— Tas tiesa …
Runas izjauc ķesteris, kurš atgriežas kopā ar raudošo Ķīru. Kaut ari Kīrs sevi uzskata par pilnīgi iznīcinātu, viņš tomēr nespēj pretoties svētā vīra aicinājumam. Lielajās bēdās Kīram palicis tikai viens mierinājums, un viņš iedomājas, ka tas slēpjas viņā pašā.
«Es neprotu runāt citu klātbūtnē,» viņš klusībā domā un nopūšas, «tas tiesa, bet ja viņi zinātu, cik man ir laba sirds un kā es bīstos dieva!»
— Nē, — ķesteris saka, — lai nu paliek. Nerunāsim vairs par to; viss. notika tā, kā bija jānotiek. So priecīgo tikšanos nedrīkst apēnot asaras. Neļausim niecīgai kļūmei aptumšot mūsu atkalredzēšanās prieku. Tagad ieturēsim kopīgu azaidu. Vai tu nebūtu tik laipna un neuzklātu mums galdu, — viņš uzrunā savu laulāto draudzeni.
Ķestera kundze pamāj ar galvu un kopā ar Tēli nozūd blakus istabā, kur drīz vien atskan trauku šķindoņa. '
— Nu, — ķesteris jautā, nosēdinādams Ķīru agrākajā vietā, un uzrunā Savādnieku, — kā tev labi iet?
—- Tāpat vien, — Savādnieks smaidīdams atbild,
— dienas rit.
— Hm … dienas rit… — ķesteris pagroza galvu.
— Un tu, Kuslap, kā tu dzīvo?
— Labi, — kalsenais vīrelis ātri nober un nodur galvu. Tā viņš ir atbildējis vienmēr, un tā viņš, šķiet, atbildēs līdz pašai nāves stundai.
— Paldies dievam, — ķesteris secina, — patīkami dzirdēt, ja kādam klājas labi un ja cilvēks ir apmierināts. Galvenais dzīvē ir pieticība un pazemība. Augst
prātība modina ienaidu un izraisa sašutumu tajos, kas stāv augstāk par mums. Vai nav tiesa, dārgie draugi?
— Jā, — Kīrs ieīdas, viņa vājo augumu atkal sadrebina elsas.
— Protams, — Totss klusi piekrīt, jo ķesteris, it kā gaidīdams atbildi, uzmet viņam jautājošu skatienu. Muižas pārvaldnieks ir ievērojis, ka ķesteris uzrunā Savādnieku un Kuslapu uz «tu», kamēr viņu un Ķīru pagodina ar «jūs». Sādu šķirošanu Krievzemes kungs uzskata par pilnīgi dabisku, tikai nespēj saprast vienu: kādēļ ķesteris arī pīkstuli Ķīru dēvē par «jūs». Vai tāpēc, ka Kīrs ir amatnieks? Kaut piķis parautu šos amatniekus! Re, Savādnieks, kaut arī zemnieks, ir desmitreiz krietnāks nekā šis Kīrs ar savu spožo spieķi un salmenīcu. Velns vai… hm, hm … Jā, pat Kuslaps ir par viņu pārāks. Bet ej nu sazini — sēžot ilgi vienā un tajā pašā amatā, cilvēki notrulinās, piemēram, šis pats Strupais Juris. Ja viņš vēl desmit gadus spēlēs ērģeles Paunverē un trenkās zēnus, tad var gadīties, ka sāks uzrunāt Totsu ar «tu», bet Ķīru ar «jūs».
Namamātei ierodoties, Totsa domu pavediens pārtrūkst. Ķestera kundze lūdz viesus azaidā. Ķesteris atkārto laulātās draudzenes aicinājumu un viegli paklanās viesiem, paņem zem rokas Ķīru, kurš vēl vienmēr šņaukājas, un dodas uz ēdamistabu.
Totss piebiksta Savādniekam un čukst:
— Re, kā skroderis puņķojas un raud! Tagad šo nes kā s … uz skala, lai nenokrīt zemē.
— Ja tu neklusēsi, es tūlīt aiziešu, — Savādnieks tikko spēj valdīt smieklus. — Tam visam tā jābūt, tu nepazīsti smalko toni, nerūpējies par savu dvēseli.
— Parauj jods, — Totss paskaļi iesaucas, — es nepazīstot smalko toni! Gribētos zināt, kurš tad pazīst labāk par mani?
— Lai jau paliek, nāc taču vienreiz pie prāta.
