— Vai tad jūs neesat ievērojis, Totsa kungs, — Tēle iejautājas, — ka atmiņās viss kļūst skaistāks?
— Jā, jā, protams, un tomēr… — Totss nomurmina.
— Piemēram, — Tēle turpina, — man vienmēr nāk smiekli, kad atceros, kā šis pats Totsa kungs mani kādreiz veda dancot.
Un, it kā apstiprinādama nule teiktos vārdus, Tēle atkal skaļi iesmejas un izstāsta Ernas jaunkundzei un namamātei jocīgo notikumu, un pat parāda vietu, kur beigusies deja un sācies tracis.
— Ja, — Totss pasmaida, — kas gan viss nav noticis.
— Jā, — Kīrs piešķiebj gaivu, — manam skolas biedram Totsam taisnība: kas gan viss nav noticis.
Rudmatis ir sabozies kā salijis zvirbulis un grasās vēl ko piebilst, te atkal iejaucas Tēles jaunkundze.
— Vai jūs arī vēl tagad koklējat tikpat jauki kā toreiz? — viņa jautā Savādniekam.
Uzrunātais parausta plecus, pieglauž matus un saka:
— Jā, spēlēju… brīžiem… ja atliek laiks. Bet nezinu, vai tikpat jauki. Jāpajautā Kuslapam, viņš ir mana publika.
— Nu, Kuslap, — Tēle pievēršas Kuslapam, — kā jums liekas, vai viņš spēlē tikpat jauki kā skolā?
— Jā, spēlē, — tas atsaka īsi un gandrīz skarbi.
— O, tad mums jādzird viņa spēle. Totsa kungs, protams, būs tik pieklājīgs, ka uzlūgs mani dejot. Nē, nē, nebūs jau jālēkā kā toreiz.
— Ļoti labprāt, — atbild Totss, paklanīdamies pret meiteni.
— Tiešām, — iesaucas Tēle un, it kā ko jautadama, uzlūko Ernas jaunkundzi, — mēs šad tad varētu te kaut kur sapulcēties un mazliet padejot. Kā jūs domājat? Rajās, piemēram …
— Vai arī šeit, — namamāte laipni piedāvā.
— Prātīgu un nevainīgu izpriecu jauniešiem neliegs neviens, — ķesteris atzīstas.
— Jā, — rudmatis no jauna mēģina sasiet pārtrūkušo domu pavedienu, — manam mīļajam skolas biedram Totsam ir taisnība. Kas gan te viss nenotika! Tur nav ko teikt. Bet, ja jau mans mīļais skolas biedrs tik aizrautīgi meklē dārgās atmiņas, tad visvairāk viņš tās atradīs tur … pie krāsns … kaktā. Un … hm, hm… Mans mīļais skolas biedrs tikko nosauca klases tāfeli par savu veco draugu. Nē, šī tāfele nebūt nav viņa vecais draugs, to viņš teica, lai mūs apmānītu, šī tāfele ir viņa sensenais ienaidnieks. Mans mīļais skolas biedrs nekad nevarēs piedot šai tāfelei, ka viņš uz tās neprata uzrakstīt krievu burtu «ja». Bez tam manam mīļajam skolas biedram bija mūžīgas mokas ar rēķināšanu. Ja Kuslaps un citi zēni nedotu norakstīt, tad viņam uz šīs tāfeles nebutu bijis ko rakstīt. Es domāju, ka Savādnieks un Kuslaps to vēl atceras, tāpat kā viņi atceras sava mīļā skolas biedra Totsa neganto lamāšanos un lādēšanos, pogu nogriešanu no svešiem zābakiem un mērķī šaušanu māju logos.
— Kīr, Kīr, — Tēle aizrāda, — kāpēc cilāt vecas lietas?
— Nē, nē, ļaujiet viņam runāt, netraucējiet, — Totss cenšas Ķīru pat aizstāvēt, — citādi viņš nošķaudīsies un sāks atkal raudāt. Mans skolas biedrs Kīrs ir ļoti jūtīgs cilvēks, ar viņu vajag apieties saudzīgi. Viņu vajag nest uz kociņa kā … kā … un rūpīgi uzmanīt, lai, pirms nokļūšanas attiecīgā vietā, nenokrīt zemē.
