Pēc šīs noslēguma runas diezin kāpēc pietvīkst arī Tēle, pieiet Kīram tuvāk un saka:
— So jūsu nodomu klusēt ar prieku apsveic ne vien es, bet arī visi pārējie klātesošie. Ja jūs tomēr nolemtu kaut ko sacīt un sacīsiet, kā man liekas, tad man jums ir viens lūgums: nesauciet mani par savu mīļo skolas biedreni. Dēvējiet mani, kā vien vēlaties, tikai ne par savu mīļo skolas biedreni.
— Nekas! Nekas! — Totss atkārto ar uzvarētāja smaidu. — Bieži gadās, ka mēs no rifa izkāpjam no gultas ar kreiso kāju un visu dienu meklējam vainu un vainīgos, kā to šodien dara mūsu draugs Adniēls. Tas viss izklīdīs kā migla vai ļauns murgs. Vēlāk atkal atspīdēs saule un visi Paunveres plikgalvji laistīsies kā lielas stikla bumbas, kādas dārznieki mēdz uzspraust uz mietiem. Gribēju tikai atgādināt parunu, ko mana nelaiķe — kaut tevi nelabais! — nu jā, kuru vienmēr atkārto mana māmuļa: «Muļķus nesēj un nepļauj,» viņa saka, «tie izaug paši.» Nu jā, izaug paši kā nezāle… un dod bagātīgu ražu … Un vispār… ko es vēl gribēju sacīt… ak jā, ka otra nonievāšana ir garā nabago kritika, tā ir to ļaužu kritika, par kuriem mēdz sacīt: «Tēvs, piedod viņiem, kaut arī reizēm viņi zina, ko dara.» Un tagad, pirms šķiramies, atmetīsim šo neauglīgo pļāpāšanu un aiziesim no šejienes tādi paši labi draugi, kādi mēs atnācām šurp, kur mūs tik laipni uzņēma. Godājamā namamāte un godājamais namatēvs lai mūs atvaino un lai pārāk nenosoda mūs par to» ka … mēs atļāvāmies svešā namā pārcilāt savu netīro veļu, kā mēdz sacīt. Esmu cieši pārliecināts, ka, neraugoties uz visu, mūsu sirdīs nebija ne ļaunuma, ne naida. Arī šis acumirklis, kad esam sapulcējušies savā vecajā klasē, kļūs par mīļām un skaistām atmiņām. Un, ja liktenis mani atkal aizvestu tālumā, tad šo dienu es tomēr atcerēšos kā jauku dienu.
Vēl daži laipni vārdi, sirsnīgi novēlējumi no abām pusēm, tad skolas biedri pateicas un atvadās. Ernas jaunkundze apmet ap pleciem vieglu zilu lakatiņu un dodas pavadīt Raju Tēli. Ķesteris ar dzīves biedri stāv uz kāpnēm un laipni noskatās uz aizejošajiem viesiem.
16.Draugu pulciņš stāv kalna pakājē
Draugu pulciņš stāv kalna pakājē un vēro rāmi plūstošo upi ielejā. Gar upes krastu aug leknas kalmes, šūpo galvas jaunas sulīgas niedres. Savādnieks stāsta notikumus par pagāju- Teukres vīri atvadās un dodas Raju Tēle, Ernas jaunkundze, Totss un Kīrs lēni soļo uz lielceļa pusi.
Pavadījusi draudzeni līdz krustcelēm, Ernas jaunkundze dodas atpakaļ. Uz ceļa paliek tikai divi mīļi skolas biedri un viena mīļa skolas biedre.
— Nu, — Tēle saka, — šeit šķiras ari mūsu ceļi. Jūs iesiet tur, es — uz kapsētas pusi.
— Jā, — Totss viegli nopūšas. — Neko darīt.
Viņš zagšus paglūn uz Ķīru, kurš it kā pret savu gribu slāj pa kalnu augšā uz kapsētas pusi.
«Ahā,» Totss nodomā, «šitā gan! Nu, jods parauj tevi un tavu rudo galvu!» viņš vēl domās piebilst un tad skaļi saka:
— Dārgais skolas biedrs, protams, būs tik laipns un pavadīs jūs mazu gabaliņu, lai jums ceļā nebūtu garlaicīgi. Es labprāt piedāvātos arī pats, bet man vēl jāiegriežas Paunverē.
— Tiešām? — Tēle smaidīdama iejautājas. — Kur tad jums vēl jāiet?
— Uz aptieku, — skan lietišķa atbilde. — Visu labu!
Totss, kurš atcerējās aptieku tikai pašā pēdējā mirklī,
tiešām dodas uz aptieku, sasveicinās ar aptiekāru kā ar vecu paziņu, patērzē brīdi, nopērk upes sūkli, jūras sāli un beidzot iedzer mazu mēriņu «pret nelabu dūšu».
šiem laikiem. Tad abi atpakaļ pie baznīcas.
— Ek, parauj viņus jods! — viņš iesaucas un uzsit virs galvas skaļu knipi.
—- Ko, ko lai parauj jods? — aptiekārs interesējas.
— Tos, kurus vajag paraut, — pārvaldnieks negribīgi atbild. — Garš stāsts, par to parunāsimies kādu citu reizi, kad būs vairāk laika. Šodien es gribu ātrāk nokļūt mājās un likties uz auss, rīt braukšu apciemot savus draugus pilsētā. Bet viens man tomēr jāsaka, — viņš pamāj ar galvu, — tas, ko es patlaban iedzēru, nav vis līdzeklis pret nelabu dūšu, bet… jā… tas ir pret sirds sāpēm.
— Nu, nu! — iesaucas aptiekārs, kurš jau iedzēris savu lāsīti ar cukurūdeni un uzkodis mandeli. — Nejoko, jaunais cilvēk!
-— Hm… — Totss nomurmina, — tas nav nekāds joks.
-— Nu, nu! — plikgalvis atkārto. — Ko t tas nozīmē? Vai tās tikai nebūs mīlestības sāpes, mm, a? Ar šo kaiti esam sirguši mēs visi. Jums vēl jāizslimo, bet man tā jau sen pāri, tā sacīt, viss ir izdedzis. Atceries un iegaumē, jaunais cilvēk, ko es tev tagad sacīšu! Tici, mīli un ceri, bet neizrādi to — saproti? — neizrādi to viņai! Tiklīdz viņa manīs, ka tavā tā saucamajā dvēselē iedūrusies skabarga, — tu būsi pagalam. Tev jābūt modram un jāizliekas, ka visa šī būšana ir tikai dažu grašu vērta. Grūti, mm, a? Bet es domāju, ka Aizpuru aplokiem netrūkst mietu, ko tu varēsi grauzt mēnesnīcā, kad sirds sāks pārlieku kņudēt. Mm? Vai pietiks mietu?
— Mietu … mietu … ar mietu var paveikt daudz ko, — Totss domīgi atbild.
— He-hē, — aptiekārs smejas, — redzu, ka tu vēl daudz ko nesaproti, jaunskungs. Tu domā, ja iezvelsi tā saucamajam sāncensim ar mietu pa galvu, tad būsi ieguvējs? Hē! Tad tas otrs būs nabaga cietējs un tu vislielākais nelietis pasaulē. Nē, nē, mīļais, tas neder!