Savādnieks beidzot saprot Totsa noslēpumainos izteicienus baznīcas pagalmā. Pār puiša nopietno seju pārlaižas ēna, it kā viņš būtu uzzinājis kādu ļaunu vēsti. Bet tā, kura ienāca čaukstošajās drānās, atsēdu- sies kanceles tuvumā un ir cieši pārliecināta, ka viņa ir viena no visnelaimīgākajām būtnēm šajā ļaunajā pasaulē.
15.Kesteris, iznācis no baznīcas, izbrīnā iepleš acis
Kesteris, iznācis no baznīcas, izbrīnā iepleš acis, ieraugot tik daudz bijušo skolnieku. Totss pastarpēm ir «piecirtis» bijušajai skolniecei un, par spīti Ķīra aizdomīgajiem skatieniem, iegrimis ar to dzīvā sarunā. Raju Tēle it kā tīšām nemaz neievēro skrodermeistaru, laiku pa laikam kāds laipnāks skatiens tiek Kuslapam, nevis trīskārt nelaimīgajam rudmatim.
Ķesteris laipni visus sveicina, ilgi krata Totsam roku kā jau retam viesim un ielūdz jauniešus uz mirkli «pie sevis». Uzaicinājums tiek pieņemts, un visa sabiedrība virzās uz slavenās Paunveres skolas pusi, pie kam ķesteris satvēris Totsa elkoni un vēlas šo to uzzināt par viņa gaitām svešumā. Tiem blakus soļo Tēle un tīksminās par Totsa veiklo, asprātīgo valodu. Liekas, it kā būtu izlīguši divi vislielākie ienaidnieki, — pele skūpstās ar kaķi. Bet, jo aizkustinošāks ir iespaids par trim pirmajiem gājējiem, jo dīvaināks tas ir par trim pēdējiem. Savādnieks soļo Totsam aiz muguras un smīnēdams vēro sava skolas biedra jocīgos svārkus, laiku pa laikam uzmezdams Murkšķim pa uzmundrinošam skatienam. Un pēdējam ir ļoti nepieciešams uzmundrinājums, jo šī viesos iešana, šķiet, mazajam vīriņam nepavisam nepatīk: viņš soļo bailīgi, pilns šaubu, it kā prātodams, iet vai neiet. Viņš būtu Savādniekam ļoti pateicīgs, ja tas ļautu atgriezties pie baznīcas un sēdēt ratos līdz pat mājās braukšanai. Pats pēdējais «zogas» Kīrs, sāņus no iemītās taciņas, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, acīm redzot, meklēdams visgarāko aplinkus ceļu uz skolu. Viņš it kā iet reizē ar citiem un neiet; neiet un tomēr iet. Kad ķesteris uz mirkli atskatās,
Kīrs pasper pāris soļu uz kājceliņa pusi un uzmanīgi pētī koku galotnes. Vispār gājiens, kas iesācies draudzīgi saliedētā rindā, beigās draud izjukt pavisam.
Kad ķesteris, Totss,un Tēle pieiet pie skolas galvenās ieejas, pie tā saucamā «glāžu forūža», Kīrs parādās pavisam no pretējās puses un nokaunējies gar mājas stūri nāk citiem pretī. Ieraugot sava skolas biedra pārvērsto seju, Totss atceras Aizpuru veco foksteri, kurš allaž slepeni zagās līdzi mājniekiem un kuru nekad neredzēja ejot pa ceļu, taču, kad gājējs nonāca pie mērķa, suns jau gaidīja priekšā.
Ķesteris atlaiž Totsa elkoni, apstājas un lūdz ciemiņus iekšā. Kuslaps, zaudējis pēdējo cerību nokļūt atpakaļ pie baznīcas, ļauj darīt ar sevi visu, ko citi vien vēlas. Uz sliekšņa viņš no Savādnieka vēl saņem vienu uzmundrinošu dunku pa muguru, tā ka kautrīgais vīrelis gandrīz klupšus ieklūp priekšnamā. Pats pēdējais, skābi smaidīdams un sānu pa priekšu bīdīdams, skolā ieiet Kīrs.
— Tie visi ir mūsu vecie draugi, — saka ķesteris, iepazīstinādams viesus ar savu lauleni. — Ja tu esi aizmirsusi citus, tad vismaz Totsu… Totsa kungu tu taču atceries.
Ķīru un Raju Tēli kā pastāvīgos Paunveres iemītniekus ķestera kundze pazīst jau sen. Totss ir dzīvs viņas atmiņās ar savu slaveno pagātni, vienīgi par Savādnieku un Kuslapu ķestera kundze aizmirsusi gandrīz pilnīgi.
Namatēvs aicina ciemiņus apsēsties, tie novietojas puslokā ap ķestera rakstāmgaldu, bet ķesteris pats iesēžas savā atzveltnes krēslā. Raju Tēle un namamāte kaktā uz dīvāna uzsāk klusu sarunu.
— Nu, — ķesteris uzrunā jaunekļus, — pēc ilgāka laika mēs atkal esam satikušies, mani mīļie draugi. Esmu bezgala priecīgs, redzot savus bijušos skolniekus sveikus un veselus. It sevišķi priecājos tādēļ, ka jūs visi esat jau nodibinājuši sev zināmu stāvokli dzīvē un varat paši ar savām rokām un cenšanos nopelnīt sev dienišķo maizi. Lai dievs dod spēku jums nepagurt, staigājot pa iemīto taku, lai jūs allaž tiektos pēc mērķa, ko esat sev nosprauduši. Mazus un nevarīgus es jūs izvadīju grūtajā dzīves ceļā, lieli un spēcīgi jūs atgriežaties, lai apciemotu mani, savu veco skolotāju, kam galva jau kļuvusi sirma un kura mūžs slīd pretī saulrietam.
Pateicos jums no sirds, ka neesat aizmirsuši savu ticības mācības skolotāju, kurš dažreiz varbūt bija skarbāks, nekā vajadzētu, bet kurš tomēr jums vēlēja tikai labu un centās jūs izaudzināt par krietniem cilvēkiem, kā to prasa mūsu kristīgā ticība. Priecājos un pateicos radītājam, kas ir ļāvis mazajiem graudiņiem, ko iesēju jūsu dvēselēs, uzdīgt, sakuplot un nest augļus.
«Āmen!» Totss labprāt piebilstu pēc apsveikuma. Tas būtu apstiprinājums tam, ka runa, kas tik ļoti atgādināja skolas laika sprediķi, tiešām ir nobeigta. Pie ķestera pirmajiem svinīgajiem vārdiem muižas pārvaldniekam likās, it kā viņš būtu atkal pieķerts pie kāda «nedarba» un baidītos, ka ķesteris kuru katru acumirkli sāks atgādināt pagātnes notikumus. Viņš taču iesēja ķestera sakņu dobēs juku jukām visdažādākās sēklas… Tas bija Totsa pēdējais nedarbs. Taču, liekas, viss bijušais ir nogrimis aizmirstības dzelmē, un, ja arī šis tas vēl pavīd atmiņā, tad to izgaisina atkalredzēšanās prieks.