— Jā, — ķesteris domā, — par to tiešām nevajadzēja runāt. Kādēļ pieminēt tādas lietas, kas izraisa nepatiku mūsu līdzcilvēkos? Uz visu, kas reiz bijis, mums tagad jāskatās ar pavisam citām acīm, jo, kā jau jūsu skolas biedre teica, laiks dara visas atmiņas mīļas. Vai nav tiesa, dārgais Kīr?
— Godātais un cienītais skolotāj, — Kīrs turpina ar necerētu sīkstumu, — es negribēju ar saviem vārdiem sagādāt kādam nepatikšanas. Mana vēlēšanās bija tikai izlabot mīļā skolas biedra uzskatus par senajiem draugiem un atmiņām. Un tādēļ no visa dzirdētā es secinu: ja jau mans mīļais skolas biedrs Totss cenšas sagrozīt pat tādus notikumus, kas visiem zināmi, tad nostāsti par viņa augsto amatu Krievijā liekas pavisam neticami. Tikpat labi es, Kuslaps vai Savādnieks varam uz laiku pazust no Paunveres un atgriežoties apgalvot, ka mēs kaut kur kādā zemē esam iecelti par ķēniņiem, bet tas jau vēl nenozīmē, ka mēs īstenībā būtu ķēniņi. Melnie svārki un promenādes spieķis vien nespēj mūs pārliecināt, jo tās ir tādas mantas, kuras to valkātājs varēja piesavināties tādā pašā veidā, kādā viņš skolā piesavinājās zābaku pogas.
— Mīļais Kīr, — ķesteris bargi sarauc uzacis, — lūdzu, pārtrauciet!
— Kauns! Kauns! — Raju Tēle baras. — Tā, kā runājat jūs, Ķīra kungs, var runāt tikai skauģis un ļoti zemisks cilvēks. Mūsu simpātijas jūs tādā ceļā neiegūsiet.
— Nekas, nekas, — muižas pārvaldnieks atkal ņemas aizstāvēt savu niknāko ienaidnieku. — Kā apgalvo pieredzējuši mednieki, Krievijas mežos bieži varot atrast lācēnus ar pūžņainārn acīm un retiem spalvas kušķīšiem. Tas esot tāpēc, ka lāčumāte tos esot par maz laizījusi. Kadiķi un bērzu var pulierēt, cik uziet, bet neviens nenāks un neteiks, ka tas ir ozols vai kastaņkoks. Esmu ievērojis, ka tāpat tas ir arī dzīvē.
Viņš izņem no kabatas papirosu kārbiņu, atvainodamies paklanās namamātei un aizsmēķē papirosu. Kuslaps izbaiļu pilnām acīm noraugās viņa izdarībās, jo ir cieši pārliecināts, ka skolas biedrs par šādu rīcību izpelnīsies ķestera rājienu. Kamēr abi skolas biedri apveltī viens otru ar šīm laipnībām, Savādnieks nemanot pievirzās pie loga, vēro ar vienu acs kaktiņu upi un cīnās ar smiekliem.
Pietvīkušais un pārlieku uzbudinātais Kīrs turpina spiegt:
— Lūdzu piedošanu, — viņš gaužas, — ja neprotu tik smalki izteikties, kā vajadzētu. Esmu visu mūžu dzīvojis tikai pie saviem vecākiem, un tur nekad neprata pienācīgi novērtēt lokanu meli, bet prasīja patiesību un godprātību, tāpat kā kādreiz mūsu mīļotais un godājamais skolotājs. Pēc tam kad dārgā skolas biedrene Tēles jaunkundze mani tik neglīti kauninājusi citu priekšā, bet godājamais skolotājs izteicis vēlēšanos, lai es vairs nerunātu par savu skolas biedru, es tiešām gribu klusēi un apsolos nepieskarties jautājumiem, kas … kas … Un es ticu, ka mans mīļais skolas biedrs būs vienīgi pateicīgs, ja es vairs neatgādināšu viņa pagātni, jo patiess un godprātīgs cilvēks tur nekā laba neatradīs.