— Ko nu ķēmojies, es tikai gribēju pateikt, ka būtu labāk, ja mēs visi sāktu pinkšķēt: interesanti būtu redzēt, ko Strupais Juris iesāktu ar šo kaucēju baru.
— Drošāk, drošāk, jaunie draugi! — ķesteris sauc no ēdamistabas.
— Vai dzirdi — drošāk! — Savadnieks ar vienu roku stumj Totsu uz priekšu, ar otru velk sev līdzi Kuslapu.
Kīrs jau sēž pie galda blakus ķesterim kā dzīva lelle un glūn caur pieri uz saviem skolas biedriem. Raju Tēle, ķestera kundze un vēl kāda jauna meitene, kas nesen ienākusi, viesus sagaidot, stāv pie galda.
— Veicīgāk, veicīgāk! — ķesteris mudina. — Iepazīstieties ar šo jaunavu, un tad sēdīsimies pie galda.
— Ernas jaunkundze, mana māsasmeita, — ķestera kundze norāda uz meiteni. — Gandrīz no tā paša Krievijas nostūra, no kurienes ieradāties jūs, Totsa kungs.
— Ļoti priecājos, — Totss veikli un iznesīgi paklanās. Viņš dedzīgi spiež pasniegto roku un cieši paraugās meitenei acīs.
Kad arī Savādnieks un Murkšķis ir paklanījušies, katrs kā nu mācēdami, visi sasēžas 3p galdu namamātes norādītajās vietās. Starp citu, uz galda redz arī no pieliekamā atnestas vīna pudeles, kas siltajā istabā ātri apraso, un pilieni līčloču strūkliņā notek uz galdauta.
Jau pēc pirmās glāzītes, ko viesi iebauda kopā ar ķestera svētību, Totsa garastāvoklis manāmi uzlabojas. Tas ir vecais, labais ābolu vīns, par kura izgatavošanu ķesteris iemantojis atzinību un pat slavu. Vīns kā uguns ielīst dzīslās un uzmundrina pagurušo garu. Muižas pārvaldnieks ar manāmu interesi vēro viesus pie galda. It sevišķi viņu saista Ernas jaunkundzes zeltītās cirtas un baltā piere, kad meitene noliecas pār šķīvi. Un pēkšņi, it kĀ pamodies no miega vai dziļām pārdomām, kādās tas diezgan bieži iegrimst uz šķūņa sliekšņa, kaļot nākotnes nodomus, viņš atceras, ka patlaban ir vasara un viņš atrodas dzimtenē — Paunverē. Totss sāk sajust puķu smaržas, kas ieplūst pa atvērto logu, un šodien pirmo reizi ieklausās putnu dziesmās. Viņu pārņem dzīvesprieks un rosme, kas ar visu vari tiecas izpausties vai nu svinīgā apsveikumā, vai pacilātās sarunās. Taču viņš pamana, ka pārējie viesi no savām glāzēm iebauda tikai pusi vai vēl mazāk.
Pēc dažām nodeldētām frāzēm ķesteris ierosina atkal pacelt glāzes.
— Ā, — iesaucas namatēvs, nolikdams glāzi atpakaļ
uz galda, — es nemaz nepamanīju, ka Totsa kungs jau … Atvainojiet, tūlīt ieliešu.
— Nekas, nekas, — pārvaldnieks laipni mierina namatēvu. Ar lielām pūlēm viņš šoreiz piespiež sevi atstāt glāzes dibenā lāsīti vīna, it kā acu apmānīšanai, kā dūmu aizsegam, lai no jauna nenokļūtu neveiklā situācijā. Pēc dažiem garšīgiem kumosiem viņam uznāk briesmīga kāre pēc tabakas; o, ja būtu iespējams, viņš aizsmēķētu reizē divus papirosus un kūpinātu kā no skursteņa. Bet, kā par postu, klātesošo vidū nav neviena smēķētāja, kas viņu atbalstītu; viņš jau kopš seniem laikiem pazīst ķesteri kā lielu smēķēšanas pretinieku. Laimīgā kārtā namatēvs pārāk nevilcinās ar nākamās glāzes piepildīšanu. Totsa vaigos sakāpj sārtums, kustības kļūst dzīvākas. Totss aizmirst smēķēšanu, viņu sagrābj varens satraukuma vilnis un noārda pēdējos šķēršļus. Krievijas viesis satver glāzi, pieceļas, uzmet Ernas jaunkundzei lūdzošu skatienu un notur sekojošu runu: