— Godātā namamāte, godātās jaunkundzes, godātais skolotāj un cienījamie skolas biedri! Ir pagājuši daudzi gadi, kopš šķīros no skolas un saviem mīļotajiem skolotājiem, un mīļotajiem skolas biedriem, un skolas biedrenēm, kopš pateicu sveiki saviem mīļotajiem vecākiem un devos tālā svešumā. Protams, ari dzimtenē es būtu atradis sev kādu vietiņu, kā atrod visi, kas meklē. Arī katķismā ir teikts, kā mēs to skolā mācījāmies: kas meklē, tas atrod. Noteikti… Bet es gribēju redzēt, kas notiek tur, tālāk, kā tur dzīvo cilvēki. Nu, tad gāju un skatījos, un iemācījos visu, kas man šķita noderīgs. Bet es nepavisam nevaru sacīt, ka man jau no paša sākuma klājies labi. Velns vai… hm, hm … es nevaru arī sa- cit, ka mani tur, Krievijā, kāds būtu gaidijis. Man neviens nenāca pretī un neteica: «O, esiet sveicināts, Totsa kungs no Paunveres, varbūt jūs būsiet tik laipns un apsēdīsietieš uz rozēm, un atpūtināsiet kājas, kamēr mēs jums pagatavosim mielastu no lakstīgalu mēlēm un kameņu medus.» Oho — velns vai… hm, hm … Mani cēla jau trijos no rīta un augu dienu trenca kā suni. Es nebūt nekaunos to pateikt savam godājamam skolotājam un saviem mīļotajiem skolas biedriem, un
skolas biedrenēm. Lai viņi zina, ka Totss savu pašreizējo stāvokli sasniedzis ar neatlaidīgām pūlēm un darbu, cīnīdamies ar visādiem Ivanoviem un Silkovi- čiem. Un, ja es tagad esmu bargs un prasu kārtību no tiem, kas ir zemāki par mani, tad tas ir mans pienākums, jo es pats esmu to visu piedzīvojis. Un … Un vispār man jāsaka, kā tajā dziesmā teikts, — tās mīlestības neizjutu, ko guvu dzimtā ciematā. Dzimtenē saule spīd ar citu spožumu, kā mēdza sacīt mana nelaiķe, — nē, nevis nelaiķe, — viņa dzīvo … nu jā, nu, ka mājās saule spīd ar citu spožumu. Mājās tu piecelies no rīta, uzrāpies uz galda, sakrusto kājas un šuj, un šuj, kamēr uzvārās kafija. Vakarā uzvelc šķeltos svārkus … Nu jā, tas gan neattiecas uz to, ko es gribēju teikt, bet es vēlētos norādīt: lai cik grūti ir svešumā, mums spēkus dod cerība, ka reiz pienāks labākas dienas, ka tās sēkliņas, kuras jūs iesējāt mūsu sirdīs, sāks dot ražu. Un es domāju, ka tās sēkliņas, kuras jūs iesējāt mūsu sirdīs, sāks nest augļus un arī citas sēkliņas, ko sēj tīrumos, sāks dot labāku ražu nekā līdz šim mūsu dzimtenē, kur par pareizu lauksaimniecības sistēmu nevienam nav ne jausmas. Ar raudāšanu un gaušanos mēs savus tīrumus un pļavas nepalielināsim ne par sprīdi, un ar asarām neviens tās nespēs aplaistīt; un, kaut mēs ar zobiem iekostos sava tīruma malā un stieptu, kā velns vai, hm, hm… reiz baznīcā stiepis zirga ādu, kad uz tās nepietika vietas grēcinieku sarakstam, — tas neienestu mūsu klētīs nevienas sēkliņas, un žurkas tāpat kā agrāk varētu dancot pa tukšajiem apcirkņiem. Bet, kad mēs saņemsimies un uzarsim visas atmatas, nolīdīsim līdumus un nosusināsim purvus, no kuriem līdz šim nebija nekādu ienākumu, tad … tad ikviens redzēs, kāds neaptverams labums ir Miķelim no tā, ko Mikus negribēja mācīties, bet tomēr iemācījās. Un … un tagad, kad es atkal esmu dzimtenē savu godāto skolotāju un dārgo skolas biedru vidū, kur es tik laipni tieku uzņemts … uzņemts … ka vēlreiz pateicos savam cienījamam skolotājam un viņa cienījamai dzīves biedrenei par visu to labo, ko viņi man parādījuši, un es paceļu šo glāzi uz viņu abu veselību un uzsaucu urā!
Kaut arī šo izsaucienu neatbalsta neviens, izņemot
Ķīru, kurš kaut ko iemurmina savā vīna glāzē, puiši un meičas tomēr pieceļas, priecīgi saskandina glāzes, godbijīgi paklanās pret ķesteri un viņa laulāto draudzeni un iedzer.
— Jā, — ķesteris noslauka ūsas, — tas bija labi teikts, izņemot… izņemot, nu, vienu otru mājienu par dzimto ciematu vai tā … Ikviens, kas uzcītīgs un centīgs darbā un apzinīgi pilda savus pienākumus, ir vienīgi slavējams. Vienīgi slavējams. Jā, citādi tas viss bija ļoti labi teikts. Un es gribu cerēt, ka mans bijušais skolnieks, tagadējais Totsa kungs, paliks mūsu vidū kā augsti mācīts zemkopis par prieku saviem vecākiem un savam bijušajam skolotājam un par svētību savai mazajai dzimtenei, par kuru viņš atsaucās tik silti… Es gribu par šo sveicienu un šiem pateicīgajiem vārdiem arī no savas un laulātās draudzenes puses atbildēt ar tādu pašu sveicienu un novēlu mūsu jaunajam draugam drosmi un spēku, un uzdzeru uz viņa veselību.
Pēc tam visi atkal sadzer no glāzēm, kuras ķesteris pa runas laiku piepildījis no jauna.
— Vai jums Krievijā tiešām bija tik grūti, Totsa kungs? — Ernas jaunkundze pēkšņi iejautājas.
— Sākumā, sākumā, — Totss aši atteic. — Tagad vairs ne.
— Es brīnījos, kad jūs to pateicāt… un vēl tik dīvaini … Nemaz neiegaumēju, kā jūs īsti sacījāt, tikai atminos, ka jums bija jāceļas trijos no rīta. Es nezinu … Arī mans tēvs ir muižas pārvaldnieks tajā pašā novadā, viņš nekad neceļ tik agri savus mācekļus vai palīgus.
— Tas var būt. Protams … kā kurā vietā. Bet tajās muižās, kurās es sākumā kalpoju, tur bija pēdējie mežoņi — tie nedeva miera ne dienā, ne naktī. Protams, tagad man ir daudz labāk. Savāda sagadīšanās: jūs dzīvojat tajā pašā guberņā?