Pēc īsa, bet nomācoša klusuma, kas iestājies pēc ķestera runas, Totss ieklepojas un patausta savu ādam- ābolu, it kā baidīdamies, vai tikai šis orgāns pastarpēm nav pārceļojis uz citu vietu. Visiem ir skaidrs, ka Krievijas viesis vēlas atbildēt sava bijušā skolotāja runai. Arī Raju Tēle un ķestera kundze pārtrauc sarunu un klausās. Kīrs zagšus paglūn uz dīvāna pusi un tad sāk cieši un neatlaidīgi skatīties griestos, kaut gan tur nav nekā, atskaitot varenu dzelzs āķi, uz kura, jādomā, kādreiz karājusies lampa.
— Augsti godājamais un cienījamais skolotāj! — Totss ierunājas mazliet drebošā balsī. —- Arī mēs, kas esam šeit sapulcējušies, priecājamies jūs redzēt un …— Te orators apklust un skaļi nožagojas. Atkal iestājas klusums. Šķiet, it kā Totss būtu norijis teikumu, kas bija uz mēles, un gaida uzpeldam citu, labāku. Viņa klusais, taču ironiskais tonis, cik varēja spriest pēc pirmajiem vārdiem, nesolīja nekā laba. Vai nu aiz satraukuma, vai kāda cita iemesla dēļ vārdi «augsti godājamais un cienījamais skolotāj» izskanēja pavisam pretīgi. Savādniekam šī neveiklā uzruna un skaļā žago- šana šķiet vēl mokošāka nekā klusums, kas sekoja pēc tam. «Esi taču kaut reizi mūžā prātīgs!» viņam gribētos tam sacīt. Bet pastarpēm Totsa Pegass ir paguvis sa- vicināt spārnus un no jauna pacelties gaisā.
— …Jā, — viņš turpina, taču jau mazliet patīkamākā tonī, — arī mēs priecājamies jūs redzēt un esam laimīgi, ka mūsu godājamais un cienījamais skolotājs ir sveiks un vesels. Jā, vesels … Dzīvodams svešumā, tālu no savas dzimtenes un skaistās tēvijas, atcerējāmies… vai… hm… bieži atcerējos savu ticības mācības skolotāju un skolu un nožēloju, ka nedzīvoju kaut kur tuvāk, lai varētu viņu kādreiz apmeklēt, ja atliek laiks. Bet neko nevarēja darīt, ceļš bija tāls un … Un mēs esam ļoti pateicīgi un ļoti pateicamies jums, godājamais un cienījamais skolotāj, par tām dārgajām un vērtīgajām pamācībām, ar kurām jūs izvadījāt mūs dzīvē, lai mēs tagad paši varētu nopelnīt sev maizi un … un gādāt par savu dvēseli.
Ķesteris labvēlīgi klana galvu, tad pievēršas abām sievietēm, it kā vēlēdamies apliecināt, ka viņa cerības par Totsu tomēr piepildījušās un sludinātā morāle nesusi augļus.
Savādniekam liekas, ka viņš tūlīt paģībs: pats velns viņam nespētu sagādāt lielākas mokas kā Totss ar šo pēdējo teikumu. Nelaimīgajam pat izspiežas sviedri uz pieres, tik grūti viņam novaldīt smieklus.
No neapskaužamās situācijas viņu paglābj Kīrs, kurš arī grib apsveikt skolotāju. Rudmatis saprot, ka pārvaldnieka runa nav izdevusies: nu būtu īstais laiks pierādīt, ka viņš prot pateikt kaut ko labāku. Viņam palikuši atmiņā daži katķisma pantiņi kopš skolas laikiem — skaisti, jauki pantiņi, kurus tagad varētu likt lietā.
Rudmatis nobīdās uz pašas krēsla malas, sakrusto rokas un stostīdamies, it kā skaitītu lūgšanu, iesāk:
— Kā jau mans dārgais skolas biedrs atgādināja, mēs esam jums ļoti pateicīgi par tām … tām pamācībām, kuras mums devāt tik bagātīgi, kad gājām skolā.
Ar pateicību atceramies tos laikus, kad … kad mēs dzīvojām tepat jums blakus, savā klasē, kur… kur jūs mums mācījāt paļauties uz visuvareno dievu to kungu, kurš … kurš … gādā un rūpējas par visiem, — tiklab par tārpiņiem laukā … par putniņiem mežā … kā … kā…
Pēc šiem Ķīra vārdiem kāds uz dīvāna iespurdzas, lielā zilā muša, kas jau labu laiciņu riņķojusi pie griestiem ap lielo dzelzs āķi, pēkšņi nolaižas uz runātāja deguna; šķiet, it kā zilspārnotais kukainis uzskatītu sevi par putniņu un vēlētos uzzināt par sevi ko tuvāk. Sis notikums it kā paralizē runātāja domas. Kīrs nošķaudās un sāk skaļi šņākt.
— Ļoti labi, mīļais Kīr, — ķesteris grib viņu iedrošināt. — Tālāk, tālāk!
Taču, pirms orators pagūst šņākoņu pārvērst vārdos, uz dīvāna kāds atkal iespurdzas un sāk skaļi smieties.
— Netraucējiet! Netraucējiet! — ķesteris kļūst nepacietīgs un dusmīgi paskatās uz dīvāna pusi.
Par vēlu. Nekāda vara vairs nespēj piespiest Ķīru turpināt; nosarcis līdz ausīm, viņš pēkšņi uzlec stāvus no krēsla, piesteidzas pie durvīm un sāk raudāt.
— Bet, mīļais Kīr! — ķesteris līdzjūtīgi iesaucas un dodas puisi mierināt. — Jūs taču pateicāt visu, ko vēlējāties. Un tas bija ļoti labi sacīts. Nomierinieties un neņemiet par pilnu, ja jūsu patiesie un no sirds teiktie vārdi kādam izraisīja smieklus.
— Jods parāvis! — Totss čukst Savādniekam ausī,
— skroderis pamatīgi izgāzās. Tagad tava kārta.
— Liecies mierā! — Savādnieks atbild čukstus un pamāj ar galvu uz dīvāna pusi, kur Raju Tēle, piespiedusi mutautiņu pie lūpām, velk aiz rokas ķestera kundzi uz otru istabu.
Totss it kā saņemas, pasmaida un saka:
— Tēles jaunkundz, jums šodien ir ļoti labs garastāvoklis.
— Jā, — Tēle smiedamās atsaka, — ķestera kundze man sastāstīja visādus jokus, tā ka …
— Ak šitā … nu jā, — Totss noglāsta savas ūsiņas.
— Tomēr dzimtenē savā ziņā ir labāk: te daudz cilvēku, kuru sabiedrībā iespējams pavadīt brīvo laiku. Protams,
arī Krievijā netrūkst ļaužu, bet velns zina vai hm, hm … tomēr nav tā kā savējo vidū.
— Pats par sevi saprotams. Palieciet vien tepat dzimtenē, kā jau es jums reiz sacīju; te jums būs iespēja vienmēr dzīvot starp savējiem.
— Jā, bet tas ir atkarīgs no tā, vai… velns .vai hm … hm …
— Protams, — ķestera kundze piekrīt Tēlei, — diezgan esat ceļojis pa plašo pasauli, laiks palikt uz vietas. Uz kustīga akmens sūna neaug.