi atceras kopš skolas. Zēna zilganpelēko, apdilušo kaklautu Krievijas viesis, šķiet, redzējis jau kaut kad agrāk, iespējams, ka šajā lakatiņā viņam nesa uz skolu pavalgu. Kas zina …
Totss aplūko skolas biedra rupjo vadmalas uzvalku un sieviešu gumijas zābakus un jūtas pavisam neapmierināts. Murkšķa mazajās, plānajās ausīs ir vēl daudz darba dienas putekļu un blusu sadzeltais kakls šķiet tikpat tievs kā skolas laikos.
«Jā, jā,» Totss turpina prātot «jods viņu zina, cits nemaz nepārvēršas. Tāpat Kīrs: pasācis valkāt šņorzābakus — un valkās līdz nāvei; bija muļķis — un paliks muļķis līdz nāvei.» Vienīgais, ar kuru viņam kāda tuvība, ir Savādnieks. Savādnieka pamudināti, visi trīs puiši beidzot ieiet baznīcā.
Kīrs uzrauj bikšu staras, nolaižas uz ceļiem un, ātri čukstot, skaita tēvreizi, pie kam viņš sakļauj lūpas jocīgā urskulī, it kā vēlēdamies likt dievam manīt, ka tā lieta ar viņa grēkiem nemaz nav tik ļauna, kā sākumā likās. Ar vienu acs kaktiņu Kīrs novēro Totsu, kurš stāv tam blakus, un secina — sak, ja jau kādam no Paunveres būs jādeg mūžīgās ugunīs, tad nelabajam un viņa zeļļiem šī persona nemaz nebūs jāmeklē pārāk tālu. Šeit viņam blakus stāv rūdīts grēcinieks, un velns, jādomā, jau ir izraudzījis vietu, kur tam kādreiz ietriekt dakšas. Pēc tam Kīrs izņem no kabatas dziesmu grāmatu ar zeltītām malām, sameklē vajadzīgo pantiņu, ieklepojas un sāk skaļā, griezīgā balsī dziedāt. Totsu tik ļoti pārsteidz šī balss, ka viņš pavirzās mazliet tālāk un pūlas izrēķināt, cik ilgi viņš spētu izturēt šādu spiegšanu, ja tiešām būtu spiests noklausīties līdz galam. Pēkšņi rudmatis apklust un norij siekalas: baznīcā ienāk Raju Tēle un lēni soļo uz altāra pusi. Vairāki baznīcēni noskatās viņai pakaļ un sabikstās ar elkoņiem, it kā vēlēdamies pateikt, ka tā, kuru te gaidīja, beidzot ir ieradusies. Totss, izdzirdis drēbju čaukstoņu, uzmet Savādniekam jautājošu skatienu: skolas biedrs atbild ar tikko manāmu galvas mājienu. Kuslaps stāv mazliet tālāk un ir gatavs klausīties tiklab dieva, kā cilvēku vārdus. Viņu nesatrauc pasaulīgās iekāres, viņš domā tikai par rītdienas darbu. Kuslaps neprasa no sava likteņa neko vairāk kā tikai to, lai katra nākamā diena būtu līdzīga iepriekšējai. Un arī liktenis viņam neko nepiedāvā, bet ļauj mierīgi soļot pa šauro taku, kā te dara daudzi. Kāda Murkšķim daļa gar to, ka baznīcā ienākusi jaunava čaukstošās zīda drānās un viņa rudmatainais skolas biedrs noraugās uz to ar izstieptu kaklu.